Mūsu rīkstniecības eksperimenti

Fiziķim nav visai patīkami atzīt, ka divdesmitā gadsimta beigās, kad cilvēce jau sākusi apgūt kosmosu, nav vēl skaidrības par to, kādēļ noteiktos apstākļos dažu cilvēku rokās griežas rīkstīte. Dabiski, ka gribas izvirzīt kaut cik pieņemamu hipotēzi, kas šo fenomenu izskaidrotu. Mēs šādu savu pirmo darba hipotēzi saistījām ar Zemes elektrostatisko lauku un tā izmaiņām, ko rada dažādi ķermeņi — kā elektrovadītāji, tā arī dielektriķi.

Vadītājs savā apkārtnē izmaina viendabīgu elektrisku lauku brīvo elektrisko lādiņu pārdalīšanās dēļ. Dielektriķi šo izmaiņu izraisa ar saistīto lādiņu pārgrupēšanos. Tā kā ūdenim ir samērā liela dielektriskā konstante — 81 reizi lielāka nekā gaisam —, tad ūdens tuvumā jābūt ievērojamām atmosfēras elektriskā lauka izmaiņām.

Rīkstītes pagriešanās rīkstnieka rokās


Pieņemsim, ka elektriskie lādiņi, kas atrodas uz rīkstītes, varētu sadarboties ar elektrisko lauku tajā vietā, kur atrodas ūdens. Tā kā rīkstītes stāvoklis cilvēka rokās ir nestabils, tad nelieli spēki varētu izraisīt rīkstītes pagriešanos (att.). Te vēl jāpiebilst, ka elektrostatiskie spēki darbojas samērā lielos attālumos. Sī bija pirmā darba hipotēze, kura tika izmantota turpmākiem meklējumiem un pētījumiem.

Pirmos novērojumus sākām ar rīkstīti. Laboratorijas telpās pārbaudījām rīkstītes pagriešanos dažādu priekšmetu tuvumā. Tie bija izgatavoti no dzelzs, misiņa, vara, alvas, alumīnija u. c. materiāliem. Virs metāla priekšmetiem rīkstīte lielākoties pagriežas apmēram par 90 grādiem. Virs metāla vai plastmasas spaiņa ar ūdeni rīkstīte pagriezās tajā brīdī, kad rokas, kas turēja rīkstīti, atradās virs spaiņa malas. Mums likās, ka virs plastmasas spaiņa reakcija ir spēcīgāka nekā virs metāla spaiņa.

Interesanti bija pārbaudīt, kā rīkstīte izturas cita cilvēka tuvumā. Varbūt tādā veidā var noteikt, kuram no cilvēkiem ir spēja strādāt ar rīkstīti un kuram rīkstīte rokās nekustas?

Tuvojoties ar rīkstīti institūta darbiniekiem, novērojām, ka rīkstīte dažādu cilvēku tuvumā reaģē dažādi. Tas faktiski atbilda novērojumiem, kas aprakstīti žurnālā «Знание - Сила». Tie apstiprināja pieņēmumu, ka darīšana ir ar atmosfēras elektrisko lauku. Minētajā žurnālā bija arī norādīts, ka rīkstītes reakcija ir sevišķi spēcīga vietās, kur pastāv atmosfēras elektriskā lauka anomālijas.

1972. gada februārī sākām novērojumus dabā. 26. februārī konstatējām, ka, šķērsojot dzelzceļa sliežu ceļu, parādās ļoti spēcīgas rīkstītes reakcijas. Apmēram 30 cm pirms sliedes bija jūtama spēcīga rīkstītes pagriešanās. Pirmais izsitiens bija tik negaidīts un spēcīgs, ka rīkstīte atsitās pret gājēja krūtīm. Šķērsojot sliežu ceļu dažādās vietās, konstatējām, ka reakciju vietas atrodas paralēli sliedēm (att.).

Rīkstītes pagriešanās vietas pie dzelzceļa un upes krasta (pārtrauktās līnijas). Rīkstnieka kustības virziens parādīts ar bultiņām


Tajā pašā dienā pa laipu pārejot Platones upītei, novērojām rīkstītes pagriešanos tajās vietās, kur varētu būt robeža ūdenim un krasta līnijai — smiltīm (att.).

Šie novērojumi nebija pretrunā ar pieņēmumu par elektrostatiskā lauka iespējamo iedarbību. Sliedēm ir ļoti liela elektrovadāmība (to dielektrisko konstanti var pieņemt par bezgalīgi lielu), ari ūdens-krasta vietā ir strauji jāmainās kā elektriskajai vadāmībai, tā arī dielektriskajai konstantei (ūdenim e=81, bet smiltīm — ievērojami mazāka un atkarīga no grunts piesātinājuma ar ūdeni), šīs fizikālās izmaiņas tad ari varētu izraisīt rīkstītes pagriešanos. Turpinājām novērojumus 27. martā Liepājas jūrmalā. Ejot gar ūdens malu, rīkstīte pagriezās pēc noteikta attāluma. Atzīmējot krasta smiltīs reakcijas vietas un pēc tam salīdzinot, konstatējām, ka gar krastu tās veido zināmu struktūru. Ar so]iem izmērījām attālumus starp reakciju vietām. Līdzīgus novērojumus veicām Bernātos, apmēram 15 km attālumā no Liepājas. Tur struktūras bija līdzīgas, bet ar citiem samēriem.

Rīkstītes reakcijas vietas, rīkstniekam pārvietojoties gar jūras krastu
Sie novērojumi vedināja uz domām, ka varētu eksistēt globāla struktūra ap visiem ūdens baseiniem. Kāda ir šīs struktūras fizikālā daba un kādi faktori to noteic, tie bija jautājumi, uz kuriem vajadzēja rast atbildi.

Rīkstītes reakcijas vietas, rīkstniekam pārvietojoties gar dīķa malu


Pēc tam apsekojām mazākus ūdens baseinus, piemēram, dīķus Salaspilī. Viens no dīķiem bija vecs, izstrādāts ģipša karjers, kura vidus aizsala tikai lielā salā, jo tur darbojās avots.

Dīķa krasts bija stāvs, ar neregulāras formas kontūru. Virzoties pa krastu gar ūdens malu, novērojām līdzīgu ainu kā jūras krastā: periodiski atkārtojās vietas, kur rīkstīte pagriežas. Izrādījās, ka līnijām, kas savieno reakciju vietas, ir tieksme «ieiet» dīķī perpendikulāri krasta līnijai ( att.). Rīkstītes pagriešanās intensitāte jeb tā saucamā biofizikālā efekta intensitāte dažādos laikos bija dažāda. Kad efekts bija izteikti spēcīgs, tad varēja novērot jaunas reakcijas vietas. Izveidojās āderu sadalījuma aina, līdzīga ainai, ko novēro daudzās fizikālās parādībās ar augstākām telpiskām harmonikām.

Tipisks shematisks biofizikālo anomāliju attēls Rigas apkārtnē.  Bulta ar aplīti norāda rīkstnieku un tā kustības virzienu

Līdzīgas struktūras kā pie jūras un dīķiem novērojām jebkurā vietā (att.). Sīkāka struktūru izpēte parādīja, ka tām ir tīklveida forma. Vietas, kur reakcija izteikta visspēcīgāk (savienotas ar resnāku līniju), veido samērā šauru joslu (svītrota), ko tautā sauc par ūdens āderi. Starp ūdens āderēm atrodas līnijas, uz kurām rīkstītes reakcija ir vājāka. Āderu meklētāji parasti norāda vietu akas rakšanai āderu krustpunktā (zīmējumā apzīmēta ar dubultsvītrojumu).


Divu ūdens āderu krustpunkts

Izpētot tīklveida struktūras, novērojām, ka tīkla «acis» dažādās vietās ir ar dažādiem izmēriem un ka āderu attālumi dažādās vietās var būt ļoti atšķirīgi, piemēram, no 6 līdz 50 m un vairāk. Tīklam nekad nav tik regulāra forma un āderes nekrustojas taisnā leņķī kā attēlots 13. zīmējumā. Zīmējums jāuzskata par shematisku tīkla attēlojumu. Tīkls var būt pat ļoti deformēts. Interesanta ir āderu krustpunkta struktūra (att.). Pie āderu malas ir stipra reakcijas vieta un mazliet uz āderes vidu — vājāka. Kādēļ parādās šāda āderu tīklveida struktūra? Kādi fizikāli faktori to noteic? Tie ir jautājumi, kas mūs turpina tirdīt joprojām.

29. aprīlī ap pīkst. 14 novērojām un uz zemes smiltīs uzzīmējām āderu sadalījumu. Laiks bija saulains, bet pēkšņi pamanījām, ka tuvojas tumši padebeši ar krasi izteiktu priekšējo fronti.

Steidzāmies mājup, lai nepārsteigtu lietus. Pa ceļam nolēmām mēģināt vēl pamērīt ar rīkstīti. Konstatējām, ka rīkstīte pēkšņi zaudējusi savas spējas pagriezties — reakcijas nebija pat tajās vietās, kur to vienmēr novēroja!

Gaidītā lietus vietā sāka snigt. Vēl desmit minūtes staigājām ar rīkstīti pa agrāk izpētītajām vietām un novērojām, ka pakāpeniski atgriežas rīkstītes jutība. Nolēmām atgriezties iepriekšējā vietā, kur bijām uzzīmējuši struktūru. Par pārsteigumu sev konstatējām, ka iepriekšējā aina izmainījusies, it kā nobīdījusies sānis (att.).

Rīkstnieka noteikto anomāliju nobīde, kas fiksēta dažādos laikos


Jauno struktūru mēs nosaucām par apmākušos laiku struktūru.

Varbūt struktūras maiņa saistīta ar atmosfēras elektriskā lauka maiņu? Zināms, ka skaidrā laikā atmosfēras elektriskais lauks vērsts zemes virzienā, bet apmākušamies laikā — pretēji. Mainoties virzienam, lauka intensitātei kādā mirklī jābūt vienādai ar nulli. Varbūt tieši tobrīd rīkstīte pārstāja griezties (reaģēt) cilvēka rokās. Vai nu cilvēks kļuva nejutīgs, vai struktūra pazuda, parādoties jaunā veidā (formā).

Centāmies noskaidrot, vai līdzīgas struktūras neparādās telpās. Novērojumus veicām Fizikas institūtā Salaspilī. Mūsu darba istaba atradās trešajā stāvā un bija ekranēta ar metāla sietu (tā acu izmērs ap 1 cm). Mēs atradāmies it kā Faradeja būrī ar logu un durvīm. Pati ēka ir celta no dzelzsbetona konstrukcijām ar pietiekami dziļu pamatu.

Biofizikālo anomāliju nobīde darba istabā dažādos laikos: a —    14.    maijā    1972.    g.;    b    —
17. maijā 1972. g.

Līdzīgas tīklveida struktūras novērojām arī telpā. Struktūras bija saistītas ar telpas ģeometriju. Sienai pati tuvākā līnija dažādā laikā atradās dažādā attālumā no sienas. Tā, piemēram, 14. maijā līnija atradās tuvāk sienai nekā 17. maijā (att.). Sīs novirzes bija novērojamas diezgan bieži, dažkārt vairākas reizes dienā.


Dažadas biofizikālo anomāliju struktūras istabā: 1 — 26.10.1972.; 2 — 27.12.1972.; 3 — 4.04.1973.; 4 — 1.02.1973.; 5 — 25.05. 1973.; 6 — 15.06.1975.



Struktūra telpas iekšienē arī mainījās vairākkārt dienā. Nekādas likumsakarības šai maiņai konstatēt neizdevās. Dažādos laikos novērotās struktūras dotas att.

Temperatūras, gaisa relatīvā mitruma un spiediena ietekmi uz struktūras formām novērot neizdevās. Līdzīgas struktūras mēs novērojām arī Rīgā no ķieģeļiem celtas mājas trešajā stāvā.

Viegla tipa ēkām ar seklu pamatu struktūru līnijas parasti turpinājās arī ēku iekšienē un sienas struktūru būtiski neietekmēja. Apaļas formas ēkās (Turaidas pils tornī) ar dziļiem pamatiem līnijas bija vērstas no centra uz sienām, veidojot interesantu rata stieņveida struktūru. Pēc subjektīva vērtējuma, rīkstītes pagriešanās intensitāte ēku iekšienē ir divas trīs reizes vājāka nekā ārpusē.

Novērotās āderu struktūras ēku iekšienē atgādināja domēnu struktūras feromagnētiķos un segnetoelektriķos. Gaisā vienmēr ir zināms skaits pozitīvu un negatīvu jonu (vienā cm3 ap tūkstoš vieglo jonu). Atkarībā no laika apstākļiem apmēram 20 procentu pārsvarā ir vai nu pozitīvie, vai negatīvie joni. Varētu pieņemt, ka noteiktos apstākļos šie joni gaisā veido noteiktu struktūru.

Gribējām pārbaudīt, vai līniju struktūra saglabājas, paaugstinot telpā temperatūru. Varbūt pie kādas noteiktas temperatūras šī struktūra izzūd, līdzīgi kā Kirī punktā (noteikta temperatūras vērtība) izzūd feromagnētiskās īpašības, pateicoties domēnu struktūras izzušanai.

Veicām novērojumus telpā ar paaugstinātugaisa temperatūru. No sākuma ar rīkstīti noteicām struktūru pie 18 °C un 40% relatīvā gaisa mitruma. Starp divām pretējām sienām novērojām četras līnijas.

Paaugstinot temperatūru, pretēji tam, ko gaidījām, līnijas nevis izzuda, bet to skaits pakāpeniski pieauga. Tā, piemēram, pie 40°C bija piecas, pie 80°C — 6 un pie 125°C — 14 līnijas.

Grūti pateikt, vai mainījās mūsu jutība vai pati struktūra kļuva sīkāka, bet kritisko temperatūru, pie kuras līnijas izzustu pavisam, novērot neizdevās.

Lai noskaidrotu, vai atbildīgs par struktūras veidošanos ir gaisa jonu sadalījums, pārbaudījām vēja stipruma ietekmi uz struktūras raksturu. Jāpieņem, ka vējš sajauc lādētās daļiņas ar neitrālām gaisa molekulām un stiprā vējā struktūrai jābūt izjauktai, noslāņošanās efektam jāpazūd.

Novērojām 2. novembrī dienā pīkst. 13 un 30 minūtēs pietiekami stiprā vējā (5—7 balles, dienvidaustrumu virziens). Jutība bija ļoti liela, un attālums starp blakus līnijām — apmēram 0,5 līdz 1 m. Citos gadījumos vēl stiprākā vējā jutība bija ļoti liela un, vēja stiprumam augot, arī tā pieauga.

Grūti piekrist, ka spēcīgā vējā joni varētu saglabāt stingri fiksētas atrašanās vietas, veidojot gaisā noteiktu sadalījumu, līdzīgi kā kristāliskā režģī cietā ķermenī vai kā gāzē elektriskās izlādes laikā. Vēja mehāniskais spēks ir lielāks par elektrostatisko sadarbes spēku. Apstiprinājumu šim apgalvojumam dod jonu skaitītāja darbības princips — caur kondensatora klājumiem, kuriem pielikts spriegums, tiek pūsts gaiss. Jo lielāks gaisa plūsmas ātrums, jo mazāk lādiņu nosēžas uz klājumiem. Neitrālā gaisa straume aiznes līdzi jonus, un varbūtība saglabāt lādētu daļiņu struktūru pietiekami stiprā vējā ir maziespējama.

Tādēļ jāatzīst, ka brīvo lādiņu struktūra gaisā diezin vai veido tās struktūras līnijas, ko novēro ar rīkstīti. Bet kas tad?

Nolēmām pārbaudīt, vai rīkstītes reakcija parādās arī sistēmās, kas labi ekranē dabisko elektrisko lauku.

Jau 12. septembrī konstatējām rīkstītes pagriešanos autobusā, kas brauca ar 60 km/h lielu ātrumu. Tas notika ap pīkst. 19, apmā-kušamies laikā pie gaisa temperatūras 3— 5°C. Pēc katrām 16—17 sekundēm rīkstīte pagriezās no horizontāla stāvokļa vertikālā. Pie vienmērīga autobusa ātruma rīkstītes reakcijas intervāli saglabājās samērā stabili.

Pēc pāris mēnešiem, 15. novembrī, novērojumus atkārtojām mikroautobusā «Latvija», kas brauca no Rīgas uz Popi. Sājā braucienā mainījās gan braukšanas virziens (attiecībā pret debespusēm), gan arī braukšanas ātrums. Braucot ar mazākiem ātrumiem, intervāli starp divām reakcijām bija īsāki: 4—6 sekundes pie ātruma 40 km/h un 74 sekundes pie ātruma 70—80 km/h.

15. decembrī novērojām rīkstītes reakcijas vilcienā, kas brauca ar ātrumu 70—80 km/h. Intervāli starp divām reakcijām bija 17 līdz 25 sekundes. Novērojumi mikroautobusā un vilcienā tika veikti dienā dabiskā apgaismojuma, bet autobusā — vājā mākslīgā apgaismojumā.

No šiem novērojumiem varam secināt, ka arī tādās sistēmās, kas ir labi ekranētas no dabiskā elektriskā lauka (par ekrāniem kalpo metāla sienas), rīkstīte pagriežas. Sliktāk automašīnās un vilcienos ekranējas mainīgie elektromagnētiskie lauki, par ko liecina fakts, ka mašīnās un vilcienā var klausīties radiopārraides ar tranzistora radiouztvērējiem. Kādēļ tomēr (saglabājot elektrostatisko hipotēzi) rīkstīte pagriežas cilvēka rokās, izslēdzot ārējo lauku?


Frekvence, Hz
Saspriegtu roku drebēšanas svārstību spektrs. Amplitūdas un frekvences fiksētas ar daudzkanālu amplitūdas-frekvenču analizatoru
Varam skaidrot sekojoši. Zināms, ka rokas, kas ilgāku laiku atrodas saspringtā stāvoklī, sāk drebēt (tremors). Ar kolēģa I. Platnieka palīdzību veicām mērījumus, lai noskaidrotu, ar kādu frekvenci (svārstību skaitu sekundē) rokas dreb.

Šim nolūkam izmantojām ultraskaņas de-fektoskopa DYK-20 devēju, kura optimālā frekvence ir 25 kHz. Tā kā mūsu mērījumi atradās zemu frekvenču diapazonā, tālu no rezonanses frekvences, tad ar iegūto signālu palīdzību varējām ticami atšifrēt roku drebēšanu (17. att.).

Visspēcīgākās svārstības, saspiežot rokās devēju, tika konstatētas 6 līdz 20 Hz diapazonā, t. i., atradās infrazemo skaņu diapazonā. Visos transporta līdzekļos tieši infrazemo svārstību fons ir stipri izteikts, t. i., tie «dreb» ar frekvencēm, kas tuvas roku drebēšanas frekvencēm. Abu šo svārstību summēšanās rezultātā rīkstīte varētu tikt novirzīta no labilā līdzsvara stāvokļa un tā varētu pagriezties bez āderu efekta palīdzības.

1973. gadā naktī no 18. uz 19. janvāri Latvijas teritorijā novēroja Mēness aptumsumu. Mums bija zināma interese pārbaudīt, vai tas neietekmē reakcijas jutību un nemaina pašas struktūras. Pirms aptumsuma istabā ar rīkstītes palīdzību noteicām struktūras līnijas. Pīkst. 21 un 30 minūtēs istabā no
vienas sienas līdz otrai bija 12 līnijas. Novērojumus veicām pīkst. 22 un 05 minūtēs, 22 un 35 minūtēs, 23 un 10, 23 un 25 minūtēs, pīkst. 24 un 25 minūtēs, pīkst. 2 un pīkst 7 un 25 minūtēs. Struktūra novērojumu laikā nemainījās.

Otrs operators šajā pašā laikā veica novērojumus ārā futbola laukumā. Arī viņš nekādas būtiskas izmaiņas nenovēroja. Jāsecina, ka minētais Mēness aptumsums biofizikālo parādību neietekmēja.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru