PRIEKŠVĀRDS

Pirms lasītājs sāk iepazīties ar šo grāmatu, vēlamies paskaidrot, kādēļ mēs, trīs zinātniskie līdzstrādnieki, kam aiz muguras ne viens vien pētniecības darba gads fizikā un koksnes ķīmijā, sākām interesēties un nodarboties ar problēmu, kurai sena vēsture un kuras dēļ emocijas un strīdi nav norimuši vēl šodien.

Katrs no mums iepazinās ar ūdens āderēm citādā veidā. Interese par tām radās dažādu iemeslu dēļ. Atbildi uz jautājumu, kā tas notika, sniedzam īsu interviju veidā.
«Jau mans vectēvs meklēja ūdeni ar rīkstītes palīdzību. Bērnībā dzirdēju runājam par āderu krustpunktiem, savukārt studiju gados — par to, kā atrast pazemes ūdeni ar rīkstītes palīdzību, kā āderes ietekmē cilvēkus, dzīvniekus, kādi koki labprāt aug virs āderēm, kādi iznīkst. Pēc universitātes beigšanas, kad kabatā jau bija fiziķa diploms, klausījos ar pārākuma smaidu. Bet gadījums mainīja manu attieksmi pret šo parādību.
Reiz satiku Latvijā pazīstamo ūdens meklētāju Arnoldu Krūzi, kas daudzus gadus ar panākumiem noteica vietas aku rakšanai. Viņš lūdza, lai es palīdzu iegūt atļauju pastaigāt ar rīkstīti Salaspils atomreaktora teritorijā, kā arī apsekot paša reaktora telpas. Atļauja tika dabūta.

Fizikas institūta darbinieki ar lielu interesi vēroja Krūzes darbošanos. Viņš soļoja ar rīkstīti rokās, un pēkšņi mēs ieraudzījām — rīkstīte pagriežasl Viņš atzīmēja uz reaktora ēkas sienas tās vietas, kur atrodas ūdens āderes, kā arī tās, kur ādere ieiet un otrā pusē iziet no reaktora ēkas.
Mēs gaidījām, ka rīkstīte visstiprāk pagriezīsies reaktora aktīvās zonas tuvumā, bet tā nenotika. Krūze parādīja, kā rīkoties ar rīkstīti, un vienu atstāja mums piemiņai.

Pēc dažām dienām rādīju kolēģiem, kā ar rīksti rīkojies A. Krūze. Pēkšņi sajutu, ka rīkstīte manās rokas pagriežasl Neticēju, ka tā tas varētu būt. Atkārtoju vēlreiz. Un atkal rīkstīte tajā pašā vietā pagriezās. Iespaids bija tāds, ka uz rīkstīti darbojas kādi spēki, kas to griež. Lai arī kā centos neļaut rīkstītei griezties, tā turpināja savu uzsākto kustību. Radās jautājums — kāds noslēpumains fenomens iedarbojas uz parastu koka rīkstīti cilvēka rokās?» (T. Kalniņš)

«Es pats nekad nebiju redzējis, kā ar rīkstīti meklē ūdeni, tikai bērnībā biju dzirdējis pieaugušo nostāstus, ka ar koka žāklīti var atrast vietu akas rakšanai.
Ar šo parādību vaigu vaigā sastapos 1972. gadā. Lauku mājās, kur kopā ar ģimeni pavadījām atvaļinājumu, akā izsīka ūdens. Citu gadu ierodoties, atradām jaunu aku, pilnu ar labu dzeramo ūdeni. Izrādījās, ka vietu jaunajai akai bija atradis kaimiņš P. Sņucītis ar rīkstītes palīdzību. Meklēšanas laikā klāt bijuši pieci vīri, kuri izmēģināja laimi, bet nevienam rīkstīte neklausīja, arī diviem P. Šņucīša dēliem ne.
Aizgāju pie kaimiņa un palūdzu, lai viņš parāda, ka meklē pazemes ūdeni. Viņš teica, ka tas esot ļoti vienkārši, vajadzīga tikai svaigi griezta pelēkā kārkla (Salix citie-rea L.) rīkstīte.
Paņēmu rokās kārkla žāklīti un, turpinot sarunu, sāku gatavoties ūdens meklēšanai. Kaimiņš pamanīja, ka rīkstīte pagriežas uz leju. «Tev taču tā klausa,» viņš noteica. Atbildēju, ka tas ir gadījums, jo rīkstīte bija atkal horizontālā stāvoklī.
«Šeit tai arī nevajag griezties,» atteica kaimiņš. Un tiešām, stāvot uz vietas, tikai pagriežoties uz citu pusi, rīkstīte atkal sakustējās. Kā es arī necentos to noturēt, tā turpināja griezties — pat ar tādu spēku, ka plaukstās deformējās koka miza. Sāku staigāt ar rīkstīti dažādos virzienos: dažās vietās rīkstīte noliecās pret zemi, tad atkal pacēlās, ieņemot horizontālu stāvokli. Nolēmu mēģināt izzināt rīkstītes pagriešanās mehānismu.» (J. Dolacis)

«Par līdzīgu efektu biju dzirdējis jau bērnībā. Vēlāk, aculiecinieku nostāstu ietekmē, man radās priekšstats, ka ūdeni meklē ar tievu zariņu, kas izliecas ūdens tvaiku iedarbības rezultātā (ja zariņš tiek turēts mitrā vietā). Tātad loģiski — tā var atrast vietu akas rakšanai. Pirmo reizi ūdens meklētāja darbošanos redzēju 1972. gadā. Izrādījās, ka rīkstītes kustība cilvēka rokās nemaz neatbilst priekšstatam par zariņa lēnu pagriešanos. No tā laika man radās interese meklēt iespējamos rīkstītes pagriešanas mehānismus. Spēju darboties ar rīkstīti ieguvu pēc nedēļu ilga treniņa.» (J. Valdmanis)

Cilvēks, satvēris rokās «burvju rīkstīti», mierīgi soļo pa līdzenu lauku ... Piepeši rīkstīte it kā pati no sevis pagriežas, tad atkal ieņem iepriekšējo stāvokli. Cilvēks nāk atpakaļ pa to pašu maršrutu, un atkal tajās pašās vietās rīkstīte pagriežas. Tā no malas izskatās šīs parādības ārējā izpausme.
Lai lasītājam būtu vieglāk orientēties, īsumā paskaidrosim dažus plaši lietotus terminus.
Ar vārdu rlkstnieks mēs saprotam cilvēku-operatoru, kas ar kāda instrumenta palīdzību vai bez tā nosaka ūdens āderes, pazemes tukšumus, elektriskos kabeļus un ūdensvada caurules zemē, derīgo izrakteņu iegulas, atsevišķus metāla priekšmetus u. c.

Ar jēdzienu ūdens ādere mēs saprotam ar pazemes ūdeņiem saistītas lokālas, samērā šauras (platumā no dažiem desmitiem centimetru līdz dažiem metriem) joslas dabā, kur rīkstīte reaģē. Kā plašāku visu rīkstītes reaģēšanas vietu apzīmējumu, kas ietver sevī arī ūdens āderes, lietosim nosaukumu biofi-zikāla anomālija. Tautā kā biofizikālo anomāliju sinonīmu bieži lieto nosaukumu ādere.
Visbiežāk izplatītais rīkstnieka instruments, kuru lieto kopš neatminamiem laikiem, ir žākļveida divžuburu koka zars. Rīkstnieka darba rīki un instrumenti ir dažādi kā pēc formas, tā arī pēc materiāla; dažādi ir arī darba paņēmieni ar tiem.

Daži sevišķi jutīgi rīkstnieki nosaka ūdens āderes bez kādiem īpašiem instrumentiem — ar izstieptu roku, sajūtot pirkstu galos vieglus dūrienus, vai pēc brīvi nolaistu roku kustības uz augšu, sāniem u. tml. Daži saredz āderes pat ar neapbruņotu aci.

Kas rosināja mūsu interesi par šo parādību? Pirmkārt, pārliecība, ka rīkstnieku demonstrētais jeb biolokācijas efekts atspoguļo dabā objektīvi pastāvošus fizikālus procesus, kuru detektēšanā rīkstnieku pašreiz nespēj aizstāt neviens mērinstruments. Apstāklis, ka biolokācijas efekta darbības mehānisms vēl nav skaidrs, nedod iemeslu šā efekta un tā objektīvo cēloņu noliegšanai.
Otrkārt, praktiskie rezultāti, kas iegūti, izmantojot rīkstniecību.

Ar rīkstītes palīdzību izvēlēta piemērota vieta tūkstošiem aku, atrastas daudzas derīgo izrakteņu iegulas un noskaidroti dažādu pazemes komunikāciju izvietojumi. Rīkstnieki samērā veiksmīgi nosaka ne vien akas vietu un rūdu iegulu novietojumu plānā, bet arī to atrašanās dziļumu. Protams, ir arī neveiksmes, strīdīgas situācijas un atšķirīgi uzskati par šā paņēmiena lietderību. Tomēr, neskatoties uz to, rīkstniecība, pateicoties tās darba paņēmienu vienkāršībai, gūst arvien plašāku lietojumu dažādās tautsaimniecības nozarēs.

Rīkstniecības parādību pētījumos līdztekus objektīviem faktoriem — tām vai citām fizikālām parādībām — jāņem vērā arī cilvēka subjektīvie faktori, viņa psihiskā motivācija un ievirze, kas spēj būtiski ietekmēt biolokācijas efekta izpausmi, rīkstnieka veiksmi vai kļūmi. Pie šādas atziņas mēs nonācām pēc vairāku gadu ilgas praktiskās darbošanās un jautājuma teorētiskās analīzes.

Lai lasītājs varētu labāk izsekot autoru pieredzei un domu gaitai, pirmajā nodaļā dots rīkstniecības problēmu izpētes literatūras apskats vēsturiskā secībā.

Otrajā nodaļā aprakstīts mūsu maldīšanās un pārsteigumu pilnais ceļš, sākot pētīt rīkstniecības problēmas. 

Trešajā nodaļā parādīta biofizikālo anomāliju ietekme uz dažādiem procesiem dzīvajā un nedzīvajā dabā.
Ceturtajā nodaļā aplūkotas hipotēzes par rīkstniecības jeb biolokācijas efekta izraisīto rīkstnieka specifisko reakciju fizikālo, bioloģisko un psiholoģisko mehānismu. 

Aplūkoti iespējamie rīkstnieka reakcijas skaidrošanas mehānismi, iztirzātas un izteiktas dažādas hipotēzes, kas varētu būs tās pamatā.

Autori būs pateicīgi par aizrādījumiem, padomiem un visām kritiskajām piezīmēm komentāros.

ZIŅAS NO LITERATŪRAS AVOTIEM - Nedaudz par rīkstniecības vēsturi

Ieinteresējušies par rīkstniecību, sākām vākt ziņas no literatūras avotiem dažādās valodās un dažādos laikmetos. To izrādījās daudz — vēsturiskās ziņas, rīkstniecības piekritēju un pretinieku strīdi, zinātniski darbi, kas veltīti šai problēmai kopumā, kā arī tās dažādiem aspektiem. So daudzo darbu analīze vedina uz nopietnām pārdomām un daudzējādā ziņā sniedz priekšstatu kā par agrāko rīkstniecību, tā arī par tās mūsdienu izpētes ainu. Bet nu — visu pēc kārtas ...

Nedaudz par rīkstniecības vēsturi

Par rīkstniecības izcelsmi izteiktas dažādas domas. Pēc angļu zinātnieku Bar reta un Bestermana domām, rīkstniecība pazīstama apmēram 400 vai 500 gadu. Savukārt Ber-ridžs norāda, ka rīkstniecība bijusi pazīstama jau pirms 3200 gadiem. Bijušais Apvienoto Nāciju Organizācijas padomnieks ģeoloģiskajos jautājumos holandiešu profesors Solko Tromps uzskata, ka ar rīkstniecību nodarbojās jau pirms 7000 gadiem. Poļu žurnāliste T. Vojteka raksta, ka pēc arheoloģisko izrakumu datiem rīkstniecība bijusi pazīstama jau neolīta laikmetā, apmēram pirms 8000 gadiem. Viņa raksta arī par to, ka senie ēģiptieši pratuši darboties ar «brīnuinrīk-stīti».

Senos laikos cilvēka spēju darboties ar rīkstīti izskaidroja ar burvju spēku — labo vai Jauno — iejaukšanos. Ja «brīnumrīkstītes» pagriešanos izsauca ļauns spēks, šādu rīcību bez ierunām nosodīja. Ja izdevās Jaunā spēka iejaukšanos izslēgt, rīkstniecību uzskatīja par pilnīgi noderīgu praktiskajām vajadzībām. Tā kā «brīnumrīkstīte» neklausa katram, viduslaikos daži rīkstnieki par savām spējām samaksāja ar dzīvību — viņus sodīja par sadarbību ar pašu velnu.

Pirmie priekšstati par rīkstniecību saistījās ar buršanu un zīlēšanu un atspoguļojās vārdu etimoloģijā dažādās valodās. Tā, piemēram, latīņu valodas tekstos lietoja terminu virgula divina — brīnumrīkstīte; vācu valodā — die Wiinschelrute (Wunschel — no senaugšvācuwunscili — vēlēšanās, kas piepildās ar burvju spēka palīdzību, die Rute — rīkste) — brīnumrīkste; angļu valodā — divining rod (divinuslat. — dievišķīgs, divi-nāre lat. — pareģot) — pareģošanas rīkste, zizlis; witching stick (witch — no senangļu wicca — burvis, wiccian — burt, zīlēt, pareģot) — brīnumrīkstīte. 
Cilvēks, kas prot darboties ar rīkstīti, tiek saukts divinerwitch — pareģis, burvis, ragana. Ziemeļamerikā rīkst-nieku biežāk sauc par water witch — ūdens burvis. Bet citās tautās, kas runā angļu valodā, rīkstniecības apzīmēšanai bez termina divining lieto arī dowsing (no korniešu unvidusangļu duschen, kas nozīmē «sist» vai «krist»).

Vecajā Derībā dažādu brīnumdarbu aprakstos daudzkārt tiek pieminēts vārds «zizlis». To vietu, kur aprakstīta «klints pāršķel-šana» ar Mozus zizli, daži rīkstniecības entuziasti (piemēram, Čarlzs Latimers 1876. gadā) izskaidroja kā ūdens «izburšanu» ar ziž|a palīdzību.

Reimonds savā traktātā «Maģiskais zizlis» (1883) norāda, ka šo atribūtu lietojuši skiti, persieši un midieši. Jau Hērodots rakstīja, ka skiti esot meklējuši noziedzniekus ar zižļa palīdzību. Vārds rabdomantija  nozīmē ar zižļa palīdzību meklēt avotu vietas aku rakšanai, dārgmetālus, apraktu mantu un arī noziedzniekus. Acīmredzot senie grieķi pārzināja mākslu meklēt ar zizli. Klasiskajā filoloģijā minēts dievu — Minervas, Kirkes un Merkūra — maģiskā zižļa spēks.

Pēc slavenā ceļotāja Marko Polo (1254— 1324) ziņām, kuras viņš sniedza pēc ceļojuma pa Centrālo Āziju un Ķīnu, «brīnumrīkstīte» lietota visās Austrumu zemēs. Šeit var pieminēt, ka Marko Polo Mazāzijā un Ķīnā nodzīvoja 24 gadus, bija kādas provinces gubernators un apceļoja lielāko daļu šīs valsts teritorijas, kur rīkstniecībai ir ļoti senas tradīcijas. Pazīstama koka gravīra, kur attēlots leģendārais valdnieks Jujs (2205.— 2197. g. p. m. ē.) no pirmās ķīniešu Sja dinastijas (2205.—1766. g. p. m. ē.) (1. att.). Ķīniešu hronikā rakstīts, ka nedrīkst celt māju, pirms rīkstnieks nav pārbaudījis, vai šī vieta ir brīva no «pazemes dēmoniem». Ja cilvēks guļ virs šādas vietas, viņš saslimst ar reimatismu.


Leģendārais ķiniešu valdnieks Jujs ar rīkstīti (ķiniešu koka gravīra)
Renesanses laikmetā par rīkstniecību rakstīja dabaszinātnieki, kuri sludināja ticību cilvēkam un viņa prātam. Starp tiem mūs sevišķi interesē Paracelzs (1493—1541) un Agrikola (1494—1555).

Darba «De natūra rerum» («Par lietu būtību») IX grāmatā ar nosaukumu «De sig-natura rerum naturalium» («Par dabas lietu apzīmēšanu») Paracelzs izsakās, ka «maģiskajam zizlim» nevar ticēt: «Šīs buršanās ir tukšs apmāns, un starp tām ir maģiskais zizlis, kas piemānījis daudzus kalnračus. Ja vienreiz tas rāda pareizi, tad piemāna desmit vai divdesmit reizes.»

Georgs Agrikola (Iatinizēts Georga Bau-era vārds) slavens ar saviem darbiem metalurģijas jomā. Viņa kapitālais darbs «De re metallica» («Par kalnrūpniecību un metalurģiju»), kas izdots 1556. g. Bāzelē, divus gadsimtus kalpoja kā mācību līdzeklis kalnrūpniecībā, metalurģijā un dārgmetālu iegūšanas tehnikā. So darbu augsti vērtēja M. Lomonosovs. Grāmata nav zaudējusi savu aktualitāti pat mūsdienās; 1962. gadā tā pārtulkota krievu valodā un PSRS Zinātņu akadēmija to izdevusi sērijā «Zinātnes klasiķi». Sājā darbā Agrikola pirmo reizi sniedz rūdu meklējamā zižja sīku aprakstu, kā arī ievieto gravīru, kurā parādīta tā lietošana. Sī gravīra pēc tam tika ievietota gandrīz visās grāmatās un populārajos rakstos par rīkstniecību (2. att.). Minēsim divus citātus no Agrikolas grāmatas. 
Vispirms — polemika par rīkstīti: «. . . kalnraču starpā bieži norisinās lieli strīdi par žākļveida rīkstīti. Vieni apgalvo, ka tā dod viņiem lielu labumu rūdu atrašanā, bet citi to noliedz.» Tālāk — rūdu meklētāju domas: «. . . nepieciešami pieci priekšnosacījumi, lai rūdu meklējamā rīkstīte izpildītu savu uzdevumu: pirmais — rīkstītes lielums, jo rūdu spēks nevar pagriezt pārāk lielu rīksti; otrais — rīkstītes forma, jo, ja tā nav žākļveidīga, tas  spēks tāpat nevar to pagriezt; trešais — rūdu spēks, kam piemīt šī pievilkšanas spēja; ceturtais — pareiza rīkošanās ar rīkstīti; un, beidzot, piektais — lai rīkstītes turētājam nebūtu nekādu slēptu nodomu, kas varētu traucēt rūdu iedarbību uz to.»


Gravīra no G. Agrikolas grāmatas «De re metallica» (1556) ar rikstniekiem darbībā
XVII gs. par rīkstniecību interesējās dažādu kārtu pārstāvji. Sā gadsimta pirmajā pusē, šķiet, paši izcilākie rīkstnieki bija barons de Bosolejs (Zans Zaks de Šatelle, 1576—1643) un viņa sieva Martina de Bertero.

Bosolejs apmeklēja gandrīz visas Eiropas rūdu iegūšanas vietas, apmeklēja Ameriku un apsekoja arī tur rūdas iegulas. Viņš saņēma ievērojamus pasūtījumus no hercogiem un imperatoriem, pat no Romas pāvesta. Sieva pavadīja viņu visos braucienos. Viņas darbā «Plutona atgriešanās» aprakstīti paņēmieni, kā meklēt apakšzemes ūdeņus un rūdu iegulas. Tos var meklēt, veicot zemes rakšanas darbus, «kas ir vissvarīgākais paņēmiens pēc zālēm un augiem, kas aug virs ūdens dzīslām, pēc ūdens garšas, kas sūcas no tiem, pēc iztvaikojušiem, kas ceļas no tiem saullēkta laikā, izmantojot 16 zinātniskus instrumentus un 7 zižļus, kas atbilst 7 planētām» utt.

Pirmos četrus paņēmienus tiešām izmantoja praksē. Bet pēdējais paņēmiens, kā raksta Reimonds, satur parastu, viduslaiku autoriem raksturīgu «dabisko faktu un pētīšanas metožu aizstāšanu ar pieņemamu mistēriju nolūkā slēpt tos no tautas acīm».
Anrī Mažē norāda, ka Martina de Bertero pat ieteikusi kardinālam Rišeljē sākt ekspluatēt šahtas, kuras viņa ar savu vīru atklājusi, bet Rišeljē ar atbildi neesot steidzies.

Panākumi, kādus guva laulātais pāris, izraisīja sāncenšu skaudību. Tas lakts, ka viņi izmantoja «velnišķīgus instrumentus», kļuva par iemeslu šo izcilo rīkstnieku apvainošanai burvestībā. 1642. gadā pēc vairāku gadu vajāšanas un tirdīšanas baronu ieslodzīja Bastīlijā, bet viņa sievu — cietumā Parīzes priekšpilsētā Vinsennā. Drīzumā viņi ieslodzījumā nomira. Tomēr barona un viņa sievas liktenis nemazināja «burvju rīkstītes» slavu; katrā Francijas provincē uzradās savi rīkstnieki.

17. gadsimtā cilvēki sāka nopietni domāt par rīkstniecības būtību. Tā, piemēram, kāds Mišels Maijers darbā «Atrastā patiesība» (1619) saista rīkstītes kustību ar «radniecīgām simpātijām». Iespējams, ka ar to viņš saprot «radniecību» starp zižļa materiālu un attiecīgo rūdu. Ko nozīmē tāda «radniecība», to 1679. gadā mēģināja noskaidrot medicīnas doktors de Sen-Romēns, kas saistīja zižļa kustības ar minerālu un pazemes ūdens straumju izstarojumiem. Taču jau 1674. gadā Ruānas advokāts Zaks Leruē apgalvoja, ka materiālam, no kura pagatavots zizlis, un līdz ar to arī «radniecībai» nav nekādas būtiskas nozīmes, jo viņš, Leruē, ieguvis vienādi labus rezultātus, izmantojot zižļus no koka, no vērša raga, ziloņkaula, zelta, sudraba un pat no artišoka saknes.

1693. gadā mūks Pjērs Lebrēns izteica domu, ka rīkstītes kustības saistītas ar rīkst-nieka «iepriekšējiem nolūkiem». Pēc septiņiem gadiem iznāca Johana Gotfrīda Zeid-lera grāmata «Fantomistērija jeb jaunais par brīnumrīkstīti kā cilvēku slepeno zināšanu vispārējo rīku». Zeidlers rakslīja, ka rīkstīte sāk kustēties tad, kad tās turētājs jau atradis meklējamo priekšmetu vai tic, ka ir to atradis. Tātad viņš saista rīkstītes kustību ar tās nesēja psihisko stāvokli. «Beidzot es secināju, ka rīkstīte griežas pēc manas gribas,» rezumē Zeidlers.

Viņam asi iebilda pātcrs T. Albinuss, kas uzstāja, ka rīkstīti griež nevis rīkstnieka griba, bet velna griba. Savu attieksmi pret «brīnumrīkstīti» šis mācītājs tēlaini parādīja zīmējumā (3. att.).
XVII gadsimtā vācu jezuīts Gaspars Sots un viņa ordeņa brālis Atanasiuss Kirhers pirmie izteica saprātīgu domu, ka zižļa kustības nosaka rīkstnieka neapzinātās muskuļu kustības.

Slavenais vācu ķīmiķis un ārsts Johans Rūdolfs Glaubers (1604—1670), kas ieguva sērskābo nātriju («glaubersāli»), metālu meklēšanai izmantoja «brīnumrīkstīti». Savus sekmīgos mēģinājumus viņš aprakstīja grāmatā «Kalnrūpniecība» (1652).


Ksilogrāfiļa no T. Albinusa grāmatas (1704)
Acīmredzot jau XVII gadsimtā pirmo reizi tika izteikta doma par noteiktu līniju struktūru, kura veidojas, ja savieno rīkstnieka reakcijas punktus. Tā, piemēram, raktuvju ģeodēzists Baltazars Reslers rakstīja, ka, meklējot rūdas, vajag izstaigāt ar rīkstīti apvidu krustām šķērsām, ar mietiņiem atzīmējot rīkstītes pagriešanās vietas.

Pirmie mēģinājumi dot rīkstniecības parādībai fizikālu izskaidrojumu aprakstīti 1693. gadā vācu mācītāja Vallemona grāmatā «Okultā fizika», kur autors centās pierādīt, ka rīkstītes griešanos var izskaidrot ar magnētisma un elektrības parādībām.

Strīdi par rīkstītes griešanos turpinājās gandrīz visu 18. gadsimtu. 1781. gadā medicīnās doktors P. Tuvcncls veica pirmo mēģinājumu ar rlkstnieku dabā. Ap to laiku plašu popularitāti ar savām rīkstnieka spējām bija ieguvis zemnieks no Dofinas Bariolomejs Bletons. Viņa slava izplatījās pa visu Lotringu un nonāca līdz Lionai un Burgundijai. Doktors Tuvenels ataicināja pie sevis Bletonu nolūkā veikt dažus eksperimentus un pārbaudīt viņa spējas. Zākļveida zariņš, nogriezts no jebkura koka vai krūma (tikai ne no plūškoka), griezās šā zemnieka rokās ar ātrumu no 60 līdz 80 apgriezieniem minūtē «atkarībā no ūdens daudzuma un dzīslas spēka». «Visu laiku,» raksta Tuvenels, «kamēr viņš atradās, virs apakšzemes ūdens dzīslas, pat ja viņš uzkāpa uz kāpnēm vai kokā, rīkstīte viņa rokās griezās. Tā nomierinājās tikai tad, kad attālinājās no ūdens.» 

Pēc V. Praisa 1778. gada ziņojuma, gandrīz visas rūdu atradnes Kornvelā atrastas ar «maģiskā zižļa» palīdzību. Karalienes Elizabetes laikā ekspluatēt Kornvelas rūdas atradnes tika piedāvāts lieltirgotāju biedrībai, kas pārvadāja pa jūru preces un kam bija faktorijas citās valstīs. Tās biedri vispirms devās uz Saksiju, lai iepazītos ar labākajiem rūdu ieguves un apstrādes paņēmieniem. Pēc V. Bareta domām, iespējams, ka viņi atveduši sev līdzi «meklētāju ar rīkstīti», jo drīzumā pēc tam šis paņēmiens ātri vien izplatījās pa visu Kornvelu. Anglijā rīkstīti sauca par «striking rod» no vārda «strike»  sist,
uzdurties (kaut kam); vidusangļu «dushan» ietekmē šis nosaukums pārveidojās par «deusing rod» vai «dowsing rod». 

Kā rakstīja V. Barets un T. Bestcrmans, pirmais, kas 1691. gadā ieviesis literatūrā terminu «deusing rod», bijis Džons Loks. Tikai 18. gs. beigās Anglijas dienvidaustrumu daļā sāk lietot rīkstīti ūdens meklēšanai.
Galvani un Voltas atklājumi deva iespēju meklēt zižļa griešanās mehānismu elektriskajās parādībās (par «elektriskā fluīda uzkrāšanos» rakstīja Amoreti 1793. gadā).

Izcilais vācu dabaszinātnieks un ceļotājs Aleksandrs Humbolts (1769—1859) darbā «Pētījumi par muskuļu un nervu audu uzbudināmību līdz ar pieņēmumiem par dzīvības ķīmiskajiem procesiem dzīvnieku un augu valstī» sistematizēja literatūras datus par «rabdomantiju». Viņš uzskatīja par nepieciešamu šīs parādības pārbaudīt zinātniski.

19. gadsimta sākumā un pirmajā pusē «zižļa kustība» kļuva populāra spēle viesistabās un salonos. Bet par rīkstniecību turpināja interesēties arī izcili cilvēki. Starp tiem, kuri interesējās par rīkstīti, bija arī Johans Volfgangs Gēte (1749—1832). Kā raksta V. Fries, Gēte viens no pirmajiem sapratis, ka «brīnumrīkstīte» ir tikai indikators dažādiem procesiem, kuri notiek cilvēku organismā: «Tikai jutīgajā rokā maģiskā rīkstīte darbojas.»

Gēte ar Mefistofeļa vārdiem («Fausta» 2. daļā) izteicis domu, ka dažās vietās virs zemes, tur, kur pagriežas rīkstīte, uz cilvēku iedarbojas patogēnie spēki:

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,
Cits burvju mākslu ož un zūdās,
Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,
Kad pašam drošie so|i k|ūdāsl Jūs visi jūtat, slepenas Tur zemē dabas varas aužas,
Un vēl iz pašas dzijas apakšas Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.
Kad visos locekļos sāk lauzt,
Kad it kā slepeni kāds baida,
Tad tikai ņemat droši rakt un rausti Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

Citā vietā (arī «Fausta» 2. dajā) gnomu deputācija ziņo lielajam Panam:

Tur, kur mirdzot Svītras lokās,
Zelts pa alām zvērojas,
Tam, kam burvju rīkste rokās,
Labirinti atdarās.
Tumšā alā, klinšu plaisā Ceļam mēs sev mājokli, —
Skaidrā, svaigā dienas gaisā Mantības tu izdali.
Nu šepat mēs klātu rodam Brīnumainu avotu,
Kas mums viegli solās dodam Tikko sasniegt spējamu.
Tev to iegūt izdevība;
Ņem to savā sardzībā!
Tavās rokās bagātība Pasaulei nāk lietumā.

Tomēr zinātnes sfērā Gēte šo problēmu neietvēra.

Līdz šim nav izdevies atrast datus par rīkstniccības izmantošanu Krievijā agrāk par 15. gs. Tā, piemēram, Ivana Bargā tēvocis Ivans III aicināja no kaimiņvalstīm cilvēkus, kas labi pārzināja kalnrūpniecību, un rūdu meklētājus — «rūdas zintiniekus», kā viņus toreiz sauca krievu ļaudis. Kā raksta A. Jakovjevs (Jakovjevs A. Padomju Savienības zemes bagātības, šie iebraucēji. - 1948)  — rūdas zintnieki 1491. gadā atklāja, protams, ar vietējo iedzīvotāju palīdzību, mūsu pirmās sudraba un vara rūdas atradnes Ziemeļu apgabalā pie Cilmas upes.

Šajā laikā derīgo izrakteņu atrašana sagādāja lielas grūtības. Rūdas «zintinieki», izmantojot gan savu personisko pieredzi, gan nostāstus par drošām pazīmēm, kas pārgāja no paaudzes uz paaudzi, no tēva uz dēlu, visādi slēpa savas zināšanas, piešķirot savai rīcībai dziļu noslēpumainību. Tā, lai maldinātu savus līdzgaitniekus, viņi dažkārt ņēma līdzi «burvju rīkstīti».


M. Lomonosovs (1711—1765) apšaubīja šā paņēmiena noderību rūdu meklēšanā. Darbā «Pirmie metalurģijas jeb kalnrūpniecības lietu pamati», kurš izdots Sanktpēterburgā 1763. gadā, lielais krievu zinātnieks veltījis rīkstniecībai veselu paragrāfu, nosaucot to «Par rūdu meklējamām rīkstītēm»: «Šī rīkste, ja tā ar galu pagriežas pret kaut kādu vietu pati no sevis, it kā rādot tur rūdu vai metālu, bet sevišķi sudrabu vai zeltu. Bet tam var ticēt tiktāl, ciktāl katrs saprātīgs cilvēks var spriest. Daži to uzskata par dabisku darbību un piedēvē metāliem spēku, ar kuru tie it kā rūdu meklējamo rīkstīti velk pie sevis. Bet ikdienas māksla un saprāts māca, ka tāda pievelkoša spēka metālos nevar būt, jo pieminētās rīkstītes ne katram cilvēkam un ne katrā vietā pie metāliem un rūdām noliecas un noliecoties vairs pie tām netiecas. Tātad, ja tāda darbība patiesībā pastāvētu, neapgāžamie dabas likumi, neskatoties ne uz laiku, ne uz cilvēku, to vienmēr un jebkurā vietā darbinātu.»
Un tālāk viņš raksta: «Pēc manām domām, labāk uz tādām ačgārnībām jeb, izsakoties tiešāk, izlikšanos neskatīties, bet turēties pie augstāk minētām pazīmēm, un, ja kaut kur viena vai vairākas kopā izrādīsies, tur pienākas meklēt.»

Izcilais krievu valodas speciālists V. Dāls savā «Dzīvās krievu valodas skaidrojošajā vārdnīcā» (1880—1882), tikai izskaidrojot vārdu «rabdomantija», piemin burvju zizli: «buršana, apraktas mantas meklēšana, rūdu meklēšana un avotu meklēšana ar burvju zizli». Bet vārda rīkstniecība viņam vispār nav.

Ieskats jaunākā laika meklējumos

19. gadsimta otrajā pusē iestājās periods, kam raksturīga racionāla attieksme pret rīkstniecību. Kā jaunā laikmeta iezīmi var minēt pie Francijas Zinātņu akadēmijas 1854. gadā nodibināto komiteju par rīkstnie-cības pētniecības jautājumiem. Kaut gan šīs komitejas loceklis Sevrēls uzskatīja, ka «zižļa kustības cēlonim nav vis fizikāls, bet morāls pamats». Viņš rakstīja: «Es uzskatu, ka lielākajā daļā gadījumu, kad zizli rokās tur godīgs cilvēks, kas tic zizlim, tā kustību pamatā ir šā cilvēka domu darbība.»

Kā piemēru zinātniskai pieejai rīkstniecības problēmām var minēt Īrijas Karaliskās koledžas fizikas profesora sera Viljama Ba-reta darbu, kuru viņš izstrādāja 1891. gadā Psihisko pētījumu biedrības uzdevumā. Ba-rets izdarīja veselu virkni rūpīgu pētījumu par ūdens «izburšanu» ar rīkstīti. Galvenais viņa darba secinājums bija — žuburota zara kustības pamatā ir vai nu neapzināta muskuļu kustība (pašiedvesma), vai iedvesma no ārpuses.

Raksturīga attieksme pret rīkstniecību 19. gadsimta beigās izteikta Reimonda «Maģiskajā zizlī» (1883): «Apgalvojumi par to, ka zižļa kustības saistītas ar dievu, velnu, radniecīgām saitēm un simpātijām, ar korpuskulu iztecēšanu, ar elektriskām strāvām, ar pasīvām organoelektrisko spēku perturbācijām, galīgi un uz visiem laikiem atmesti un sabrukuši. Vesela zinātnisko drazu bibliotēka šarlatāniem, brīnumainas pasakas muļķiem un antikvāru izklaidēšanās ...»

Rīkstniecības agrākie izskaidrojumi tehniskā progresa gadsimtā izskatījās bezspēcīgi, bet principiāli jaunas idejas 19. gadsimtā netika izteiktas. Interese par šo parādību Anglijā, Francijā, Vācijā mazinājās, lai no jauna atdzimtu 20. gadsimta sākumā.

Mums izdevās atrast tikai dažas ziņas par rīkstniecību Krievijā.
Pēc krievu inženiera A. Monviža-Montvida datiem, 19. gadsimtā apakšzemes avotu meklēšanas paņēmiens ar rīkstīti tika izmantots Ukrainā.
Krasais lūzums attieksmē pret rīkstniecības izmantošanu Krievijā 20. gadsimtā bija saistīts ar atdzimušo interesi Vācijā, Šveicē, Francijā un citās Rietumeiropas valstīs.

1912. gadā inženieris A. Jefremovs nolasīja Imperatora tehniskās biedrības sēdē referātu par tēmu «Ūdens uzrādītājs un tā izmantošana pazemes ūdeņu meklēšanā», kas piesaistīja daudzus klausītājus.
Inženieris tehnologs V. Rostovcevs savā rokasgrāmatā par pazemes ūdeņu meklēšanu (1914) arī piemin paņēmienu apakšzemes ūdeņu meklēšanai ar «ūdens uzrādītāja» palīdzību.

Ap 1914. gadu Rietumamūras dzelzceļa pārvalde izsūtīja citām dzelzceļa pārvaldēm materiālus par ūdens meklēšanu ar «brīnum-rīkstīti», lai iepazīstinātu tās ar šo paņēmienu. Šajā sakarā, «lai atzīmētu «jaunās» ūdens meklēšanas metodes ar «ūdens uzrādītāju» pilnīgo nezinātniskumu un nepamatotību», ģeologs A. Ļvovs, kas gatavoja izdošanai lielu grāmatu par ūdens meklēšanu Amūras dzelzceļa vajadzībām (grāmata iznāca 1916. gadā), uzrakstīja papildu nodaļu «Dažādi ūdens meklēšanas paņēmieni un ūdens kustība».

Rīkstniecība Latvijā

Cik var spriest no rakstiskajiem avotiem, agrākajos gadsimtos rīkstniecība latviešu tautā nebija plaši pazīstama. Arī latviešu tautas ticējumos tā maz pieminēta.

Pirmo rakstu par rīkstīti mums izdevās atrast žurnālā «Mērniecības un kultūrtehnikas vēstnesis» 1929. g. No 1/2. Tas ir V. Ducmaņa raksts ««Burvju zizlis» un tā lietošana kultūrtehniskā praksē», kurā pieminēts, ka, pēc laikrakstu ziņām, arī pie mums Latvijā ir kāds vīrs no Blīdenes, kas ar labiem panākumiem izlieto burvju zizli aku vietu atrašanai.

V. Ducmanis galvenokārt pārstāsta rakstu no vācu žurnāla «Der Kulturtechniker», kura autors Dr. H. Klauss lieto speciālu «ūdensdzīslu šķērsdrenāžu». Tās būtība ir tāda, ka drenu caurules ieliek zemē nevis kā pagadās, bet gan šķērsām ūdens āderēm. Līdz ar to attālumu starp drenām var palielināt, un tā rezultātā samazinās drenu cauruļu patēriņš. Tā paugurainā apvidū var ietaupīt 50% drenu, bet līdzenumā — 65%.

Sākot ar 1933. gadu, žurnālā «Atpūta» publicēti sensacionāli raksti par rīkstniekiem. Tā  453. numurā parādās privātdocenta K. Krūmiņa raksts par «brīnumrīkstīti», kurā viņš atreferē zviedru hidroģeologa G. Ekstrēma publikāciju Zviedrijas Lauksaimniecības akadēmijas rakstos 1932. gadā.
1933. gadā «Atpūtā» Nr. 479 ievietots S. Freida raksts, kur pieminēta burvju rīkstīte. Nākošajā, 1934. gadā «Atpūtā» Nr 527 ievietots anonīms raksts par kāda jezuītu patera izgudroto burvju rīkstītes elektrisko analogu, kas darbojas pēc staru aiztures principa. Ar tā palīdzību meklē rūdu iegulas.
No agrākajiem darbiem daiļliteratūrā mums izdevies atrast tikai vienu grāmatu, kur aprakstīta rīkstītes pielietošana. Tā ir Ilonas Leimanes «Vilkaču mantiniece» (1943).

«..Zināja tikai to, ka viņi abi tur ieradušies vienā pavasarī un viņu pirmās darba dienas pagājušas, katram savā zemes gabalā ūdens dzīslu meklējot.
Lejas saimniekam to laimējies atrast pirmajam. Un tas, lūk, neesot bijis labi, jo_cilvēks, kas staigājis pa kalna augšu, ņēmis viņam to ļaunā. Patiesībā gan ūdens dzīslu neesot atradis pats lejas saimnieks, bet viņa sieva. Viņai esot bijušas tādas spējas. Kārkla vicu aiz diviem kāsīšiem rokā turēdama, tā apstaigājusi pļavu un meklējusi vietu akai. Šķērsojot ūdens dzīslu, vicas gals liecies uz zemi. Tā bijusi zīme, ka apakšā ūdens.»

Rakstiskajos avotos latviešu valodā rīkstītei ir šādi nosaukumi: burvju rīkstīte, burvju zizlis, brīnumrīkstīte, klūdziņa, spīlīte, spieķītis, kārkla vica, koka rīkste, indikatora rīkstīte.
1939. gadā autora izdevumā iznāk jurista V. Beķera grāmata «Apakšzemes ūdensdzīsfu izstarojumu ietekme un tās pamats», kurā bez tīri praktiskā rīkstniecības izmantojuma autors centies iztirzāt arī vispārējo tālaika atzinumu par rīkstniecības parādību izskaidrošanu. Āderes savās Audzāru mājās Mētrienes pagastā Madonas apriņķī viņam sameklēja Arnolds Krūze.

Grāmatā aprakstīta virkne empīrisku novērojumu par ūdens āderu ietekmi kā uz dzīvo, tā nedzīvo dabu.

Latviešu inteliģences aprindas trīsdesmitajos gados dzīvi interesējās par rīkstniecī-bas parādībām un plaši diskutēja par tās praktisko noderību un iespējamo mehānismu, kas varētu būt tās pamatā.

Lūk, ko mums pastāstīja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors Jānis Āboliņš no Jelgavas.

«Neatceros tieši gadu, kad tas notika, bet, domāju, tas bija apmēram 1932.—1935. gadā. Kaucmindes mājturības skolā bija nepieciešams labs dzeramais ūdens, jo vecās akas nevarēja apmierināt skolas vajadzības. Tur mācījās vienlaikus 60 līdz 80 skolnieces, kurām vasaru vēl piebiedrojās 30 līdz 50 semināristes. Saimniecības vadītājs izvēlējās vietu, un tur izraka aku vairāk nekā 20 m dzijumā, bet ūdens nebija. Arī no Rīgas izsauktais ģeologs hidrologs nevarēja parādīt vietu, kur droši vajadzētu būt ūdenim. Viņš ieteica uzaicināt aku «zīlniekus», kas ar rīkstīšu palīdzību pateikšot vietu akai, bet ar šiem «zīlniekiem» esot jābūt uzmanīgiem, daži no tiem varot būt arī blēži un neko daudz nejēdzot.

Kaucmindes skolas direkcija griezās šai lietā Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības celtniecības un mehanizācijas nodaļās, un tur nodaļu vadītāji inženieris P. Zeltiņš (vēlāk LLA docents) un J. Irbe ieteica izdarīt eksperimentu: vairākus drošus un uzticamus aku «zīlniekus», kopskaitā piecus, katru savā dienā aizvest uz Kaucmindi, lai tie noteic akas rakšanas vietu katrs par sevi, neatkarīgi cits no cita un, nezinot, ko katrs no viņiem rādījis vai teicis. 

Tā arī izdarīja. «Zīlnieku» vidū bija arī kāda vācu muižnieka atvase (laikam baronese fon Firka), kuru atveda pašu pirmo. Viņas, tāpat vēlāk arī citu «zīlnieku», uzrādītās vietas atzīmēja ar mietiņiem un uzrakstu, kas šo vietu noteicis un cik dziļi šai vietā ūdens atrodas zemē, t. i., cik dziļi jārok aka.

Tādas labas akas rakšanas vietas, kur droši vajadzētu būt ūdenim lielā daudzumā, Kaucmindes māju pudura tuvumā neviens «zīlnieks» nevarēja uzrādīt. Atzīmēja gan, ka te lielākā dziļumā, noteikti dziļāk par 10 m, ūdens varētu būt. Šādas vietas uzrādīja visi «zīlnieki», bet uzrādītās vietas katram bija savas, kaut gan tuvu cita citai, apmēram 5 līdz 8 m attālumā. Tomēr vienu nomaļāku vietu, kurā būšot daudz ūdens apmēram 10 līdz 18 m dziļumā, uzrādīja visi un gandrīz vienā un tai pašā vietā. Sai vietā izraka aku, un ūdens tiešām bija noteiktajā dziļumā. 
Pirmā ūdens dzīsla atradās 9 m dzijumā, pāris metru dziļāk — otra, vēl lielāka un vēl dažus metrus dziļāk trešā, ļoti stipra. Dziļāk aku vairs neraka, un ūdens tajā bija pietiekamā daudzumā.

Vācieti Firki aicināja pirmo, jo viņa pieprasīja, lai citi «zīlnieki» netiktu aicināti, tikai viņa esot spējīga noteikt ūdens vietas, bet citi «zīlnieki» esot šarlatāni. Neviens nopieciem «zīlniekiem» akas vietas meklēšanas laikā tā ari neuzzināja par citu «zīlnieku» darbu.

Ne inženieris P. Zeltiņš, ne J. Irbe uz «zīlnieku» darbu neskatījās nopietni un uz rezultātiem daudz necerēja. Tomēr, tā kā tieši viņi bija ierosinājuši «zīlniekus» aicināt, tad viņiem abiem arī bija pēc «zīlnieku» darba jānoteic, kur aku rakt. Saprotams, abi ieteica rakt aku vietā, kur visiem «zīlniekiem» akas vieta sakrita; šī vieta, kā teica P. Zeltiņš, arī viņam un J. Irbēm likusies drošākā akas rakšanai, to liecinājuši augi un it kā mitrāka zeme. Apmēram 20 līdz 40 m2 lielā, mazliet iegarenā laukumā, kas gājis līdztekus horizontālei, augi tur bijuši treknāki, sulīgāki, garāki un tumšākām lapām.

Cits notikums bija 1939. gadā Priekuļu selekcijas stacijai pieguļošā mežā. Kāds aku «zīlnieks» paziņoja, ka var atrast mežā vai laukā noglabātu metāla priekšmetu, ja tas nav mazāks par pieclatu gabalu. Uz mežu noslēpt pieclatu naudas gabalu aizgāja trīs: profesors Maksis Eglītis, viņa brālis agronoms Edgars Eglītis un mikologs Jūlijs Sma-rods. 15 minūtes vēlāk kopā ar «zīlnieku» mežā ienāca arī liecinieki. «Zīlniekam» parādīja apmēram 30x30 soļu lielu gabalu mežā, kur noslēpts pieclatnieks. Apmēram pēc stundas «zīlnieks» parādīja aptuveni 0,5x0,5 m lielu laukumiņu, kur esot noslēpta lieta. Kāda lieta noslēpta, to zināja tikai paši slēpēji. «Zīlniekam» un citiem staigājot pa mežu un izbradājot pamežu un sūnu, arī pašiem slēpējiem iezīmētā vieta bija pazudusi, tādēļ visi atnākušie pārmeklēja «zīlnieka» norādīto vietu un tajā arī atrada pieklātu naudas gabalu.

Profesors M. Eglītis bija fitopatologs un ļoti ticēja «zīlniekiem», arī profesors E. Ozols, kas bija meža kukaiņu speciālists, un E. Eglītis bija tādi paši. Mikologs J. Smarods «zīlniekiem» neticēja nemaz. Pieclatnieku bija noslēpis J. Smarods, slēpējiem nemanot, lai tie nevarētu «zīlniekam» meklēšanā palīdzēt. Arī pēc pieclatnieka atrašanas J. Smarods to uzskatīja par sagadīšanos, bet abi profesori — par «zīlnieka» spēju pierādījumu.»

Viens no populārākajiem rīkstniekiem bija Arnolds Krūze (1894—1976). Par A. Krūzes praktisko darbību 1982. gada 21. decembrī stāsta viņa dzīvesbiedre Jūlija Krūze:
«Mēs ar Arnoldu apprecējāmies 1930. gadā. Nākošajā, 1931. gadā viņš norentēja Garkalnes labdarības biedrības krogu un tur strādāja. Blakus krogam bija veikals, uz kuru atbrauca ziepju fabrikas «Brīģers» komivojažieris Rozenbergs. Viņš palūdza man ūdeni padzerties. Es iegāju virtuvē, iesūknēju ūdeni un dodu viņam padzerties. Viņš nogaršo un saka: «Kāpēc tu dod man tādu ūdeni dzert? Tas jau nav riktīgs ūdens. Nāc, es tev parādīšu, kur vajag sist kārtīgu aku, kur būs riktīgs ūdens.» Viņš iziet ārā, nogriež kociņu un sāk ar to iet. Kur tas noliecas, viņš saka: «Šeit vajag sist aku, te būs labs ūdens, Šeit iet ādere.» Tajā laikā mūsu biedrībai taisīja tenisa laukumu un vajadzēja rakt aku. Es teicu, lai viņš nāk uz parku un parāda tur akas vietu. Mans vīrs tajā laikā bija ārā un nenāca pat skatīties, kā atbraucējs darbojas ar rīkstīti. Rozenbergs parādīja parkā vietu akas rakšanai, atstāja rīkstīti un aizbrauca.

Pēc tam nāk mans vīrs un prasa: «Ko tas Rozenbergs tur ākstījās?» Es saku, ka viņš parādīja āderi akas sišanai, jo vecajā akā ūdens ir slikts.
Vīrs paņēma to kociņu, un viņam tas arī liecās. Es saku: «Tu joko, nāc līdzi uz parku, pārbaudīsim!» Arī tur viņam rīkstīte noliecās tajā pašā vietā, kur Rozenbergam.
Tā viņš sāka staigāt un braukāt apkārt pa malu malām, kur vien viņu uzaicināja atrast vietu akas rakšanai. Sējas pagastā aiz Murjāņiem viņam bija jaunsaimniecība, kur dzīvoja rentnieks, kas nomira ar vēzi. Tas bija gulējis virs āderes. Tā vīrs sāka interesēties par āderēm un vēzi.
Ar rīkstīti viņš varēja darboties visu dienu, un nekas tam nekaitēja, vēlāk gan, kad bija vecāks, vairs nevarēja ilgi darboties. Rozenbergs jau pašā sākumā brīdināja, ka darbošanās ar rīkstīti ietekmē sirdi.
Arnolds braukāja pa visu Latviju, kur vien viņu uzaicināja, un rādīja visiem, kas interesējās, savu māku darboties ar rīkstīti.»

Rīkstniecības praktiskie ieguvumi

Praktiskais labums, ko gūst ar rīkstītes palīdzību, visos laikos stimulējis rīkstnieka darbības paņēmienu saglabāšanos un pilnveidošanos. Arī šodien vērojama gan dažādu jaunu indikatora formu, gan arī jaunu darba paņēmienu izstrādāšana un izmantošana. Lai strādātu ar rīkstīti, gūstot labus panākumus, šis darbs jaapgūst. Mūzikas instruments un skaņu radīšanas māka ir nepieciešami noteikumi, lai varētu muzicēt. Rīkstītes pagriešanās efekta apgūšana vēl nenozīmē, ka ar rīkstīti var iegūt praktiskus rezultātus, piemēram, atrast pazemes ūdens dzīslu. Šim nolūkam nepieciešama apmācība vai pieredzes apgūšana praktiskajā darbībā. Pirmais process ir ātrāks, un tādēļ pēdējos gados tiek lasīti speciāli kursi ģeoloģijas augstākajās mācību iestādēs un notiek studentu, nākamo speciālistu, apmācīšana praktiskam darbam ar rīkstīti (A. Bakirovs, K. Prohorovs u. c.).

Ne visi ģeologi atzīst derīgo izrakteņu atrašanu ar rīkstītes palīdzību un šādas metodes pastāvēšanas iespējamību vispār. Mūsdienu strīdi šajā jomā daudzējādā ziņā ir agrāko strīdu atbalss.
Piemēram, I. Ginzburgs uzskatīja, ka «brīnumrīkstīte» atrodas nevis ģeoloģijas un zemes garozas uzbūves izpētes nozarē, bet gan psihopatoloģijas, psihofizikālo, varbūt dažu subjektu medicīnisko pētījumu nozarē un ka «... kalnrūpniecība pie mums (Krievijā) var droši paiet garām visai šai psihometafizikai, izmantojot tiešās zinātniskās metodes un vispārējās un praktiskās ģeoloģijas datus».

Secinājumi N. Šmidta, I. Bloha un D. Gorelova rakstā, kas publicēts 1974. g. žurnālā «Dzīļu izpēte un aizsardzība», ir šādi: «Eksperimentāli iegūtie materiāli par BFE pilnīgi nepakļaujas interpretācijai... Tātad sakars starp anomālijām, kas iegūts ar biofizikālo metodi un rūdu ķermeni nebija noteikts. Eksperimenta rezultāti liecina par BFE izmantošanas nepamatotību dzelzs rūdu meklēšanā.»

Tāpat pret BFE izmantošanu ģeoloģijā vērsts N. Šmidta, A. Jcrcmejeva un A. Solovova (1975) raksts. Tam ir šāda anotācija: «To operatoru — rīkstnieku darbības analīze, kas rūdu atradņu meklēšanā izmanto tā saucamo biofizikālo metodi, kā ari šās «metodes» eksperimentālās pārbaudes, kas veiktas pie mums un ārzemēs, liecina par šā parapsiholoģijas paveida antizinātnisko būtību.» Raksts beidzas ar šādu secinājumu: «Darbi par biofizikālās metodes izmantošanu ģeoloģijā ir kaitīga maldīšanās, un tiem nav nekā kopīga ar zinātniskām meklēšanas metodēm.»

Bez šiem darbiem, kas vispār noliedz biolokācijas metodi un līdz ar to tās izmantošanu ģeoloģijā, ir daudzas publikācijas, kurās aprakstītas dažādas metodes ūdens, rūdu un citu objektu atrašanai un to praktiskie rezultāti. Apskatīsim dažus no tiem, lai lasītājam rastos priekšstats, kādā veidā atrod pazemes ūdeni, cik plaši šīs metodes izmanto un kādi ir praktiskie rezultāti.

Visizplatītākā metodika akas vietas meklēšanai ir šāda. Ūdensmeklētājs ar rīkstīti rokās staigā pa noteiktu zemes gabalu; līdzko jūt, ka rīkstīte pagriežas, viņš atzīmē šo vietu uz zemes un cenšas noteikt ūdens dzīslas virzienu. Sai nolūkā viņš, staigājot pa paralēliem maršrutiem, meklē vēl citas reakcijas vietas. Līnija, kas savieno punktus, kuros novērojama reakcija, tiek pieņemta par ūdens dzīslas virzienu. Dzīslas platums vienāds ar attālumu starp divām līnijām.
Ūdens dziļuma noteikšana pēc N. Kaškarova (1916)
Grūtāks uzdevums ir noteikt ūdens dzīslas atrašanās dziļumu. Pēc profesora N. Kaškarova shēmas, ūdens atrodas dziļumā, kas vienāds ar attālumu no vienas ūdens dzīslas malas līdz otras dzīslas malai. Analoģiski ūdens dziļumu notieca jau XVII gadsimtā (Zans Nikolā, 1693).

Daži pētnieki uzskata par iespējamu noteikt arī apakšzemes ūdens plūsmas virzienu. Tā, piemēram, N. Kaškarovs raksta: «Lai noteiktu ūdens plūsmas virzienu, meklētājs iet gar plūsmu centrālās zonas vidū, turot rīkstīti nedaudz paceltu (bet ne vairāk kā 45° pret horizontu): ja viņš iet pret straumi, tad rīkstīte celsies, bet, ejot straumes virzienā, rīkstīte paliks nekustīga. Ja rīkstīte paliks nekustīga, meklētājam staigājot abos virzienos, mums ir darīšana ar pazemes galeriju, kurā nav ūdens, vai arī ar rūdas dzīslu.»

Lietuviešu hidrologs V. Kapačausks noteic ūdens plūsmas virzienu āderē līdzīgi tam, kā to aprakstījis N. Kaškarovs.

Minēsim dažus piemērus, kā ūdens dzijumu nosaka mūsu republikā. Pieredzējis un ļoti spējīgs rīkstnieks Andrejs Gercs no Valdemārpils lieto šādu paņēmienu. Vispirms atrod divu ūdens dzīslu krustpunktu un no tā ar rīkstīti rokās iet gar vienu no tām līdz nākošās reakcijas vietai. Attālumu starp šīm divām reakcijas vietām A. Gercs uzskata par ūdens atrašanās dziļumu.


Ūdens dziļuma noteikšana pēc J. Orbidāna


J. Orbidāns no Daugavpils rajona ieteic citu paņēmienu ūdens āderes dzijuma noteikšanai nekā N. Kaškarovs. Pēc viņa paņēmiena āderes dziļums ir lielāks par āderes platumu salīdzinājumā ar N. Kaškarova doto metodiku. Pēc J. Orbidāna, āderes atrašanās dzijums H ir vienāds ar H = a1 = a2=a3=a4. Vispirms atrod āderes vietu un tās platumu 1 un pēc tam noteic «lauzto staru» (2, 3) projekcijas, kas, pēc J. Orbidāna pieņēmuma, veido 45° leņķi ar vertikālo virzienu. Paņēmiena autors apgalvo, ka praktiskie rezultāti apstiprinot šīs metodes pareizību.

Dabiski, rodas jautājums, cik veiksmīgi ir rīkstnieku pazemes ūdeņu meklējumi. Interesantus datus šajā sakarā min pieredzējušais inženieris hidrotehniķis G. Franciuss. Viņš raksta par ūdens meklēšanas rezultātiem Dienvidāfrikā un Austrumāfrikā, ko veicis landrāts fon Uslārs Vācijas imperatora Vilhelma II uzdevumā 1906.—1908. gadā.

Divos gados un deviņos mēnešos Uslārs ar saviem pavadoņiem kājām un jāšus uz zirgiem veica apmēram 23 tūkstošus kilometru garu ceļu. Ar ūdens meklēšanas zizli Uslārs uzrādīja 800 vietas urbumiem. 163 vietās no tām līdz 1908. gada septembrim tika ierīkoti urbumi, un 79% gadījumu tie bija sekmīgi. Ūdeni sāka dot 117 urbumi, 15 urbumus nācās pamest tehnisku neveiksmju dēļ, bet 31 urbumā ūdens nebija.
Savā grāmatā G. Franciuss sniedz arī aku meistara Maijera ūdens uzrādīšanas rezultātus, ko viņš ieguvis no 1907. gada oktobra līdz 1909. gada janvārim Karaliskās kuģubūves zemes gabalā Ķīlē Rīkstnieka Maijera uzrādītais ūdens dziļums un tā dziļums pēc urbšanas rezultātiem, sk. tabulu.

Rīkstnieka
uzrādītais
ūdens dziļums
Reālais 
ūdens dziļums
Ūdens līmenis
akā no virspuses, 
metros
Ūdens
atdeve,
1/min.
17—1819,53,250
26261435
25251345
25
2525,31645
3540,02835
2323,5745
4950,32735
3044,72660
2527,81,545
2827,0545
1413,0355
1413,32145
1723,0996
2322,74116
42—4442,02046


Vienā akā Maijera noteiktajā 25 m dzijumā nebija ūdens, bet purvaina augsne; kad ūdeni neatrada arī 29 m dziļumā, urbšanu pārtrauca. Citā akā 30 m dziļumā ūdens nebija, bet, turpinot urbšanu, 42—44 m dziļumā atrada ar ūdeni piesūcinātu mālainu putru, zem kuras uzgāja īstu ūdens dzīslu. Apmēram 87% gadījumu urbšanas darbos iegūtie rezultāti sakrita ar Maijera paredzēto dziļumu.

Arī Padomju Savienībā pazemes ūdeņu meklēšanai plaši izmantoja rīkstniecību. Tā piemēram, organizācija «Cejabvodstroj», kura apgādāja ar ūdeni Ceļabinskas apgabala kolhozus un sovhozus, ierīkojusi 1220 urbumus pēc BLM. No tiem 8% bijuši ar mazu ūdens debitu, bet no 158 urbumiem, kuri ierīkoti saskaņā ar ģeofizikāliem un hidroģeoloģiskiem apsvērumiem, ar mazu ūdens debitu bijuši 19%.

«Južuralgiprovodhoz», kas apgādāja ar ūdeni rūpniecības uzņēmumus, ierīkoja 234 urbumus pēc BLM. No tiem 7% bijuši ar mazu ūdens daudzumu. Bet urbumos, kuri ierīkoti pēc ģeofizikas un hidroģeoloģijas datiem, tādu gadījumu bijis 2,5 reizes vairāk.

Ari 1981. gadā Piemaskavā notikušajā seminārā par rīkstniecības izmantošanu izlūkošanas darbos ģeoloģijā, hidroloģijā un arheoloģijā vairāki autori ziņoja, ka rīkstnieku noteiktās urbšanas vietas ir precīzākas, līdz ar to samazinās nelietderīgo urbumu skaits un šis paņēmiens ir ekonomiski izdevīgs.
Pēc Vissavienības Hidroģeoloģijas un inženierģeoloģijas zinātniskās pētniecības institūta datiem, agrāk ierīkotie 50 urbumi plaisu zonās granīta masīvos pie Azovas jūras izrādījušies bez ūdens. Bet pēc BLM turpat ierīkotie 4 urbumi izrādījušies ar ūdeni bagāti.

Diemžēl mūsu rīcībā nav citu statistisko datu par rīkstnieku darba rezultātiem, kas būtu pārbaudīti ar urbšanu, ja neskaita O. Prokopa apgalvojumu, ka dažādas komisijas, kas vairākās valstīs pārbaudījušas šā paņēmiena efektivitāti, esot ziņojušas par negatīviem rezultātiem.

Kas attiecas uz G. Franciusa aprakstītajiem veiksmīgajiem rezultātiem un Padomju Savienībā veiktajiem darbiem, tad tos nevar izskaidrot tikai ar gadījuma sakritību.

Lai kā tas būtu, jautājumu ir daudz. Vai vienmēr biofizikālās anomālijas līnija liecina par to, ka šajā vietā zem zemes atrodas ūdens? Vai var, atrodot šo līniju, apgalvot, ka tiešām atrasts ūdens? Kā jau mēs redzējām, rīkstnieka reakcijas izpausmes vietas veido noteiktu tīklveida struktūru. Diez vai tādu struktūru veido arī pazemes ūdens plūsmas. Tādā gadījumā rodas jautājums, kas ir cēlonis un kas ir sekas. Un vai vispār pastāv cēloņsakarība?

1968. gadā pēc pirmā Vissavienības zinātniski tehniskā semināra par biolokācijas efekta problēmu tika izveidota speciāla starp-resoru komisija pie Aparātbūvniecības ministrijas zinātniski tehniskās biedrības. Tās priekšsēdētājs ir ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts N. Sočevanovs. Pēc šīs komisijas aptaujas datiem, pašreiz Padomju Savienībā, galvenokārt ģeoloģijā, darbojas 50 grupas, kuras, meklējot derīgos izrakteņus, izmanto biolokācijas metodi. To ģeogrāfija ietver Magadānu Tālajos Austrumos un Rīgu rietumos, Noriļsku un Jakutsku ziemeļos un Balhašu, Samarkandu, Buhāru dienvidos. Bez tam Karēlijā un Kolas pussalā darbus paralēli veica ar BLM un aerofoto-uzņemšanu. Savākti 24 dažādu ģeoloģiska profila uzņēmumu kartografēti rezultāti (pavisam 40 objektos), kas iegūti ar BLM un pārbaudīti ar zemes urbšanas paņēmieniem; tic nosūtīti PSRS Zinātņu akadēmijai, lai argumentētu šā efekta tālākus pētījumus. Lai pārbaudītu ar BLM atklātās anomālijas, ierīkoti vairāk nekā 2300 urbumi.

No būtiskiem atradumiem, izmantojot BLM, var nosaukt sekojošus: zelta rūdu atradne Jeņisejas kalnu grēdā, jaunas rūdu iegulas Noriļskā, 4 korozijas vietas 450 km garajā gāzes vadā Uhta—Toržoka, kuras ar BLM konstatēja inženieris Fiļimonovs un kuras pēc kontroles atrakumiem izrādījās avārijas stāvoklī, radona ūdeņu rūpnieciskā atradne Ukrainā.

Talnahā (Noriļskas rajonā), izmantojot BLM, atrasti vara—niķeja papildu krājumi, kuri atrodas līdz 300 m dziļumā. Centrālajā Kazahijā, meklējot vara—molibdēna atradnes ar ģeofizikālajām metodēm, tika ierīkoti vairāk nekā 70 nesekmīgi urbumi, un šo rajonu uzskatīja par maz perspektīvu. Bet, izdarot urbumu pēc BLM, atrada meklētās rūdas slāni ar augšējo robežu 120 m dziļumā.

Biolokācijas metodi var izmantot, meklējot zelta—sulfīda, zelta—kvarca, štokverka, alvas, volframa, molibdēna, niķeļa, hroma, vara, sudraba, svina, cinka, kā arī dimanta atradnes. Talantīgais inženieris V. Stecenko Ukrainā atradis sāls un ģipša krājumus, izmantojot BLM un ievērojot sāls izskalošanu no šahtām.

Izmantojot BLM, var droši noteikt iegulas dziļumā no 300 līdz 400 m (iegulu augšējā robeža). Tomēr ar BLM noteiktais un ar urbumiem pārbaudītais dziļums nesakrīt par 20—30 m.

Ar biolokacijas metodi var atrisināt šādus uzdevumus. 

  1. Noteikt apakšzemes ūdeņu kontūras, visizdevīgākās vietas urbšanai, norādot ūdens augšējā slāņa dziļumu un orientējoši arī ūdens debitu. Ūdeņu mincralizācijas pakāpi pagaidām noteikt nevar.
  2. Noteikt apakšzemes ūdens plūsmas virzienu un depresijas piltuves diametru.
  3. Ģeoloģiskajā kartēšanā noteikt zemes iežu lūzumu virzienu un lielumu, rūdu iegulu augšējās robežas dziļumu, rūdu masīva dziļumu un noslieces leņķi. Ar BLM noteikt rūdu sastāvu ir grūti. Urālos mēģina noteikt arī rūdu slāņa apakšējo robežu, bet rezultāti pagaidām ir nepārliecinoši.
  4. Inženierģeoloģijā ar BLM nekļūdīgi var noteikt apakšzemes komunikāciju lokalizāciju:    ūdensvada    caurules,    tukšumus un apakšzemes ejas.

Rīkstīti izmanto ūdens un rūdu meklēšanai ne tikai tautsaimniecībā, bet arī militārām vajadzībām. Ir ziņas, ka rīkstīti izmantojuši jau senos laikos Maķedonijas Aleksandra karavīri un otrā pasaules kara laikā vācu karavīri Ziemeļāfrikā ūdens meklēšanai.

A. Lorbergs grāmatā «Karaspēka apgāde ar ūdeni» kā vienu no paņēmieniem piemin arī «brīnumrīkstīti» un atzīmē tās plašo lietošanu. Tālāk viņš atzīmē, ka pirmā pasaules kara laikā «brīnumrīkstīti» ar lieliem panākumiem izmantojis kara inženieris K. Dmitrijevs.

Itāļu inženieris Džovanni Morino 1935. gadā ar rīkstīti atradis Mogadišo ūdeni itāļu karavīru grupām — 1,5 milj. galonu ūdens dienā. Bet pirmā pasaules kara laikā austriešu pulkvedis Karls Beihls ir veicis līdzīgu uzdevumu karsta apgabalā. Par to kā atzinību viņš varējis nēsāt uz formas tērpa apkakles stūrīša kā atšķirības zīmi zelta rīkstīti.

ASV karavīri lietojuši rīkstīti Vjetnamas karā, lai noteiktu tuneļus un apakšzemes ejas.
Šeit jāmin viens no pazīstamākajiem rīkstniekiem, kas 1937. gadā Padomju Savienībā sāka nodarboties ar ūdens meklēšanu, izmantojot rīkstīti, — Georgs Kevhišvili. Jaunais inženieris pēc arhitektūras institūta beigšanas strādāja Gruzijā, Gurdžani pilsētas komunālajā saimniecībā, un risināja grūtos ūdensapgādes jautājumus. Sim nolūkam viņam noderēja kādā grāmatā izlasītais apraksts, kā ar rīkstīti meklēt ūdeni. Drīz vien Kevhišvili kļuva slavens ar savu māku nekļūdīgi noteikt ne tikai aku vietas, bet arī apakšzemes ūdens plūsmas virzienu, ūdens dziļumu un tā daudzumu.

Pēc iesaukšanas karadienestā viņš sekmīgi turpināja ar rīkstīti noteikt aku vietas karaspēka daļās tur, kur ģeologi ar tradicionālām metodēm nevarēja nodrošināt armijas daļu apgādi ar dzeramo ūdeni. 1939. gada maijā viņš sekmīgi demonstrēja savas spējas Valsts komisijas priekšā Tbilisi. Kevhišvili slava ātri vien izplatījās visās dienvidu zonas karaspēka daļās. Saskaņā ar militāro subordināciju par viņa spējām ziņoja toreizējam aizsardzības ministram K. Vorošilovam, kurš paziņoja to tālāk PSRS Zinātņu akadēmijai Maskavā. 

Tai pašā gadā G. Kevhišvili tika izsaukts uz Maskavu, un speciāla komisija pārbaudīja viņa spējas pie ūdens sadales stacijas, kur visas komunikācijas bija ieraktas zemē un virsū uzsēta zāle. Komisijā bija pieci cilvēki, to vadīja Baltkrievijas PSR ZA akadēmiķis G. Bogomolovs (toreiz viņš bija Vissavienības Inženier-ģeoloģijas un hidroģeoloģijas institūta direktors). Pēc divu dienu darba ar rīkstīti, apstrādājot iegūtos datus, izrādījās, ka pārbaudāmajā teritorijā tie gandrīz pilnīgi dublē projektētāju izstrādāto inženierkomunikāciju plānu. G. Kevhišvili darbam sekoja arī toreizējais PSRS ZA viceprezidents O. šmits. Nolēma pie minētā institūta organizēt speciālu zinātnieku grupu, lai sīkāk izpētītu rīkstniecības parādības, bet šo nodomu izjauca karš.

Pēc tam atvaļinātais apakšpulkvedis inženieris G. Kevhišvili bija PSRS Mākslinieku savienības biedrs, skulptors, dzīvoja Maskavā un ar rīkstniecību jau vairākus gadus nenodarbojās, jo pēc traģiska notikuma izraisītā lielā psihiskā pārdzīvojuma rīkstīte viņam vairs neklausīja.

20. gadsimtā parādās jaunas tendences rīkstniecībā — rīkstnieki sāk apvienoties biedrībās un sabiedrībās. Jau gadsimta sākumā Vācijā pastāvēja vairākas tādas biedrības. Tās dibināja Austrijā, Francijā, ASV un Lielbritānijā. Dažādās valstīs sāka organizēt rīkstnieku sanāksmes un kongresus par rīkstniecību, izdot periodiskos izdevumus.

Padomju Savienībā (Maskavā, Kijevā, Tomskā, Rīgā) arī notikuši vairāki semināri par biolokācijas efekta (BLE) jautājumiem.

Pie Centrālās A. Popova radioelektronikas un sakaru zinātniski tehniskās biedrības (RES ZTB) Maskavā, pie šīs pašas biedrības nodaļām Ļeņingradā un Rīgā ir nodibinātas bioelektronikas sekcijas, kuru locekļi sabiedriskā kārtā nodarbojas ar biofizikālā efekta jeb, kā to tagad sauc, biolokācijas efekta pētīšanas problēmām.

Pie Centrālās A. Popova RES ZTB nodibināta starpresoru komisija par biolokācijas efekta izmantošanu ģeoloģijā. Tās priekšsēdētājs ir ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts N. Sočevanovs. Šī komisija koordinē jautājumus, kas saistīti ar BLE izmantošanu, meklējot derīgos izrakteņus un apakšzemes ūdeni Padomju Savienībā.

Pētniecības nolūkos Latvijas bioelektronikas sekcija ar Radioastrofizikas observatorijas (RAO) atbalstu bija izveidojusi eksperimentālo poligonu netālu no Baldones — RAO teritorijā. Poligons aptvēra teritoriju ar izmēriem 90x125 m Liliju ezera krastā.

No 16. gadsimta līdz mūsdienām iznācis vairāk nekā tūkstotis darbu (grāmatas un raksti) par rīkstniecības problēmām. Mūsdienās to galvenā pazīme ir eksperimentālo pētījumu īpatsvara pieaugums. Apskatīsim, kādus fizikālos laukus un parādības ir pētījuši zinātnieki sakarā ar biofizikālajām anomālijām, t. i., vietām, kur reaģē rīkstīte vai indikators.


Viens no pirmajiem pētniekiem, kas mēģināja noskaidrot sakarību starp biolokācijas izpausmes vietām un elektriskā lauka raksturlielumiem, bija vācu elektroinženieris G. Lēmans. 1932. gadā viņš Drēzdenes elektrotehniskajā institūtā izpētīja zibens spērienu biežumu augstsprieguma tiklos. Izrādījās, ka zibens biežāk iesper biofizikālo anomāliju vietās. Anomāliju apvidos novēro arī elektriskā potenciāla izmaiņu (samazināšanos) un paaugstinātu gaisa elektrovadāmību.

Elektriskā potenciāla samazināšanos virs biofizikālās anomālijas Lēmans centās izskaidrot ar kādu emanāciju, kuru nes sev līdzi ūdens, iznākot no zemes lūzumiem un plaisām («emanācijas stari»).
Gaisa elektriskā potenciāla mērījumi (104 cm virs zemes) divās dažādās vietās parādīja, ka vienā vietā, virs āderes, tas sasniedz 30 V, bet blakus, apmēram 6 m attālumā uz vienu vai otru pusi, tas ir 77 V un 83 V, otrā vietā — attiecīgi 83 V un 116 V, 99 V.

G. Pečke izmērīja elektrisko pretestību rīkstītes griešanās vietās zemē 1 m dziļumā (1953). Virs ūdens āderes tā izrādījās apmēram divas reizes zemāka nekā tai blakus. Augsnes temperatūra biofizikālo anomāliju (BFA) vietās vasarā ir zemāka nekā ārpus tām.
Zemes magnētiska lauka vertikālās komponentes izmaina virs biofizikālās anomālijas R.

Vācu fiziķis E. Bribe izmērīja Zemes magnētiskā lauka vertikālo komponenti virs āderes (Reizstreifc). Starpība starp maksimālo un minimālo vērtību bija ap 80 y (att.). Bet, kad viņš veica analoģiskus mērījumus citā vietā ar stipri izteiktu biofizikālo anomāliju, kur trenējas rīkstnieki, nenovēroja nekādas atšķirības no parasto mērījumu izkliedes. Pēc mūsu domām, tā ir dabiska un normāla parādība, jo pirmajā gadījumā, iespējams, tā bija nevis lokāla izmaiņa, bet gan izmaiņa laikā, kas bieži novērojama pie līdzīgiem mērījumiem.

Mēģināts izmērīt jonizējošo starojumu virs BFA ar Geigera—Millera skaitītāju. Lai izslēgtu kosmiskā starojuma iespaidu uz skaitītāja rādījumiem, skaitītāju ieslēdza pēc antisakrišanas metodes. Rezultātā jonizējošā starojuma plūsma netika konstatēta. Bet inženieris no Virtembergas J. Stengle apgalvo, ka ar īpašas konstrukcijas gamma starojuma scintilācijas skaitītāju viņš izmērījis virs āderēm paaugstinātu kosmiskā fona sadalījumu.

Mēģināts izmērīt magnētiskā lauka lielumu BFA vietās. Tā, piemēram, A. Vendlers 1936. gadā veica mērījumus, izmantojot Dan-nera «gerametru» un Bidlingeimera dubultkompasu. Viņš apgalvoja, ka atradis sakarību starp rīkstnieku rādījumiem un instrumentu rādījumiem. Bet P. Boks tajā pašā gadā, pārbaudot šos mērījumus, secināja, ka Vendlera rezultātus var izskaidrot ar magnētiskā lauka horizontālās komponentes variācijām laikā.

Pēc E. Brihes vārdiem, J. Vists paziņojis viņam, ka 1954. g. augustā atradis magnētiskās anomālijas (horizontālā komponente), kas pārsniedz 200 y, kur, pēc Vista domām, galvenokārt iesper zibens.
1971. g. speciālisti no Jūtas (ASV) universitātes ūdens problēmu laboratorijas D. Cedviks un L. Jensens mēģināja noteikt korelāciju starp magnētiskā lauka gradientu un rīkstnieka reakcijas izpausmēm. Darba galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai rīkstnieki neatkarīgi viens no otra atkārto savus rādījumus un vai rīkstnieku rādījumi kaut kādā veidā saistās ar pārbaudāmā laukuma magnētisko lauku.

Lai to noskaidrotu, veica daudzus mēģinājumus, kuros piedalījās vairāk nekā 150 cilvēku. Tie bija fakultātes studenti un līdzstrādnieki — kā sievietes, tā arī vīrieši. Ap 90% no visiem pārbaudāmajiem agrāk nekad nebija nodarbojušies ar rīkstniecību un nebija redzējuši, kā to dara citi. Neskatoties uz to, tikai vienam no visiem pārbaudāmajiem nebija nekādas rīkstniekam raksturīgas reakcijas, visi pārējie uzrādīja vienu, divas vai vairākas reakcijas katrā mēģinājumā. Dati par to, ka praktiski katram cilvēkam var izrādīties rīkstnieka spējas, tika uzņemti ar lielu izbrīnu.


Zemes magnētiskā lauka sadalījums rikst-nieku reakciju vietās (apzīmēts ar punktiem)


Neatkarīgus mēģinājumus veica četrās dažādās vietās. Iegūtā informācija no katras šīs vietas izrādījās statistiski ticama (pēc «hī kvadrāta» testa varbūtības ir starp 0,05 un 6,00%) (att.).

Zīmīgi, ka punkti, kur paradījas rīkstnieku reakcijas, sagrupējās noteiktās trases vietās, kuras Cedviks un Jensens saistīja ar magnētiskā lauka izmaiņām. Trases garums bija pietiekoši liels, lai operators uzrādītu kaut vai vienu reakciju.


Franču fiziķis I. Rokārs ilgus gadus strādā pie magnētiskās hipotēzes. Pēc viņa domām, rīkstnieks sajūt niecīgākās magnētiskā lauka anomālijas virs dažādu zemes garozas slāņu neviendabibām un reaģē uz tām ar neapzinātu roku muskulatūras saraušanos. Jaunākie pētījumi, kurus Rokārs veicis kopīgi ar ārstu Z. Baronu, pēc abu autoru domām, apstiprina šo hipotēzi.

Viņi parādīja, ka cilvēks ar aizsietām acīm neapzināti saliecas uz priekšu, kad uz viņa kājām potīšu rajonā iedarbojas magnētiskais lauks 0,1 gausa (10-5 teslu) lielumā. Ja pārmaina magnēta polaritāti, cilvēks paliecas atpakaļ.

Pēc Rokāra domām, rīkstītes pagriešanās dažu cilvēku rokās nav nekas cits kā iedzimts reflekss uz magnētiskā lauka izmaiņām, jo rīkstnieks spējot atšķirt magnētiskā lauka izmaiņas 0,0001 gausa (10 -teslu) lielumā.

Bet citos līdzīgos mēģinājumos nebija atrasta korelācija starp rīkstnieku rādījumiem un ģeomagnētiskā lauka komponentēm. Piemēram, N. Sočevanovs un M. Komins 1971. gadā rakstīja par «labu BFA maksimumu sakrišanu ar gravitācijas lauka anomālijām (saistība ar siderītu horizontu) un BFA līkņu nesakritību ar Zemes magnētiskā lauka A Z un T līknēm (anomālija līdz 1000— 1500 y) »

E. Mejņikovs, salīdzinot lidmašīnā iegūtos acrobiofizikālās uzņemšanas datus ar aeroģeofizikālo metožu datiem, nonāca pie secinājuma, ka nav tiešas sakarības starp BFA un magnētiskā lauka izmaiņām. «Visbiežāk,» viņš raksta, «novērojama BFA sakrišana ar paaugstinātas elektrovadāmības zonām. Vēl biežāka ir to sakritība ar dabisko elektromagnētisko lauku ar intensitāti 0,2—0,5 mV, kas fiksēts pie frekvences 1250 Hz.» 
Un tālāk: «Tiešu sakarību starp BFA un fizikālo lauku raksturīgajiem elementiem (magnētisko, elektrisko, gravitācijas) noteikt nevar, kaut gan atzīmējama BFA skaita telpiska atbilstība zonām ar paaugstinātu elektrovadīt-spēju.»

Plaša diapazona elektromagnētiskā lauka mērījumi (gamma starojums, infrasarkanais starojums, radioviļņi) nolūkā noteikt korelāciju ar BFA zonām arī pagaidām nav devuši pozitīvu atbildi: tādas korelācijas nav atrastas. Ir novērotas korelācijas atsevišķās vietās, bet ne visā āderu struktūrā.


Tātad drošu ziņu par sakarību starp kaut kādiem ārējiem fizikālajiem laukiem un bio-fizikālajām anomālijām literatūrā nav.