Āderu ietekme uz dzīvo un nedzīvo dabu

Ūdens āderu ietekme uz floru

Par ūdens āderu ietekmi uz floru literatūrā aprakstīti daudzi novērojumi.

Mums jau zināmais Georgs Agrikola savā darbā «De re metallica»' norāda uz ārējām pazīmēm, pēc kurām var meklēt rūdu iegulas:    «... dzīslas izdala izgarojumus. To ietekmē, kādā vietā koki, kas aug garā rindā, pašā neparastākajā laikā zaudē savu svaigumu un kļūst melni un raibi vai tos citu pēc cita izgāž vējš, tur atrodas ādere. Dažreiz pat virs āderes garā joslā aug kāda zāle vai kāda sēņu suga, pie tam tie neaug virs iežu starpslāņiem, bet dažreiz pat virs blakusesošās āderes. Saprotams, ka arī pēc šīm pazīmēm var atrast āderes.»

Interesantu epizodi 1910. gadā aprakstījis G. Franciuss: «Šķērsojot manu dārzu, ūdens-meklētājs Bilovs atrada, ka tajā vietā, kur es veltīgi trešo reizi biju stādījis vīteņrozĀ, kas arī šoreiz nonīka, iet ūdens ādere. «Ūdens uzrādītājs» šajā vietā ar spēku pacēlās uz augšu.»

Ir arī precīzāki dati par ūdens āderu ietekmi uz kultūraugiem. Tā, pēc E. Jennija datiem, kukurūzas vālītes neitrālajā zonā sasniedza maksimālo masu 300 g, bot virs ūdens āderes — 206 g. Tajā pašā laikā to minimālā masa attiecīgi bija 240 g un 187 g; sīpolu galviņu masa — 116 un 71 g; seleriju sakņu masa neitrālajā zonā bija 187 g, bet virs āderes — 118 g; gurķi virs āderēm attīstās nedaudz agrāk un tādēļ arī par 14 dienām ātrāk novīst.

Ziņas par to, ka indīgie augi, tādi kā suņ-stobri (Conium L.), uzpirkstītes (Digitalis L.), rudens vēlziedes (Colchicum autum-nale L.), sētvijas (Bryonia L.), vislabāk aug virs āderēm, sastopamas lielajā Brokhauza vārdnīcā. Turpat rakstīts, ka mājas, kas uzceltas virs ūdens āderēm, pakļautas koksni ārdošo sēņu iedarbībai.

Augļu koki (sevišķi ābeles), kas aug āderu krustpunktos, slikti attīstās; kaut gan pavasaros tās bagātīgi zied, taču dod sliktu ražu, uz stumbriem parādās tā saucamie «vēža izaugumi».

Pēc somu mežzinātnieka profesora V. ĀI-tonena ziņām, mūsu gadsimta 30. gados daudzi zinātnieki — K. Millers (1935, 1936), H. Hesselmans (1936), L. Fabriciuss (1934, 1936), E. Romeders (1935) un citi — mēģināja noskaidrot, vai mežā kaut kādā veidā izpaužas ūdens āderu ietekme uz floru. Tomēr viņu pētījumi nav devuši viennozīmīgu atbildi uz daudziem jautājumiem. Pats V. Altonens secina, ka zemē atrodas «savdabīgas sazarotas starveida līnijas», kur reaģē rīkstīte, un, jo to vairāk, jo lielāka attiecīgā meža apgabala produktivitāte. Piemēram, simtgadīgā priežu audzē koksnes resursi palielinās līdz ar āderu joslu laukuma palielināšanos. Tas esot saistīts ar to, ka šo līniju vietās humusa daudzums augsnē dziļumā līdz 50 cm divreiz lielāks nekā blakus. Arī augsnes mitrums šajās vietās lielāks nekā neitrālajās zonās.

Bet tai pašā laikā izcilais vācu mežzināt-nieks profesors L. Fabriciuss raksta, ka ūdens āderes neatstāj nekādu ietekmi uz augu attīstību mežā.

Dārzu arhitekts H. Verkmeisters atzīmē, ka ābeles un ķirši slikti aug virs āderēm, bet ozoli, nātres un papardes labprāt aug šajās vietās.

Kā novērojis igauņu profesors Gustavs Renks, kurš tagad dzīvo Zviedrijā, vietās, kur reaģē rīkstīte, parasti aug sulīga zāle, tādi augi kā kārkli, ezera meldri, alkšņi, maura platkājiņš, kazenes un māllēpes. Ja alkšņi, kļavas, sēru vītoli, bērzi vai egles noliekušies uz vienu pusi, tam par iemeslu ir ūdens ādere, kas atrodas tuvumā.

S. Tromps, holandiešu ģeologs, raksta, ka rīkstītes griešanās vietās slikti aug gurķi, selerijas, sīpoli, kukurūza, klintenes, slikti attīstās oši.

Viņš arī norāda, ka virs āderēm nīkuļo parastais ligustrs (Ligusfrum vulgare L.). Kāds ligustru dzīvžogs ar kopējo garumu 100 m attīstījies labi, izņemot tās vietas, kur bija ūdens āderes. Kad apmainīti vietām un pārstādīti labi augušie krūmi slikti augušo vietās, pēc gada aina atkārtojusies. Virs ādeēm stādītie krūmi atkal sākuši nīkuļot, lai gan augsne dziļi uzrakta un labi mēslota. Kad mainījušies gruntsūdens apstākli ^akarā ar drenāžas darbiem, mainījies arī āderu izvietojums, ko rādījuši grunts elektriskās pretestības mērījumi un krūmu panīkšana jaunās vietās dzīvžogā.

Pēc V. Gomijevska, vietu akas rakšanai nosaka pēc šādiem augiem: melnapsēm, vītoliem, kosām, blusu un mezglainajām sūrenēm, skābenēm, pjavas lapsastēm.

K. Millers norādīja, ka mežā skuju kokiem, kas aug virs āderēm, uz stumbra parādās sarkanā trupe. Pārbaudot mežā 85 egles un 15 priedes, izrādījies, ka visi koki, kas auguši virs āderu krustpunktiem, nokaltuši, tie koki, kas atrodas virs vienkāršām taisnām āderēm, slimo un nīkuļo, bet neitrālajās vietās tie ir veseli. Bērziem virs ūdens āderēm ir kroplīgs un vājš galotnes aplapojums. Sājā sakarā K. Millers pieļāva domu, ka tāda bērza attīstība izskaidrojama ar āderes pārvietošanos uz attiecīgā koka augšanas vietu pēc tam, kad koks tikko ieaudzies. Tāds bērzs, pēc viņa domām, lemts iznīkšanai.

K. Millers atkarībā no jutības pret «zemes izstarojumu» iedalīja kokus divās grupās: jutīgos, uz kuriem kaitīgi iedarbojas šis iz-starojums, un tādos, kam patīk augt virs āderēm. Pie pirmās grupas no skuju kokiem pieder priedes, lapegles, egles, dižegles; no subtropu sugām — araukārijas (Araucaria), eikalipti; no svešzemju sugām — duglāzijas (Pseudotsuga Carr.), Veimuta priede (Pirtus strobus L.), tūjas; no lapu kokiem — liepas, pēc tam seko berzi, alkšņi, dižskābarži, cši, apses, kastaņas, papeles; no augļu kokiem — ķirši, ābeles, mazāk jutīgas ir bumbieres, plūmes.

Virs āderēm labi aug ozoli, subtropu ozolu sugas, korķozoli, kalnu kļavas, lauku kļavas (iespējams, ka arī pārējās kļavu sugas), akācijas, vītoli (kārkli) un plūškoki. Krūmiem un sīkiem augiem ir selektīva jutība pret āderēm. Piemēram, nātres labi aug āderu krustpunktos, bet vīnogulāji tādās vietās aug slikti.

Turpat aprakstītas 11 slimības, kas attīstās uz kokiem, kuri aug virs āderēm, un to izraisītāji — parazītiskās sēnes un baktērijas:

  • baktērija, kas izraisa ošu mizas vēža veidošanos;
  • Taphrina ģints sēnes, kuras izraisa vēj-slotu veidošanos alkšņiem un bērziem;
  • Nectria ģints sēnes, kuras izraisa vēža rētas lapu kokiem, sevišķi augļu kokiem, kā arī Nectria cucurbitula (Fr.) Wint., kas izraisa egļu galotņu kalšanu;
  • Ceratostomella pilifera Fr., kas izraisa koksnes zīlējumu augošiem kokiem;
  • Peziza willkommii Hartig — izraisa lapegļu vēzi;
  • Melampsorella cerastii (Mart.) ( = Aecidium elatinum Alb. et Schw.) — rūsas sēne, kas izraisa baltegļu vējslotas;
  • Phellinus pini (Fr.) A. Ames (=Trametes pini Fr.) — izraisa stumbra trupi priedēm un eglēm;
  • Heterobasidion annosutn (Fr.) Bref. (=Trametes radiciperda R. Htg.) — izraisaskuju koku sakņu trupi, ari’ egju serdes raibo trupi;
  • Armillariella melles (Fr.) P. Ķers/. (=Armillaria mellea Valli.), īstā celmene, kas izraisa aplievas balto trupi skuju kokiem;
  • Merulius lacrymans Schum., ēku slapjā klājpiepe, un Pipioporus betulinus (Bull. ex Fr.) Karst., brūnā bērzu piepe — izraisa bērzu rudo putekļtrupi uz skuju un lapu kokiem, kas jutīgi pret izstarojumu.

Virs ūdens āderēm nepadodas t. s. istabas liepa (Sparmannia africana L. fill.), vilkābeļu lapas kļūst dzeltenas, kā arī iznīkst dzīvžogs, toties agara kolonijas Petri traukos attīstās daudz labāk nekā neitrālajā zonā (10:1).

No dārzeņiem pret āderēm maz jutīgas ir pupas un zirņi. Toties jutīgāki ir gurķi, bet no laukaugiem vēl jutīgākas ir lēcas. Neskatoties uz augsnes labāku kopšanu, puķkāposti virs āderēm izstīdzē un kļūst ļodzīgi, bet kolrābji pārsprāgst. Turpretī diezgan īpatnēji reaģē tomāti. Ja tos pietiekami mēslo ar organisko mēslojumu, tie dod diezgan bagātu ražu, arī augot virs āderēm.

Pēc docenta E. Vimbas novērojumiem, virs āderēm labi aug šādi augi: parastā māllēpe (Tussilago farfara L.), zilganais grīslis (Carex flacca Schreb.), dzelzszāle (Carex nigra (L.) Reinchard), parastā zalktene (Daphne mezereum L.) un sevišķi labi — maura platkājiņš.

Plašus pētījumus par ūdens āderu ietekmi uz vairākiem kultūraugiem veicis Ernsts Goi-mans no Cīrihes tehniskās augstskolas speciālās botānikas institūta. 1934. gadā viņš izmēģināja tīruma sinepi, Meksikas samtenes (Tagetes rnexicana), sinepes, auzas, kā arī sīpolus un to lokus. Lauka izmēģinājumos raža neitrālajās zonās visiem augiem, izņemot samtenes un sīpolu lokus, bija lielāka nekā zonās virs ūdens āderēm: zaļā masa tīruma sinepēm bija par 16% lielāka, sīpoliem — par 39,7%, sinepēm — par 8,7%, auzām — par 8,8%; par sīpollokiem viennozīmīgi nevarēja spriest, jo vienā dobē raža bija lielāka par 26,4%, bet otrā — mazāka par 26,6%; samtenēm divās izmēģinājuma dobēs vidējā masa bija par 7% mazāka nekā āderu zonās. Laboratorijas izmēģinājumi deva skaidrību par sīpoliem, kuru raža (zaļā masa) neitrālajā zonā bija par 41,1% lielāka nekā āderu zonā, bet samtenes arī šeit, neitrālajā zonā, deva apmēram par 2% mazāku ražu nekā āderu zonā.

Arī nākamajā — 1935. gadā lauka izmēģinājumos ar gurķiem, tomātiem un pelargonijām izrādījās, ka raža neitrālajās zonās lielāka attiecīgi par 22,6; 24,9 un 10%, bet laboratorijas izmēģinājumos zaļās masas raža neitrālajās zonās bija lielāka attiecīgi par 29,5; 57,9 un 33,2%. Ernsts Goimans mēģināja noskaidrot cēloni šai parādībai — dažādai augu attīstībai virs āderēm un ārpus tām: vai šeit vainīgs pats «izstarojums» vai augsnes sastāvs? Viņš iebēra lielās kastēs augsni no āderu zonas («apstarotā» augsne) un citās kastēs — no neitrālās zonas («neapstarotā» augsne) un novietoja tās pa pāriem virs āderes un neitrālajā zonā. Kastēs viņš iesēja tīruma sinepes (Sinapis ar-vensis L.), gurķus un auzas un vēlāk salīdzināja iegūto ražu. Kā piemēru mēs apskatīsim izmēģinājuma rezultātus ar auzām.

Kā redzams, visos gadījumos gan āderu, gan neitrālajās zonās raža «neapstarotajā» augsnē ir lielāka nekā augsnē, kas ņemta no āderu zonas (3. aile). Par «izstarojuma» iedarbību tik noteiktu secinājumu izdarīt nevar, jo rezultātu starpība (5. aile) pa lielākai daļai (trijos no četriem mērījumiem) nepārsniedz šīs starpības vidējo kļūdu (6. aile). Iespējams, ka viena veģetācijas perioda laiks ir nepietiekams, lai varētu izpausties āderu iedarbība.

Lai mēģinātu izskaidrot, kāpēc kultūraugi slikti attīstās virs āderēm, bet noteikti savvaļas augi tur aug labi, nolēmām pārbaudīt šajās vietās augsnes minerālo sastāvu. Ar šādu lūgumu griezāmies pie augu minerālās barošanās speciālista lauksaimniecības zinātņu doktora Gunāra Riņķa, kas laipni palīdzēja mums izstrādāt augsnes paraugu ņemšanas metodiku un veica ari paraugu analīzi.

Augsnes paraugus ņēmām no diviem dažādiem dziļumiem: 15—20 un 35—40 cm. Pārbaudījām divas paraugu sērijas — no pļavas un meža. Tika noteikts makroelementu (N, P, K, Ca, Mg, Fe) un mikroelementu (Cu, Zn, Mn, Co, Mo, B) saturs. Pavisam tika noņemti 32 augsnes paraugi — 8 vietās āderu krustpunktos un 8 vietās ārpus tiem āderu tuvumā.


Izejot no konkrētā augsnes parauga fizikālajiem raksturlielumiem, tika aprēķināts optimālais elementu saturs dotajam paraugam. Pēc tam šie dati tika salīdzināti ar faktisko elementu saturu. Izrādījās, ka visu 12 pārbaudīto elementu- vidējais saturs ārpus āderu zonām ir 75% no optimālā satura, bet virs āderēm — tikai 25%• Šāda sakarība bija novērojama kā pļavas, tā arī meža augsnes paraugiem. Saprotams, ka ar šiem pāris mēģinājumiem ir par maz, lai varētu izdarīt tālejošus secinājumus par augu minerālās barošanās elementu sadalījumu augsnē virs āderēm un blakus tām. Eksperimentus šajā virzienā vajadzētu turpināt.

Bet tomēr — vai tas nedod vielu pārdomām? G. Riņķis šādu elementu sadalījumu izskaidro ar parasto izskalošanos un pieņem, ka rīkstītes griešanās vietās augsne ir mitrāka un gruntsūdeņu līmenis tuvāks zemes virsmai nekā ārpus tām. No elementu sadalījuma kļūst skaidrs, kāpēc rīkstītes griešanās vietās labi aug savvaļas augi, bet kultūraugi attīstās vāji, lai gan mitruma režīms tur ir labāks. Kultūraugi salīdzinājumā ar nezālēm ir daudz prasīgāki attiecībā uz barošanās elementiem. Ja neskaita organiskos savienojumus, tad minētie 12 elementi nosaka augu attīstību par 98%, bet pārējie — apmēram 70 Mendeļejeva tabulas elementu, kas ietilpst auga pelnos, — nosaka atlikušos divus procentus.

Veicot mēģinājumus ar rīkstīti, ievērojām interesantu parādību — atsevišķi stāvošie ozoli aug galvenokārt vai nu virs ūdens āde-res, vai to krustojuma vietās. Nolēmām pārbaudīt, kā tie aug mākslīgajos stādījumos: vai nav atšķirības to attīstībā uz šīm āderēm un ārpus tām. Sim nolūkam izvēlējāmies sešdesmitgadīgu ozolu stādaudzi ar vidējo koku augstumu 20,5 m Skrīveru dendrolo-ģiskā parka tuvumā.


Pārbaudījām laukumu 40 m garumā un 8 m platumā, kur ozoli sastādīti rindās, starp kurām 2,5 m lielas atstarpes. Izrādījās, ka tiem ozoliem, kuri aug āderu krustpunktos, diametrs krūšu augstumā sasniedz 28—32 cm, bet tiem, kas aug ārpus šīm zonām, — tikai 16—24 cm. Retinot 8— 12 cm diametru sasniegušus kociņus, tie bija nozāģēti (iesvītrotie aplīši). Nebija neviena gadījuma, kad tie būtu izretināti virs āderu krustpunktiem.

Biofizikālās anomālijas Skrīveru dendrārijā ozolu stādaudzē

Ūdens āderu ietekme uz faunu


Par dzīvnieku dīvaino izturēšanos, kas saistīta ar ūdens āderēm, sakrājies ne mazums tautas nostāstu un ticējumu, bet pēdējā laikā publicēti dati, kas iegūti eksperimentālā ceļā.

Odens āderu ietekmei uz faunu ir selektīvs raksturs. Tā, piemēram, plēvspārņi savus mājokļus izvēlas virs ūdens āderēm, bet pārnadžu zīdītājiem, ilgstoši uzturoties šajās vietās, mazinās rezistence, un tie saslimst un nīkuļo.

G. Renks rakstā par zviedru tautas tradīcijām, runājot par aku vietu meklēšanu ar rīkstīti, min veselu virkni interesantu novērojumu. Piemēram, ja pēc saulrieta mušas vai odi sijājas virs kādas vietas, tad šajā vietā zem zemes jābūt ūdenim. Izplatīts uzskats, ka daži dzīvnieki, piemēram, zirgs un suns, sajūt ūdeni zem zemes un, ciešot slāpes, sāk šajā vietā kārpīt zemi. Zviedrijas dienvidos un vidienē iedzīvotāji uzskata, ka žagatas taisa ligzdas ūdens āderu krustpunktos. Sausā laikā vardes, moluski, sliekas, meža gliemji un zemes zirnekļi pulcējas virs ūdens āderēm.

Līdzīgus ticējumus var atrast arī citām tautām.

Pēc P. Manno datiem, meža rūsganās skudras būvē savus mājokļus, ievērojot āderes, un galvenie skudru ceļi sakrīt ar šīm līnijām. Par to varējām pārliecināties paši ar rīkstīti rokās, kad novērojām skudru pūžņu izvietojumu dabā pie mums Latvijā.

Ievērojām, ka sīlis slēpj ozolu zīles galvenokārt šo līniju krustpunktos. Par to pastāstījām ornitologiem. Tie savukārt pastāstīja mums, ka sīlis atrod savas noliktavas ziemā zem sniega kārtas nekjūdīgi, neizejot ārpus apja ar caurmēru 1 m.

Gribas pastāstīt lasītājiem vēl par kādu interesantu novērojumu. Mūsu atrastās tīkl-veida struktūras krustpunktos bieži vien uzgājām dzeņa sakapātus priežu čiekurus (novērots Gaujas krastā). Tas nozīmē, ka dzenim, tāpat kā sīlim, kaut kādam nolūkam nepieciešama šī struktūra. Izrādās, ka putni to jūt un pat izmanto savām vajadzībām.

Pēdējā laikā sasparojušies Latvijas bitenieki un sākuši publicēt savus novērojumus par ūdens āderēm un bišu saimju produktivitāti. Līdz šim šajā jomā varējām atsaukties tikai uz ārzemju autoriem. Patīkami, ka tagad varam minēt arī mūsu republikas autoru darbus. Tas noticis pēc tam, kad kopā ar J. Priedīša rakstu «Dravošana uz ūdensdzīlēm» žurnālā «Dārzs un Drava» 1979. gada 6. numurā bija ievietota redakcijas piezīme, ka par biolokācijas efekta pastāvēšanu neviens vairs nešaubās, un izteikts aicinājums biškopjiem veikt mēģinājumus ar bitēm, novietojot stropus āderu krustpunktā, uz atsevišķas āderes un ārpus tām.

Kā raksta J. Priedītis, A. Bokmelders, Z. Freimanis un H. Ziemelis, ja bišu stropi novietoti virs ūdens āderēm, bišu ienesums ir apmēram divas līdz septiņas reizes lielāks nekā kontrolsaimju ienesums ārpus āderēm. Sevišķi vērtīgi mums šķiet H. Ziemeļa novērojumi: viņš savā rakstā devis statistiski apstrādātus datus, kas pierāda novērojumu ticamību.

Pēc J. Priedīša novērojumiem, bišu spieti iemetas auliņos, kas ielikti kokos virs ūdens āderēm.

Interesants ir 2. Freimaņa novērojums: bites virs āderu krustpunkta devušas 81,6 kg lielu medus ienesumu, uz atsevišķas āderes — 40,8 kg, bet ārpus tām — ap 24—29 kg.

Ir novērojumi par ūdens āderu ietekmi arī uz mikrofaunu. Tā, pēc G. Pola ziņojuma, āderes atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz vīniem pagrabos; sevišķi uz labiem un vērtīgiem vīniem. Tas pats sakāms ari par alus kvalitāti. Tāpat sieru kvalitāte pasliktinās, ja tie nogatavinās pagrabos virs āderēm. Tas pats attiecas ari uz skābētiem kāpostiem. Mājas apstākļos konservēti augļi un dārzeņi, kas atrodas aizvākotos traukos, bojājas un uzpūšas, ja glabājas virs āderēm. Tāpat pagrabos bojājas kartupeļi, bedrēs satrun biešu atgriezumi, tvertnēs bojājas skābbarība un tajā uzkrājas sviestskābe, ja zem šim vietām iet ūdens āderes. Kā tālāk atzīmē G. Pols, ķīnieši mumificētos līķus kapsētās izvietoja neitrālajās zonās, kur tie labāk saglabājās; pēc ķīniešu ticējumiem, ūdens āderu vietās mirušo miers tiek traucēts.

Pēc G. Pola novērojumiem, ganībās govis, jaunlopi un kumeļi gulēšanai izvēlas neitrālās vietas; zirgiem ir lielākas pretošanās spējas, atrodoties āderu vietās, nekā citiem dzīvniekiem, tomēr, turot tos staļļos šajās vietās, tie sāk klibot un tiem piemetas vīveles. Liellopiem, kurus tur kūtīs piesietus virs āderēm, spalva kļūst nespodra, pārvēršas pelnu krāsā, tiem piemetas reimatisms, paralīze, ālavība, govīm novērojama izmešanās, tesmeņa slimības (piemēram, mastīts, uzpampums), ganglijs u. c. Sevišķi jutīgi pret āderēm ir teļi — tiem spalva kļūst īsa, nespodra, tie atpaliek attīstībā, tos bieži ķer trieka un piemeklē kolibakterioze. Cūkas pret āderēm ir vēl jutīgākas.

Baltajām pelēm virs āderēm biežāk paradās sarkanguļa nekā tām, kas atrodas neitrālajā zonā.

Nav īstas, skaidrības par mājputnu attieksmi pret āderēm. Tautā novērots, ka vistas negrib perēt un dēt virs āderēm, tās pat lakta negrib sēdēt virs šīm vietām. Toties, pēc bitenieka J. Orbidāna novērojumiem, mājas zosis jaunu ligzdu dēšanai izvēlas āderu krustpunktā.

Pēc biologa Arņa Bērziņa novērojumiem, odi un sikspārņi pārziemo virs āderēm.

Kā norāda šveiciešu biologs E. Jennijs, suns cenšas izvairīties no āderēm, turpretī kaķi savas mīļākās vietas izvēlas āderu krustpunktos. Bezdelīgas un baloži pretēji stārķiem taisa savas ligzdas ārpus āderu zonām. Termīti, tāpat kā skudras, taisa savus pūžņus virs āderēm, un tāpēc, piemēram, Āfrikā akas rokot zem termītu mājokļiem.

Novērojot ligzdošanas vietas putniem, kas būvē savus mājokļus virs āderu krustpunktiem, jānonāk pie secinājuma, ka šie krustpunkti pēc saviem fizikālajiem parametriem nav identiski savā starpā un šīs atšķirības putni izmanto savām vajadzībām. Novērots, ka kokos āderu krustpunktos parasti iesper zibens. Bet stārķi savas ligzdas uz kokiem, telefona līniju vai elektrotīklu stabiem, uz celtnēm u. tml. taisa tikai āderu krustpunktos, turklāt nav novērots neviens gadījums, kad stārķa ligzdā būtu iespēris zibens.

Veikti speciāli pētījumi ar izmēģinājuma dzīvniekiem. Tā, piemēram, E. Jennijs veicis ilgstošus novērojumus ar pelēm. Viņš ik dienas gandrīz 6 gadus (no 1934. gada 28. novembra līdz 1940. gada 31. augustam) trijās dažādās mītnēs novēroja peles, kuras bija ievietotas garās un šaurās kastēs ar vienu galu virs āderes, bet otru — neitrālajā zonā. Tām bija iespēja brīvi izvēlēties sev gujvietu. Reģistrējot agri no rītiem, kurā kastes galā peles guļ, izrādījās, ka 80% gadījumu tās guļ neitrālajās zonās. Pēc kastu pagriešanas par 180° peles pēc pāris dienām ierīkoja sev jaunu migas vietu neitrālajā zonā. Tāpat arī jūrascūciņas un truši izvairās no āderēm.

Vienādos apstākļos balto peļu dzimstība virs āderēm ir par 15—27% zemāka nekā neitrālajās vietās, pēcnācēju skaits vienā metienā — par 5,6% mazāks un jaunpiedzimušā vidējā masa — par 5,5% mazāka nekā neitrālā zonā. Ar jūrascūciņām aina ir tāda pati — virs āderēm dzimstība par 23% mazāka.

Kad pelēm iepotēja karcinomu un izvietoja tās vienādos apstākļos virs āderēm un neitrālajās vietās, pēc 8 mēnešiem izrādījās, ka pelēm virs āderēm ļaundabīgais audzējs attīstījās par 21% biežāk. Laika posmā no 1937. gada līdz 1945. gadam novērotām pelēm virs āderēm audzējs attīstījās gandrīz par 30% biežāk nekā neitrālajās zonās.

Cita pētnieku grupa ar G. Vilhelmi priekšgalā veica eksperimentu sēriju ar 24 000 pelēm un citiem grauzējiem un secināja, ka to dzimstība virs āderēm par 15% zemāka nekā neitrālās-vietas kontroles grupā. Šī sakarība bija vēl izteiksmīgāka mēģinājumos ar 1200 jūrascūciņām. Kad ar ļaundabīgo audzēju inficēja 547 baltās žurkas, kontroles grupā neitrālā zonā audzējs parādījās 241 žurkai, bet virs āderēm — 328 žurkām.

Pēc itāļu ārsta Gori novērojumiem, koka kastēs izvietoti truši pēc mēnesi ilgas atrašanās virs āderes bija attīstījušies daudz vājāk nekā tā paša metiena truši neitrālajā zonā. Trušiem virs āderes tika novērots rahīts, spalvu izkrišana, palēninātas kustības, bet vidējais pieaugums bija par vairākiem simtiem gramu mazāks nekā neitrālās vietās.

Lai noskaidrotu ūdens āderu ietekmi uz peļu vairošanos un audzēju attīstību, G. Vilhelmi grupa veikusi ilgstošu eksperimentu (3. tabula). Izmēģinājuma peles bija 6—8 nedēļas vecas, un tās turēja grupās pa 6—7 dzīvniekiem kopā, pa lielākai daļai līdz to nāvei (tās nobeidzās ar tumoru, reti no spontānām slimībām) vai līdz vecuma nespēkam 17—24 mēnešus ilgi.

Kā redzams, dzimstība virs āderēm bija par 7,8% mazaka nekā neitrālajās zonas, bet audzēju attīstības attiecība — 9:4. 

Šīm pelēm tika noteikta arī asins aina virs āderēm un neitrālajās zonās. No rezultātiem izriet, ka hemoglobīna saturs mainās nedaudz, bet pārējie rādītāji — ievērojami.


Veterinārijas zinātņu kandidāts J. Ligers veicis lielu darbu, 25 gadu laikā novērojis ap 60 000 govju. No 35 tūkstošiem pārbaudīto dzīvnieku 85% saslimuši ar leikozi, bet no 25 tūkstošiem apsekoto dzīvnieku 78% saslimuši ar tesmeņa iekaisumiem, atrodoties āderu ietekmē. Pēc J. Ligera novērojumiem, virs āderēm turētie dzīvnieki saslimst par 50—60% biežāk un tos izbrāķē par 40— 50% biežāk nekā neitrālās zonās turētos. Zaudējumi piena ieguvē šā iemesla dēļ mūsu republikā vien sasniedz ap 80 miljoniem kilogramu gadā — tas atbilst 20 smagsvara dzelzceļa sastāvu kravai.

Pēc U. Vikmaņa ziņojuma, liellopu leikoze tikusi konstatēta 85% dzīvnieku, kas mituši ūdens āderu zonās.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru