Globāla āderu tīklveida struktūra

Kā jau teikts, novērojumu laikā mums izdevās atklāt, ka rīkstnieka uzrādījumiem ir noteikta struktūra ar orientāciju attiecībā pret debespusēm. Pati šīs struktūras eksistence un tās raksturs ir sevišķi interesanti tajā ziņā, ka tā konstatēta visos kontinentos un visur tai ir līdzīga uzbūve. Droši var apgalvot, ka tā slēpj sevī fundamentālas fizikālas likumsakarības. Tādēļ apskatīsim šo struktūru atklāšanas vēsturi un to, kā interpretē šo struktūru dažādi autori.

Baltazars Reslers grāmatā «Metalurģijas spogulis» (tā iznāca 1700. gadā), dodot padomus, kā meklēt rūdas ar rīkstītes palīdzību, iesaka pārstaigāt pētāmo apgabalu krustām šķērsām un rīkstītes noliekšanās vietas atzīmēt ar mietiņiem. Viņš dod arī zīmējumu, kurā redzama savdabīga līniju struktūra. Protams, B. Reslers to nedēvē par struktūru, šo terminu lietojam mēs.

Par pareizas tīklveida struktūras atklāšanu 1912. gadā rakstīja arī krievu inženieris hid-rologs A. L. Monvižs-Montvids: «Šie ūdeņi zem zemes virsmas veido diezgan pareizu pieteku tīklu; to virziens ir paralēls vispārējam lauka garenslīpumam un šķērsslīpumam; šā tīkla pieteku šķērsošanās leņķi tuvu taisnam leņķim.» Līdzīgu struktūru 1937. gadā no jauna atklāja franču ārsts F. Peire un nosauca to par «tīklveida sistēmu».

F. Snegenburgcrs parāda «kairinājuma zonu» tīklveida struktūru. Pēc viņa domām, «ūdens ādere» atrodas starp septiņām blakuslīnijām, no kurām pirmā, ceturtā un septītā ir sevišķi spēcīgas. Viņš uzskata, ka ūdens netek stingri paralēli šīs tīklveida struktūras līnijām. Tālāk Šnegenburgers atsaucas uz doktoru Karri, kurš konstatējis biofizikālo anomāliju regulāru tīklu, kas veido paralēlas līnijas no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Sīs līnijas it kā aptverot visu zemeslodi un pēc tām orientējoties gājputni. Līdzīgu tīklu, bet ne tik regulāru, esot atradis arī ārsts E. Harmanis.

Gadu vēlāk parādās Jana Depdollas raksts, kurā viņš attēlo «Karri tīklu», kur biofizikālo anomāliju līnijas attiecībā pret debespusēm orientētas stingri noteikti.

Karri tīkls (J. Depdolla, 1954)


1955. gadā inženieris K. Hincmans publicē rakstu par «kairinājuma joslu» virzieniem dabā. Jauktā mežā netālu no Ķelnes, kur aug ozols, priede un sarkanā egle, ir vietas, kas pilnīgi brīvas no veģetācijas. Turatrodas dažādas intensitātes biofizikālo anomāliju joslas. Šīm joslām ari ir noteikta struktūra, un tās noteiktā veidā orientētas pret debespusēm. «Kairinājuma joslās» un krustojuma vietās neaug kazenāji, papardes, sūnas.

Dārzu arhitekts H. Verkmeisters 1963. gadā sniedz atsevišķas ūdens dzīslas smalko iekšējo struktūru, kas sastāv no četrām līnijām (28. att.). Tā ir līdzīga mūsu atrastajai struktūrai.

Vācu inženieris Z. Vitmanis (1956) raksta par ūdens dzīslu tīklveida struktūru, kur kā uz šaha galdiņa atkārtojas pozitīvie un negatīvie poli. Vēlākajās publikācijās Vitmanis precizēja, ka ap ģeogrāfiskā 48. platuma grādu šīs struktūras šūniņas malas garums ir 15,9 m, bet diagonāle — ap 22,5 m. Polāro lauku sistēma, ko ieteicis Z. Vitmanis, būtībā ir tas pats «Karri tīkls».

Biofizikalās anomālijas joslas struktūra un rīkstītes pagriešanās secība operatora rokās (H. Werkmeister, 1963)

Kā redzams, biofizikālo anomāliju struktūras vispirms atklātas XVII gs., bet pēc tam, mūsdienās, tās no jauna atklājuši vairāki pētnieki neatkarīgi cits no cita. Ļoti svarīgi ir tas, ka dažādu autoru atklātajām struktūrām ir daudz kopēja: tīklveidīgums, noteikta malu orientācija attiecībā pret debespusēm, elementārās «šūniņas» izmēru līdzība, atsevišķas ūdens dzīslas iekšējā struktūra. Tieši šeit mēs arī saskatām to prasību izpildi, kas atbilst «dubultaklā» eksperimenta noteikumiem. Iespējams, ka analoģija starp šīm struktūrām var būt par netiešu pierādījumu to objektīvai pastāvēšanai dabā, kas atbilst kādai ģeoloģisko veidojumu sistēmai.

Aldānas vairoga lūzumu tikls (R. Griškjans, 1970)

Zīmīgi, ka līdzīgu struktūru dabā veido tektoniskie lūzumi pamatiežos. Aldānas vairogā novērots taisnleņķa lūzumu tīkls (29. att.), kas ārēji analoģisks mūsu atrastajai struktūrai un «Karri tīklam».

Plakano tiklu tipi:
a
 — slipleņku;
b
 — taisnleņķu;
c
 — rombveida;
d
 — heksagonālais;
c
 —kvadrātiskais  
(I.    Safranovskis,    L.    Plotnikovs,    1975)

Kā atzīmē I. Safranovskis un L. Plotņi-kovs, visi zināmie simetrisko plaisu piemēri sakrīt ar O. Braves plaknes tīkla pieciem tipiem (30. att.). Literatūrā aprakstītajām biofizikālo anomāliju struktūrām ir šiem tīkliem analoģiskas formas.

Pēdējā laikā, pateicoties kosmiskās tehnikas sasniegumiem, izdevies no tuva attāluma nofotografēt arī citus debess spīdekļus. Rezultāti dod vielu pārdomām arī tiem, kas nodarbojas ar rīkstniecības problēmām. Tā, piemēram, ar padomju automātisko staciju «Marss-4» un «Marss-5» palīdzību nofotografēts Marss, uz kura virsmas arī saskatāma struktūra, kas līdzīga biofizikālo anomāliju struktūrai uz Zemes (31. att.), tikai ar daudz lielākiem izmēriem. Salīdzinot Marsa virsmas fotogrāfijas, kas iegūtas no automātiskajām kosmiskajām stacijām, ar teleskopisko novērojumu datiem, redzams, ka«kanāliem» atbilst Marsa virsmas tektonisko lūzumu lineārās zonas (G. A. Burba, 1980).


Marsa kanālu karte, kuru sastādījis E. Slaifers pēc teleskopiskiem novērojumiem (a) un Marsa kanālu (horizontālais svītrojums) sakrišana Eritrejas jūras rajonā ar lūzumu (šaurās līnijas) un krāteru sablīvējumu apgabaliem (slīpais svītrojums) (b)

Universālā zemeslodes biofizikālo anomāliju tīkla orientācija: a) pēc F. Peireb) pēc Z. Vitmana

Arī Zemes fotouzņēmumos, kas izdarīti no kosmosa, novērojama līdzīga struktūra. Ja tas tiešām tā ir, varam secināt, ka Zemes tīklveida struktūras nav izņēmums un ka tās ir raksturīgas arī citiem kosmiskajiem ķermeņiem.

Jautājums par to, vai tektonisko plaisu tīkls, kas aptver visu zemeslodi, ir saistīts ar biofizikālo anomāliju globālo tīklu, paliek atklāts. Būtu nepieciešams noskaidrot šo divu globālo sistēmu sakritību vai atšķirību.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru