But vai nebūt āderēm?


Uzskata, ka daļa biofizikālo anomāliju saistītas ar ūdens dzīslām vai āderēm.

Tiekoties ar biologiem, ģeologiem un citiem speciālistiem, bieži paceļas strīdīgs jautājums, kas ir āderes un vai vispār tādas dabā pastāv. Kategorisku noliegumu parasti izsaka hidrologi. Tomēr parasti šādam noliegumam ir tīri subjektīvs raksturs. Tādēļ apskatīsim sīkāk jautājumu loku, kuru izpētot varētu rast jau fizikālu pamatojumu āderu eksistencei.

Vispirms, ko saprast ar jēdzienu ūdens ādere. Praktiķi ar vārdu ādere apzīmē lokalizētu rajonu Zemes Virskārtā, kurā, novietojot ūdens patērētāju (tā varētu būt akas caurules smaile), pieplūde ir vislabākā un ūdens tīrs, ar labām garšas īpašībām. Bagāta ūdens pieplūde acīmredzot norāda, ka āderes rajonu veido slāņi ar labām filtrācijas īpašībām. Odens pieplūde varētu būt kā gar ūdens nesējslāni, t. i., tuvu horizontālajam līmenim, tā arī no virsējiem slāņiem. Pēdējais nozīmē, ka aka atrodas vietā, kur virsējie slāņi baro tiem piegulošos zemākos slāņus. Sājā gadījumā ūdens pieplūde galvenokārt notiek vertikālā virzienā. Protams, iespējams arī kombinētais variants.

Pirms aplūkot ūdens tīrību, nedaudz apskatīsim vispārējos jautājumus par ūdens plūsmas stabilitāti. Redzamām virsmas ūdeņu plūsmām piemīt izteikta tieksme koncentrēties. Visu sauszemi aptver upju un strautu tīkls, kuru var uzskatīt par stabilu. Tieksmi koncentrēt plūsmu varam novērot spēcīgas lietusgāzes laikā, kad it kā pēc burvju mājiena ūdens noplūdesvirsmu aptver tērcītes un nelieli strautiņi. Ūdens tiecas plūst tur, kur jau pastāv plūsma. Tas nozīmē, ka vienmērīgā virsmas plūsma ir nestabila. Apskatot šādas plūsmas attīstību laikā, var konstatēt, ka mazām plūsmas nevienmērībām ir tieksme laikā pastiprināties.

Kā ar pazemes ūdens plūsmu? Šeit (faktiski tas attiecas arī uz iepriekš teikto) būtu jāizšķir divi gadījumi. Proti, kad pašai videi jau pirms filtrācijas sākuma ir izteikti nehomogēns raksturs un kad vide sākumā pilnīgi homogēna. Pirmais varētu rasties no saplai-sājumiem, viļņveida rakstura, kas rodas iekšējo spriegumu dēļ vai atkāpjoties jūrai. Regulārus saplaisājumus un viļņveida struktūras Zemes iežos novēro bieži. Šajā gadījumā āderēm vajadzētu sakrist ar ģeoloģisko struktūru veidojumiem.

Ja slānis sākumā ir homogēns, āderes var veidoties nestabilitātes rezultātā. Vienāda slīpuma filtrācijas zonā tad āderes būs tie pazemes strauti un upes, kas ir vietās, kpr filtrācijas ātrums daudz lielāks salīdzinājumā ar blakus esošiem rajoniem.

Daudzi praktiķi aku noteicēji apgalvo, ka ūdens āderes vietā esot dzidrs. Pietiekot pavisam nedaudz novirzīties no āderes, lai ūdens kļūtu brūngans ar jūtamiem dzelzs piemaisījumiem. Lietuviešu rīkstnieks Kapa-čauskas minēja gadījumu no savas prakses, kad, izdarot urbumu norādītā vietā, ūdens neesot konstatēts. Tomēr, sīkāk izpētot vietu, izrādījies, ka kādreiz pazemes ūdens šajā vietā bijis. Ūdens izsīcis kaut kādu ārēju izmaiņu iespaidā. Tātad rīkstnieks jutis pēdas no kādreizējās pazemes ūdens plūsmas.

Vēl zināms, ka brīvu skābekli nesaturoši pazemes ūdeņi reducē mazkustīgos dzelzs Fe3+ jonus līdz Fe2+ joniem. Pēdējie jau ir kustīgi un pārvietojas kopā ar pazemes ūdens plūsmu. Tajā vietā, kur paaugstinās skābekļa pieplūde, savukārt Fe2+ oksidējas līdz Fe3+, kļūst mazkustīgs un «izgulsnējas». Balstoties uz minētajiem faktiem, var izvirzīt hipotēzi, kuru vajadzētu pārbaudīt. Proti, pazemes ūdeņu plūsmai ar noteiktu Fe2+ piemaisījumu piemīt šāda veida nestabilitāte. Nonākot oksidēšanas rajonā, izdalās Fe3+. Dzelzs daļiņas uzkrājoties veido zonu ar palielinātu magnētisko caurlaidību, un dotajās vietās koncentrējas Zemes magnētiskā lauka līnijas. Šādas vietas tuvumā palielinās magnētiskā lauka gradients, kas savukārt veicina Fe3+ izdalīšanos. Dzelzs daļiņas cenšas nokļūt vietās, kur magnētiskais lauks lielāks. Visa rezultātā plūsma it kā veido ap sevi no nekustīgajiem Fe3+ «cauruli». Šādas nestabilitātes rezultātā izveidojas vietas ar paaugstinātu un pazeminātu Fe3+ koncentrāciju.

Lai pārbaudītu šo hipotēzi, būtu āderei tuvumā jāizdara urbumi un jānosaka dzelzs koncentrācijas izmaiņas. Pētījumus sākumā vajadzētu veikt vietās ar pastiprinātu oksidā-cijas procesu norisi. Interesanti, ka arī radiācijas iespaidā Fe2+ joni var pārvērsties par mazkustīgajiem Fe3+. So pārvērtību izmanto radiācijas mērītājos. Vēl zināms, ka plaisu vietās pastiprināti izdalās radioaktīvās gāzes (piem., radons). Tātad paaugstinās radioaktivitāte, kas savukārt veicina Fe3+ izdalīšanos. Tādā veidā jau redzams sakars starp āderēm nehomogēnā vidē un homogēnā.

Var izrādīties, ka pareizs ir rīkstniecības pretinieku apgalvojums, ka daudzās vietās ūdens ir visur (filtrācijas kopējais fons). Bet tas neizslēdz āderu pastāvēšanu, t. i., vietu ar izteiktākām filtrācijas īpašībām un vienlaikus labu ūdens tīrību.

Vai teikto var attiecināt uz gruntsūdeņiem?

Tā kā, pēc aku speciālistu domām, dzeršanai ieteicams izmantot ūdeņus no slāņiem, kas dziļāki par 7—8 metriem (virsējie slāņi ir piesārņoti), tad faktiski par aku rajonu vajadzētu uzskatīt dziļumu zem 7 metriem un piemērot āderes gruntsūdeņiem virs 7 metriem nez vai vajadzētu. Strīds par āderu eksistenci būtu jāizšķir ar pētījumiem slāņos, dziļākos par 7 metriem. Zināmu skaidrību āderu jautājumā, protams, varētu dot gruntsūdeņi. Zemākie slāņi barojas no gruntsūdeņiem. Ja pastāv āderes, arī šai barošanai vajadzētu būt nevienmērīgai neatkarīgi no tā, vai gruntsūdeni no dziļākiem slāņiem atdala ūdens necaurlaidīgs slānis vai ne. Citiem vārdiem, jāizvēlas rajons ar horizontālu iežu sadalījumu un precīzi jānosaka gruntsūdens līmeņa izmaiņas noteiktā laukumā. Tas varētu būt kvadrāts, kura malas pārsniedz attālumu līdz ūdens filtrācijas slāņiem, kas atrodas zem gruntsūdeņiem. Tā saucamās āderu vietas barošanai vajadzētu būt izteiktākai un būtu jānovēro piltuvītes veidošanās.

Tā var būt maz izteikta, ar lēzenu leņķi, bet var būt ar ļoti strauju ieliekumu, kas lokalizēts apmēram 1 m robežās. Ja ar iespējamo mērījumu precizitāti neizdodas konstatēt ieliekumus gruntsūdens līmenī, tas jau būtu zināms arguments pret āderu pastāvēšanu. Proti, pastāv vēl iespēja, ka dziļāko slāņu barošanās no gruntsūdens norit vienmērīgi un āderes veidojas filtrācijas rezultātā gar dziļākiem ūdens nesēj slāņiem, un te būtu nepieciešami rūpīgāki pētījumi. Tā, piemēram, varētu izvēlēties noteiktu līniju perpendikulāri filtrācijas virzienam un veikt urbumus ar savstarpējo attālumu, kas tuvs āderu platumam, t. i., 1—2 m. Lai efekti būtu izteiktāki, vajadzētu izvēlēties vietu ar pastiprinātu filtrācijas ātrumu (paralēli un homogēni ieži novietoti slīpi).

Kādā veidā rīkstnieks varētu just āderes gadījumā, ja tās eksistē? Pirmkārt, tas varētu būt saistīts ar palielināto ūdens filtrācijas ātrumu. Otrkārt, ar izveidoto nehomo-genitāti, kas savukārt izsauc gan dabisko, gan arī mākslīgi radīto lauku nevienmērību. Apskatīsim sīkāk pirmo gadījumu.

Filtrācijas raksturīgie ātrumi ir intervālā no milimetra līdz dažiem centimetriem sekundē. Virzoties cauri grunts porām, ūdens berzes rezultātā atrauj no «sieniņām» elektriskos lādiņus, tādā veidā radot tā saucamos filtrācijas potenciālus. Elektriskais potenciāls pamazām pieaug gar filtrācijas slāni un var sasniegt vērtību līdz volta desmitdaļām. Tā kā šis filtrācijas elektriskais lauks radīts zemē, kas ir labs vadītājs, tad veidojas filtrācijas radītās elektriskās strāvas. Sājā gadījumā filtrācijas slānis ir kā elektrisks akumulators, kuram pieslēgti patērētāji — piegulošie slāņi. Strāvas slēgsies pa ceļiem, kur elektriskā vadāmība labāka. Ja filtrācijas slāni baro gruntsūdeņi, tās būs tieši barošanas vietas, jo tur ir lielāks mitrums un tātad labāka elektriskā vadāmība. Tātad filtrācijas strāva galvenokārt aptver āderu rajonus. Tas savukārt izsauks nevienmērīgu elektriskā potenciāla sadalījumu uz Zemes virsmas. Šādi strauji mainīgi potenciāli novēroti atsevišķās vietās. Varbūt jutīgs rīkstnieks šīs niecīgās izmaiņas spēj just. Bez tam filtrācijas rezultātā var rasties elektromagnētiskās strāvas pulsācijas ar raksturīgu frekvenci, ko iegūstam, filtrācijas ātrumu lielumu dalot ar gruntsūdens slāņa graudainības raksturīgo izmēru. Pieņemot graudiņu lielumus no milimetra daļiņām līdz milimetram, iegūstam svārstību frekvences no 1 līdz 100 Hz. Interesanti, ka šis diapazons sakrīt ar cilvēka iekšējo elektrisko svārstību frekvencēm. Protams, runa var būt par niecīgām izmaiņām, kuras principā varētu izraisīt kaut kādu reakciju rīkstniekā kā bioloģiskā būtnē.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru