Kā un ko uzrāda rīkstnieks?

Kā darbojas rīkstīte.


Iepriekš mēs aprakstījām savus novērojumus un mērījumus, kas saistīti ar ūdens āderēm. Devām plašu apskatu par rīkstniecības vēsturisko attīstību un stāvokli mūsdienās. Bet, kā jau lasītājs būs pamanījis, mūsu nostāja pret rīkstniecības parādību bija diezgan neitrāla. Netika kritizēti atsevišķu autoru izteikumi un iegūtie rezultāti. Kāpēc tas ir tā, to mēs centīsimies paskaidrot šajā nodaļā. Un ne tikai skaidrot, bet virzīt paša lasītāja domas tā, lai viņš varētu pats izdarīt attiecīgus secinājumus par šo sarežģīto parādību.

Dažādi rīkstītes turēšanas paņēmieni un dažādi rikstnieku instrumenti:
a) visbiežāk izplatītais «augšējais» tvēriens;
b) viens no «apakšējā» tvēriena variantiem;
c) metāla indikatori;
d) agrākie rikstnieka instrumenti un darba paņēmieni;
e) saārstēji;
 f) L-veida metāla rīkstīte

Sāksim ar visvienkāršāko. Noskaidrosim, kā notiek rīkstītes pagriešanās — kas to izsauc. Un ne tikai rīkstītes, bet arī cita priekšmeta, piemēram, svārsta kustības, šķērsojot āderes. Apskatīsim visdažādākos ūdens āderes noteikšanas paņēmienus un noskaidrosim, kas šiem paņēmieniem ir kopīgs un kas atšķirīgs.

Visizplatītākie rīkstnieka darba paņēmieni aplūkoti jau iepriekš. Šeit nedaudz sīkāk apskatīsim rīkstnieka instrumentāriju.

Visizplatītākais rīkstnieka instruments,kuru lieto kopš neatminamiem laikiem, ir žākļveida (divžuburu) koka zars Mazāk izplatīts rīkstītes turēšanas paņēmiens ir «apakšējais tvēriens» un tā paveidi. Bez koka rīkstītēm izmanto arī metālu, organisko stiklu, va|a bārdu, zivju asakas, auna ragu, ziloņkaulu, zāles vīšķi un dažādus citus materiālus, kas gadās pie rokas. Nav svarīgs materiāls, bet gan indikatora forma — tāda, kas ļautu to turēt saspriegtā stāvoklī un vienlaikus spētu vai nu pagriezties, vai izkustēties no izejas stāvokļa.

Darba paņēmiens ar rīkstīti «apakštvērienā» 
J. Ceidlera grāmatas (1700) titullapas fragments ar dažādu rīkstnieka instrumentu attēlu.

Rīkstnieki lielākoties izmanto koka zarus garumā līdz 55 cm un resnumā līdz 15 mm. Mums šķiet, ka visērtāk strādāt ar apmēram 15—18 cm garu koka zariņu 3—5 mm diametrā; tādu indikatoru ērti nēsāt līdzi kabatā. Analoģiski izmēri ir metāla indikatoriem un rāmīšiem.

Rikstnieka instrumenti no dažādām metāla stieplēm (J. Wust, J. Wimmer, 1934)


Izmanto arī L-veida indikatoru no 30— 40 cm garas un 5—6 mm resnas metāla stieples; noliektā gala garums — 9—12 cm . Turklāt var izmantot ne tikai vienu, bet arī divus šāda tipa indikatorus. Tādā gadījumā rīkstnieks paņem rokās indikatorus, tur tos sev priekšā un lēnām apstaigā pārbaudāmo laukumu. Šķērsojot anomālās vietas, indikatori pagriežas vai nu uz iekšu, vai uz āru noteiktā leņķī.

Dažādi amerikāņu rikstnieka izmantojamie instrumenti (E. Vogt, R. Hyman, 1959)
Zināms arī paņēmiens, kā meklēt ūdens āderes, izmantojot svārstu, kuru agrāk sauca par siderisko vai zvaigžņu svārstu. Atsvars, kas iekārts diegā, kuru tur rokā, šķērsojot biofizikālo anomāliju (BFA), sāk svārstīties vai arī maina svārstību plakni. Par atsvaru izmanto laulību gredzenu, atslēgu saišķi, kabatas pulksteni, akmeņogles gabaliņu u. c. priekšmetus, iekārtus diegā, matā vai ķēdītē.

Spieķis kā rikstnieka instruments (H. Falkinger, 1952—1953)

Līdz šim mēs minējām visizplatītākās indikatoru formas. Bet šim nolūkam var izmantot visdažādākos priekšmetusPiemēram, doktora Tuvenela pārbaudāmais rīkstnieks Bletons turēja starp roku rādītājpirkstiem iespiestu koka nūjiņu, dažreiz pat metāla nūjiņu. Šķērsojot āderi, rīkstnieka pirksti nodrebēja un nūjiņa izkrita no rokām. Ir arī citi rīki un paņēmieni, kas balstās uz līdzsvara stāvokļa izmaiņu. Var izmantot vienkāršu stiepli vai atsperē savītu stiepli. Par instrumentu var izmantot arī dažādus smagus rīkus — lāpstu, dakšas, garu nūju —, atspiežot tos pret ķermeni. Šāds pret ķermeni atbalstīts rīks, rīkstniekam pārvietojoties, virs āderes noliecas.


Žuburots zars kā rikstnieka instruments (R. Demovičs, 1977)


Metāla stieple rīkstītes formā

Amerikāņu zinātnieks Jans Merta veica sekojošu eksperimentu, lai noskaidrotu, kāds ir rīkstītes pagriešanās mehānisms. Viņš vienlaicīgi izmērīja divus signālus, vienu, kas saistīts ar rīkstītes pagriešanos, un otru — ar priekšpleca muskulatūras kustību. Ar speciāli konstruētu rīkstīti, to pievienojot reģistrējošam aparātam, varēja pierakstīt rīkstītes kustību. Tāpat varēja pierakstīt muskuļa kustības signālu. Skaidri redzams, ka vispirms notiek muskuļu kustība, bet rīkstītes kustība tikai pēc tam. Šis ir viens no svarīgākajiem eksperimentiem, kas pierāda, ka ārējie faktori, kas saistīti ar āderēm, iedarbojas tieši uz cilvēku un tas ir tiešais detektētājs. Rīkstīte vai cits kāds priekšmets ir tikai šīs nemanāmās muskuļu kustības «pastiprinātājs», kas vizuāli parādās kā rīkstītes kustība.



Dažiem jutīgiem rīkstniekiem nav vajadzīgs nekāds instruments. Viņiem pietiek atvērt muti un sasprindzināt žokļu muskulatūru, saņemt roku pirkstus pamīšus un atbalstīt īkšķus vienu pret otru; šķērsojot āderi, žokļi strauji aizveras, zobiem sakožo-ties, un īkšķi izsitas no līdzsvara. Dažam pietiek nedaudz pacelt uz priekšu taisnas rokas, un, tuvojoties āderei, tās sāk it kā pašas no sevis vēzēties, sasniedzot maksimālo kustību amplitūdu virs āderes vidus. Citam pietiek izstiept uz priekšu roku ar plaukstu uz leju un pārvietoties. Virs āderes rodas viegla gaisa spilvena sajūta vai vāja divu magnētu vienādu polu atgrūšanās sajūta, tuvinot un attālinot roku no zemes virsmas. Ir pat tādi indivīdi, kas redz ūdens āderes ar neapbruņotu aci, t. i., vizuāli kā gaismas starus, kas no āderes ārmalām vēdekļveidīgi iet uz augšu.

Tātad esam noskaidrojuši vienu no galvenajiem jautājumiem: āderu iedarbe notiek tieši uz cilvēku, uz tā organismu. Cilvēks ar savu muskuļu palīdzību neapzinīgi palīdz rīkstītei vai rāmītim pagriezties, svārstam svārstīties vai kādam citam priekšmetam kustēties tā rokās. Āderu iedarbi jutīgs cilvēks var sajust ar maņu orgāniem, bet šīs sajūtas un izjūtas katram var būt ļoti specifiskas un pat grūti definējamas, bet pietiekami reljefas, lai noteiktu āderes.

Blakusfaktori, kas ietekmē rikstnieka rezultātus.


Apskatīsim pašu galveno blakusfaktoru, kas būtiski var iespaidot rikstnieka rādījumus līdz pat tādai situācijai, ka var apšaubīt rikstnieka uzrādījumu objektīvo ticamību. To varētu nosaukt par subjektīvo faktoru. Tā ir pašiedvesma un iedvesma no blakus atrodošām personām. Minēsim dažu zinātnieku uzskatus, kuri pilnīgi noliedz ārējo objektīvo lauku pastāvēšanu un atzīst tikai subjektīvos faktorus kā vienīgos, kas izsauc rīkstītes pagriešanos.

Ņemot vērā ideomotorisko kustību dažādību, O. Prokops secina: «Aplūkojot problēmu kopumā, var sacīt, ka radiestēzija balstās uz eksakto zināšanu trūkumu.» Tādās pašās pozīcijās stāv arī Drēzdenes Tieslietu medicīnas institūta direktors V. Reimans. Minēsim citātu no grāmatas «Medicīniskais okultisms», kurā viņš paskaidro «zvaigžņu» (si-deriskā) svārsta rādījumus: «Tātad, kritiski aplūkojot, «zvaigžņu» svārsta maģisko fenomenu var attiecināt uz atsevišķiem zinātniski pamatojamiem faktoriem, tāpēc var ignorēt atsaukšanos uz ireāliem iespaidiem tur, kur visu var vienkārši izskaidrot ar zināmu spēku darbību. Visumā šos kustības impulsus var nosaukt par ideomotoriskiem faktoriem. Karpentera efekta būtība ir tāda, ka katrs kustības priekšstats ietver sevī tieksmi uz šīs kustības realizēšanu... Galvas smadzeņu garozas uzbudinājuma procesam ir tendence uz iradiācijas izplatīšanos; sevišķi viegli inducējas motoriskie centri. Tātad spēcīgs uzbudinājums bez apziņas līdzdalības iedarbojas uz motoriskajiem centriem...»

So pozīciju aizstav Berlīnes Tieslietu institūta direktors Oto Prokops grāmatā «Medicīniskais okultisms». Viņš raksta: «Zinātniekam pilnīgi skaidrs, ka cilvēks, kas nes zizli, turot to labilā stāvoklī, pat ar visniecīgāko apakšdelma vai rokas muskuļu saspringuma izmaiņu «izsit» zizli no šā stāvokļa un tā rezultātā jūtams grūdiens. Kāpēc tad notiek šī nelielā muskuļu saraušanās? Viennozīmīgu atbildi dod ideomotorisko kustību un noguruma fizioloģijas un psiholoģijas izpēte.»

Tālāk O. Prokops turpina: «Muskuļu kustības izsauc tiem pienākošās darbības strāvas. Par šādu strāvu avotiem var būt kustību vai motoriskie priekšstati, kas veidojas rīkst-nieka apziņā. Bet kustību priekšstati, kas var izsaukt to vai citu muskuļu saraušanos, piemīt katram rīkstniekam. Izrādās, ka var pastāvēt arī tā saucamā «inervācijas difūzija», kad, piemēram, priekšstats par ceļgala sa-liekšanu izsauc augšējo ekstremitāšu muskuļu saraušanos. Var izpausties arī primitīvie ataviskie refleksi, kuriem piemīt spēja aizlavīties no apziņas. Lielu ietekmi uz ideomotoriskajiem sakariem atstāj arī cilvēka emocionālais stāvoklis: nepacietība, nogurums, domas par kaunu neveiksmes gadījuma un godu, ja atradums būs veiksmīgs. Tātad cilvēka kustībās izpaužas neapzinātā, afektīvā un patvaļīgā komplicēts savijums. Piemēram, pakauša kasīšana pie neapmierinātības, žāvāšanās «lipīgums» u. c.»

Šeit jāpiemin kāds eksperiments, kas aprakstīts K. Klinkovstrēma un R. Maltcāna (1931) grāmatā un parāda, kā no redzētās situācijas iespaidojas cilvēks. Ja pārbaudāmajam pie rādītājpirksta piesien svārstu (diegā iekārtu smagumu) un lūdz viņu koncentrēt skatu uz vienu no divām figūrām (aplis vai elipse), drīz vien svārsts sāks svārstīties: pirmajā gadījumā — pa apli, otrajā — elipses lielās ass virzienā.

Minētie citāti no O. Prokopa un V. Reimaņa darbiem parāda, ka ir tādi zinātnieki, kas pilnīgi noliedz āderu objektīvu pastāvēšanu un apgalvo, ka rīkstītes pagriešanās ir tīri subjektīvu procesu rezultāts. Mums šķiet, ka šī parādība ir daudz sarežģītāka. Noteikti var apgalvot, ka paša rīkstnieka subjektīvajām īpašībām ir liela nozīme un ar tām ir jārēķinās, pareizāk — tās katram rīkstniekam jānoskaidro un lietderīgi jāizmanto.

Rīkstītes pagriešanās saistīta ar rīkstnieka iepriekšēju psihisku noskaņošanos un gatavību noteiktas fizikālās anomālijas uzmeklēšanai. Kā liecina daudzu izcilu rīkstnieku darbības analīze, lai novērstu varbūtēju kļūdīšanos, jābūt skaidrībā, kādus objektus tas meklēs, kā arī jābūt cieši pārliecinātam, ka
spēs tos atrast. Tas nozīme, ka rīkstnieka iztēlē veidojas meklējamā objekta un atbilstošās fizikālās anomālijas modelis, kurā kodētas tās sajūtas un organisma reakcijas (kā apzinātās, tā arī neapzinātās), kuras rīkstniekam parasti rodas, šķērsojot attiecīgā objekta — ūdens āderes, metālu rūdas vai naftas iegulas, zemē ierakta elektriskā kabeļa vai cita meklējamā objekta — atrašanās vietu. Šāds sagaidāmo sajūtu un organisma reakciju neiropsihiskais modelis var būt tik spilgts un spēcīgs, ka krasi paaugstina cilvēka jutību uz meklējamā objekta izraisīto fizikālo anomāliju. Rezultātā cilvēks spēj uztvert ļoti vājus attiecīgās anomālijas signālus un neapzināti reaģēt uz tiem ar izteiktu rīkstītes pagriešanos. Pie tam šāda biolokācijas reakcija var būt stingri diferencēta, t. i., parādīties tikai tā objekta tuvumā, uz kura sameklēšanu rīkstnieks iepriekš noskaņojies. Piemēram, ja rīkstnieks meklē naftu, tad reakcija būs tikai uz naftas atradni, bet ne virs ūdens āderēm, rūdām vai citiem objektiem. Iespējams, ka šādos apstākļos pieredzējis rīkstnieks spēj uztvert un diferencēt ne vien ļoti vājos meklējamā objekta, t. i., atbilstošās fizikālās anomālijas, signālus, bet arī daudzveidīgos un relatīvi spēcīgos blakus signālus, kas saistīti ar anomālijas apkārtni un visu meklēšanas situāciju.

Iespējams, ka rīkstnieka spēja veidot iztēlē spilgtus un dominējošus meklējamo objektu neiropsihiskos modeļus daļēji var izskaidrot tos atsevišķos gadījumus, kad veiksmīgam rīkstniekam izdodas sameklēt tādus citu cilvēku pazaudētus priekšmetus — naudas makus, atslēgu saišķus, rotaslietas u. c., kurus konkrētais rīkstnieks nekad nav redzējis, bet par kuriem viņam dzīves pieredzē izveidojies noteikts priekšstats.

Rīkstnieka rezultatīvas darbības ķīla ir viņa spēja atslēgties no ārējiem faktoriem, kas var traucēt mērīšanas laikā un noskaņoties noteiktam uzdevumam. Ir jāpanāk, lai reflektoriskās muskuļu kustības būtu mazāk atkarīgas no paša rīkstnieka iepriekš izstrādātajām hipotēzēm, nebūtu vēlams pirms darba iepazīstināt rīkstnieku ar citu rīkstnieku rezultātiem. Tāpat nebūtu vēlams, lai rīkstnieka tuvumā būtu citas personas, kas kaut ko zina par iespējamiem rezultātiem.

Rīkstnieka shematiskā darbība (J. Jorišs, B. Turobovs, 1984)


J. Jorišs un B. Turobovs ņēmuši vērā daudzus no iepriekš minētajiem blakusfaktoriem. Pamatā savai rīkstnieku darbības apraksta shēmai viņi izmantojuši īpašu cilvēka psihofizioloģisko stāvokli, kurā rīkstnieks piebremzē roku kustību (ideomotorisko) aktu. Šā akta realizācijai, t. i., rīkstītes kustībai, nepieciešams stimuls. Tas var būt ārējs vai arī tīri iekšējs — subjektīvs. Rīkstītes (rāmīša, svārsta u. c. priekšmetu) pagriešanās pēc J. Joriša un B. Turobova priekšstatiem, notiek pēc šādas shēmas:

S → X → R

Izmantojot šādu pamatprincipu rīkstnieku reakcijas skaidrošanai, minētie autori žurnālā «ripupoAa» dod sekojošu klasifikācijas shēmu.

Grupa A atbilst gadījumam, kad rīkstnieks (operators) pieņem apzinīgu lēmumu pagriezt rīkstīti. Šāda rīkstītes pagriešana ir iespējama, bet tā faktiski neattiecas uz to rīkstniecību, kādu mēs apskatām. Sis gadījums ievietots klasifikācijas shēmā, lai tā būtu pilnīgāka.

Grupa B atbilst situācijai, kad rīkstniekam ir redzams meklējamais priekšmets. Izdala 3 apakšgrupas: 
  1. Stabili fiksēts stāvoklis uz kādu orientieri, piem., uz zemes atrodošos lentīti, ko uzrāda rīkstīte. Lentīti novācot, rīkstīte arī vēl kādu laiku pēc tam pagriežas uz šo vietu. Shēmas autori to skaidro tā, ka ir notikusi priekšstatu iradiācija, t. i., priekšstats par lentīti izplatījies uz šo vietu.
  2. Ja rīkstītes pagrieziens ir pietiekami spēcīgs kādā vietā, reakcija šajā vietā, atkārtoti ejot, neapzinīgi nostiprinās kā reflekss uz doto vietu.
  3. Rīkstītes pagriešanos var izraisīt signāls, kas realizējas kādā laika momentā, piemēram, zvana skaņas, spuldzes iedegšanās u. c. Šāds ārējs signāls var traucēt ideomo-toriskā akta piebremzēšanu.

Rīkstītes pagriešanos, kad rīkstnieks tuvojas dzelzce|a sliedēm, upes krastam, ejot caur durvju aili, ejot zem elektrisko līniju vadiem, tuvojoties ēku sienām, ūdens pe|ķēm u. c. redzamiem priekšmetiem, J. Jorišs un B. Turobovs skaidro ar gadījuma raksturu. Reakcijas stimulu rīkstnieks dabū no redzamā priekšmeta.

Arī mēs savos eksperimentos novērojām līdzīgas parādības. Eksperimentējot ar radioviļņu ģeneratoru, rikstnieka reakcija realizējas tad, kad rīkstnieks redz un zina, ka ģenerators ieslēgts. Tad, kad viņš neredz, vai ģenerators ir vai nav ieslēgts, reakcijas realizācija ir ar varbūtības raksturu, t. i., ne vairāk kā 50% gadījumu. Līdzīgu ainu novērojām eksperimentos ar spoguli, ar kuru uz operatoru tika fokusēts starojums. Tad, kad operators redz stara iespējamo virzienu, reakcija realizējas simtprocentīgi, kad neredz — ap 50%. Arī daudzos citos gadījumos tika novērots, ka reakcija formējas redzamā un zināmā objekta iespaidā.

Uz grupu C attiecina tos gadījumus, kad operatoram nav zināma meklējamā objekta atrašanās vieta, bet to zina viena vai vairākas personas, kas atrodas rīkstnieka tuvumā. Ar speciāli organizētu eksperimentu palīdzību J. Jorišs un B. Turobovs parāda, ka kaut kādā veidā tiek novadīta informācija no personas (induktora), kas zina priekšmeta atrašanās vietu, rīkstniekam. Informācija ir ļoti vienkārša: šeit — stop! Pie šīs grupas tiek pieskaitīti diagnostikas gadījumi, kad rīkstnieks nosaka slimās vietas pacientam, jo bieži vien slimnieks pats savas slimās vietas jūt un zina. Tātad šajā klasē tiek iedalītas parādības, kad informāciju rīkstnieks iegūst no induktora.

Pēc mūsu ieskata, šai grupai varētu pieskaitīt arī gadījumus, kad rīkstnieks izstrādājis kādu hipotēzi un to pārbauda ar rīkstīti. Rīkstīte gandrīz visos gadījumos apstiprina izstrādātās hipotēzes pareizību. Varētu pieņemt, ka induktora lomā ir pats rīkstnieks, kurš pa zemapziņas kanāliem informāciju nodod sev, t. i., rīkstnieks strādā pats uz sevi. Tādi gadījumi ir ļoti raksturīgi. Rīkst-nieku semināros bieži vien rīkstnieki stāsta par savām hipotēzēm un pārbaudes rezultātiem, kas apstiprina šo hipotēžu pareizību. Šeit nav runa par negodīgu pieeju jautājuma izpētē, bet gan par sarežģītu psihofiziolo-ģisku parādību, kuru nezinot tiek velti tērēts laiks un enerģija, neiegūstot jaunus rezultātus. Kā atšķirt šos subjektīvos signālus (stimulus) no objektīvajiem, tas ir viens no sarežģītākajiem metodiskajiem jautājumiem rīkstniecības parādības izpētē. Vienmēr jāatceras šīs psihofizioloģiskās parādības iespējamība un |oti kritiski jāpieiet visām hipotēžu pārbaudēm.

Grupā D iedala t. s. īstās rīkstniecības rezultātus. Rīkstniekam nav zināma objekta atrašanās vieta. Stimula lomu šeit spēlē fizikālie lauki vai citi fizikālie faktori. Šādā veidā rīkstnieks nosaka ģeofizikālās anomālijas, derīgos izrakteņus, pazemes ūdeņus, pazemes dobumus, vecu celtņu pamatus utt. Par stimulu šeit varētu būt gravitācijas, elektromagnētiskie un akustiskie lauki, citas fizikālas parādības vai vesels parādību komplekss, pret kuru treniņos izstrādāts ideomo-torisks reflekss. Šeit zināma loma varētu būt arī vietas ārējām pazīmēm: augu valstij, mitruma sadalījumam, augsnes sastāvam u. c. faktoriem, kas ietekmē reakciju tāpat kā B grupas gadījumā.

Dotajā klasifikācijā ir vēl divas palīggrupas: gamma un ipsolon. Pie gamma grupas pieskaita apšaubāmus faktus, piemēram, neredzamu kuģu noteikšanu ar stienīšu palīdzību 40 km attālumā.

Pie ipsolon grupas pieskaita, pēc J. Joriša un B. Turobova ieskatiem, neiespējamus gadījumus, piemēram, ūdens āderu, naftas un rūdu vietu noteikšanu pēc plāna vai kartes bez citu personu klātbūtnes, slimību noteikšanu pēc pacienta fotogrāfijas, citu pasauļu būtņu fiksēšanu u. tml.

Šī rīkstniecības parādību klasifikācijas shēma ir solis uz priekšu parādības skaidrošanā. Izmantojot šo shēmu, daudzi pretrunīgie novērojumi zaudē savu mistisko pieskaņu un iekļaujas mūsu determinētās zinātnes rāmjos. Arī daudziem mūsu novērojumiem var rast elementāru skaidrojumu, kā ari izlobīt no literatūrā aprakstītajiem faktiem kādu patiesības graudu. Turpmāko izklāstu veltīsim galvenokārt parādībām, kas iekļaujas grupā D un tiek uzskatītas par īsto rīkstniecību.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru