Ieskats jaunākā laika meklējumos

19. gadsimta otrajā pusē iestājās periods, kam raksturīga racionāla attieksme pret rīkstniecību. Kā jaunā laikmeta iezīmi var minēt pie Francijas Zinātņu akadēmijas 1854. gadā nodibināto komiteju par rīkstnie-cības pētniecības jautājumiem. Kaut gan šīs komitejas loceklis Sevrēls uzskatīja, ka «zižļa kustības cēlonim nav vis fizikāls, bet morāls pamats». Viņš rakstīja: «Es uzskatu, ka lielākajā daļā gadījumu, kad zizli rokās tur godīgs cilvēks, kas tic zizlim, tā kustību pamatā ir šā cilvēka domu darbība.»

Kā piemēru zinātniskai pieejai rīkstniecības problēmām var minēt Īrijas Karaliskās koledžas fizikas profesora sera Viljama Ba-reta darbu, kuru viņš izstrādāja 1891. gadā Psihisko pētījumu biedrības uzdevumā. Ba-rets izdarīja veselu virkni rūpīgu pētījumu par ūdens «izburšanu» ar rīkstīti. Galvenais viņa darba secinājums bija — žuburota zara kustības pamatā ir vai nu neapzināta muskuļu kustība (pašiedvesma), vai iedvesma no ārpuses.

Raksturīga attieksme pret rīkstniecību 19. gadsimta beigās izteikta Reimonda «Maģiskajā zizlī» (1883): «Apgalvojumi par to, ka zižļa kustības saistītas ar dievu, velnu, radniecīgām saitēm un simpātijām, ar korpuskulu iztecēšanu, ar elektriskām strāvām, ar pasīvām organoelektrisko spēku perturbācijām, galīgi un uz visiem laikiem atmesti un sabrukuši. Vesela zinātnisko drazu bibliotēka šarlatāniem, brīnumainas pasakas muļķiem un antikvāru izklaidēšanās ...»

Rīkstniecības agrākie izskaidrojumi tehniskā progresa gadsimtā izskatījās bezspēcīgi, bet principiāli jaunas idejas 19. gadsimtā netika izteiktas. Interese par šo parādību Anglijā, Francijā, Vācijā mazinājās, lai no jauna atdzimtu 20. gadsimta sākumā.

Mums izdevās atrast tikai dažas ziņas par rīkstniecību Krievijā.
Pēc krievu inženiera A. Monviža-Montvida datiem, 19. gadsimtā apakšzemes avotu meklēšanas paņēmiens ar rīkstīti tika izmantots Ukrainā.
Krasais lūzums attieksmē pret rīkstniecības izmantošanu Krievijā 20. gadsimtā bija saistīts ar atdzimušo interesi Vācijā, Šveicē, Francijā un citās Rietumeiropas valstīs.

1912. gadā inženieris A. Jefremovs nolasīja Imperatora tehniskās biedrības sēdē referātu par tēmu «Ūdens uzrādītājs un tā izmantošana pazemes ūdeņu meklēšanā», kas piesaistīja daudzus klausītājus.
Inženieris tehnologs V. Rostovcevs savā rokasgrāmatā par pazemes ūdeņu meklēšanu (1914) arī piemin paņēmienu apakšzemes ūdeņu meklēšanai ar «ūdens uzrādītāja» palīdzību.

Ap 1914. gadu Rietumamūras dzelzceļa pārvalde izsūtīja citām dzelzceļa pārvaldēm materiālus par ūdens meklēšanu ar «brīnum-rīkstīti», lai iepazīstinātu tās ar šo paņēmienu. Šajā sakarā, «lai atzīmētu «jaunās» ūdens meklēšanas metodes ar «ūdens uzrādītāju» pilnīgo nezinātniskumu un nepamatotību», ģeologs A. Ļvovs, kas gatavoja izdošanai lielu grāmatu par ūdens meklēšanu Amūras dzelzceļa vajadzībām (grāmata iznāca 1916. gadā), uzrakstīja papildu nodaļu «Dažādi ūdens meklēšanas paņēmieni un ūdens kustība».

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru