Parādības, kas tuvas rīkstniecībai latviešu tautas ticējumos

Jebkuras tautas ticējumos apkopota tās praktiskās darbības pieredze, vērojumi un uzskati par dažādām dabas un cilvēku dzīves parādībām, kas izkristalizējušies tautas attīstības vēsturiskajā gaitā. Tautas kolektīvās atziņas dažādās sadzīves un dabas novērošanas sīērās atrodamas ticējumos, kā arī folkloras materiālos. Pie tam dažādām dabas parādībām, kas ietvertas tautas ticējumos, kā ari dažādiem faktoriem, kas ietekmē pašu dzīvo dabu, bieži vien trūkst pienācīga izskaidrojuma. Tas ari saprotams, jo daudzu parādību izskaidrošana pat ar modernās zinātnes metodēm ne vienmēr dod vēlamo rezultātu.

Sājā sakarā būtu interesanti izsekot kaut daļai latviešu tautas ticējumu no mūsdienu rīkstniecības sasniegumu viedokļa.

Aplūkojot latviešu tautas ticējumus, var secināt, ka agrākos laikos latviešu zemniekam vai nu pavisam nebija pazīstama āderu meklēšana ar rīkstītes palīdzību, vai bija pazīstama ļoti maz. Tikai vienā no gandrīz 37 tūkstošiem sakopotu ticējumu pieminēta ūdens ādere.

«Ja kūts uzcelta tādā vietā, kur ir ūdens ādere, tad govīm vienmēr skuteles klāt.» (Skuteles — kašķa ērces, galvas utis, kašķa smidzis.)

Tas vēl jo vairāk neizprotams tādēļ, ka agrāk (16.—19. gs.) Vācijā rīkstniecība bija attīstīta ļoti plaši. Kā zināms, latviešu tauta vairākus gadsimtus atradās vāciešu pakļautībā, līdz ar to nav saprotams, kāpēc no vāciešiem šis paņēmiens nav iegājies latviešu tautā. Bez speciālas šā jautājuma studēšanas var izdarīt divus secinājumus: vai nu vāciešu muižniecība slēpa no latviešiem rīkstniecību, vai arī Baltijas vāciešiem pašiem bija vāja saskare ar šo parādību un maza interese par to, un viņi vienkārši nepiesavinājās to no saviem tautiešiem Vācijā.

Zinot selektīvo ūdens āderu ietekmes raksturu uz floru un faunu, var mēģināt atšifrēt to iedarbību uz tautas ticējumos aprakstītajām parādībām. Aplūkosim dažus piemērus.

«Kur grib ēku celt, tur noliek kādu lupatu un skatās, kādas skudras tur parādās. Melnās skudras ir laba zime, bet sarkanās skudras ir ļauna zīme.»

«Ja grib kāti celt, vispirms izmeklē to vietu, vai tā laba vai ļauna. Starp citiem līdzekļiem noliek tur ari kādas lupatas un augus un skatās, kādas skudras tur iegājušas. Melnās skudras ir labas, bet sarkanās ir skaidra liecība par vietas nederibu.»

«Kad nams uztaisīts, tad skatās, kādas skudras pa plānu nāk. Melnas nesot laimi, bet, ja ierodas rudās un citas, esot labāki celt to namu citā vietā.»

Zināms, ka virs ūdens āderes un to krustpunktiem kaitīgi ilgstoši atrasties kā cilvēkam, tā arī mājdzīvniekiem. Novērots arī, ka tieši āderu krustpunktos meža rūsganās (sarkanās) skudras (Formica polictena) taisa savus mājokļus. Tāpēc arī tautas ticējumos vietas, kur mājo sarkanās skudras, ir «ļaunas» un nederīgas mājas un kūts celšanai.

«Ja kādam saimniekam nodeg kāda ēka, tai pašā vietā vairs nevar celt jaunu ēku, jo tā ari nodegs.»

«Māju būvējot, nedrīkst būvē likt koku, kam divas virsaunes, tad mājā sper pērkons.»

«Mājas nav jābūvē tādās vietās, kur zemē sarkanas skudras, jo tad nodeg.»

«Kur zibens ēku nospēris, tur vairs citas ēkas neceļ.»

«Māju nedrīkst celt tur, kur no pērkona tā nodegusi, jo tad spers atkal.»

«Pērkona spertu koku ēkā nevajag iebūvēt, lai zibens skursteni nenosper.»

«Būvē nedrīkst likt pērkona saspertu koku, tad tani mājā sper pērkons.»

«Pērkons sper tikai tur, kur kāds ļauns gars paslēpies.»

«Par uguns koku sauc koku ar diviem žuburiem, tādu nedrīkst ēkā būvēt, tad ēka ar uguni iet bojā.»

«Ugunszars ir kokam blakus galotne. Ja šādu koku iebūvē ēkā, ēka nodeg. Ja tāda koka celmam pielaiž uguni, izdeg visas saknes.»

«Priedesbalki ar uguns zaru būvmeistars nebūvē nevienā ēkā, pat ne tiltā.»

Novērots, ka zibens ēkās, akmeņos, mežā — kokos galvenokārt sper, bet līdzenā vietā — āderu vietās un to krustpunktos. Tāpēc visiem šiem tautas ticējumiem ir zināms fizikāls pamats. Ja kādā būvē iesper zibens, liela varbūtība, ka tā bijusi uzcelta virs āderes, un, ja uzcels tajā pašā vietā jaunu ēku, ir lielāka varbūtība, ka zibens tur iespers no jauna, nevis blakus celtnē, kas nav virs āderes.

Normāli koki aug ar vienu galotni, bet, ja kādam ir divas galotnes, tas var būt vai nu no zibens spēriena, vai kādas slimības dēj. Aplūkotajos gadījumos pēdējais iemesls, šķiet, atkrīt, jo redzams, ka šeit darīšana ar strikti norobežoto «uguns koka» paskaidrojumu. Ticējums par to, ka «pērkona spertu koku ēkā ncvajaga būvei», šķiet, ir vienkārši ticējuma mehānisks pārnesums no augoša koka uz nocirstu. Tādēļ, ka šāds «uguns koks» tiks iebūvēts ēkā, tā nebūs vairāk pakļauta zibens iedarbībai, to noteiks celtnes izvietojums attiecībā pret āderēm.

«Ievas un ozolus nestāda mājas tuvumā, lai pērkons neiesper un ābelēm ziedus nenoņem.»

«Nedrīkst stādīt ozolu mājas tuvumā, tad iesperot pērkons.»

«Ja sērmūkslis aug pie mājas, mājā neiesper zibens.»

Pēc literatūras datiem, no visiem kokiem visbiežāk zibens iesper ozolos, pēc tam apsēs, eglēs, priedēs, dižskābaržos. Diemžēl datu par zibens spērieniem ievās un pīlādžos nav.

Pēc mūsu novērojumiem, vientuļie ozoli atrodas galvenokārt virs ūdens āderēm un to krustpunktiem, tāpēc tajos zibens sper visbiežāk. Tautas novērojumos šis fakts aplūkots no praktiskā viedokļa: ozolu nevajagot stādīt mājas tuvumā, lai neiespertu zibens.

Kā jau iepriekš minēts, ir tādi koki, kuros zibens sper bieži, bet ir arī tādi, kuros tas vai nu pavisam nesper, vai sper ļoti reti. Šeit, protams, var būt runa tikai par tādiem kokiem, kas ieaugušies paši no sevis, dabiski, nevis par tādiem, kurus cilvēks iestādījis pēc sava ieskata. Tāds koks, kurā zibens vai nu sper reti, vai nesper pavisam, ir pīlādzis (sērmūkslis, pucene, pīleņģis); iespējams, ka šā iemesla dēļ tas ir tautā iemīļots koks, kuru apdzied arī tautasdziesmās. Senie latvieši piešķīra šim kokam sevišķu spēku, kas aizdzen raganas un citus ļaunus garus. Pīliņģa nūja pie tam bijusi jātur ar tievgali rokā. Ja šis koks audzis mājas tuvumā, tas arī jau bijis pa daļai aizsargs pret dažiem ļaunumiem.

Man uzauga pucenlte Zirgu staļļa galiņā;
Ik rītiņus skauģa māte Garām gāja šņaukādama.
LD 29835

«Skudru pūzni augošu sērmūksli labprāt visu nocērt un ieliek klēti un gaida no tā visādu labklājību.»

«Māju taisot, starp baļķiem jāieliek sēr-mūkšas koks, lai pērkons nesper.»

Novērots, ka koka mājā, zem kuras iet ūdens ādere, iemetas brants (tautā par brantu sauc sēni Coniophora cerebella) un kokgrauži. Zināms arī, ka ūdens āderes atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību. Tāpēc tautā šīs divas parādības apkopotas vienā ticējumā.

«Ja ķirmji grauž mājas sienās, tad kāds mirs.»

«Dzirdot tārpiņu urbjam vecā kokā, domā, ka drīzumā kāds no mājas tiks zārkā iznests.»

Dažādi putni dažādi izturas pret ūdens āderēm. Vieni tās izmanto ligzdošanai, citi atkal izvairās no šādām vietām. Tāpēc arī tautas ticējumos šis fakts uzsvērts.

Piemēram, zināms, ka sīlis kaut kādā veidā jūt āderes un izmanto tās savā praktiskajā darbībā — piemēram, slēpjot āderu krustpunktos zīles, ierīkojot sev noliktavas ziemas vajadzībām. Varbūt tam vieglāk orientēties pēc ūdens āderēm. Iespējams, ka tieši sīlis ir tas, kas «iestāda» ozolus āderu krustpunktos. Tie izaug no sī|a neizmantotajām zīlēm. Tā kā ozolos visbiežāk sper zibens, iespējams, ka tāpēc sīli uzskata par dedzinātāju. Par to skaisti pateikts tautasdziesmā:

Sīli, sīli, būs tev tiesa.
Kam šiliņu dedzināji;
Bāliņam sadeguši Trīs rakstīti ozoliņi.
LD 30389

Āderu krustpunkti savā starpā atšķiras cits no cita ar kaut kādiem, mums pagaidām nezināmiem elektriskiem parametriem, jo dažos zibens sper, bet dažos ne. Un šo īpašību izmanto savā labā putni un dzīvnieki, piemēram, stārķi, žagatas, bites, skudras, vāveres, kaķi, peles, sermuļi, vārnas, baloži u. c. Tā stārķi taisa savas ligzdas tikai āderu krustpunktos, tomēr līdz šim nav novērots neviens gadījums, kad stārķu ligzdā būtu iespēris zibens. Tautā novērots: ja stārķis ierīkojis ligzdu uz mājas jumta, tajā nekad nesper zibens, un tāpēc šo putnu sauc par svēteli.

«Ja stārks kādas mājas skursteni taisa ligzdu, tad tas nozīmē lielu laimi.»

«Kur dzīvo stārks, tur esot mājas laime, tas arī sargājot ēkas no uguns.»

«Ja stārks pie mājas iaisa ligzdu, tad mājā sagaidāma liela laime.»

«Ja uz kādas mājas jumta uzlaižas stārki, tad tanī mājā bus laime.»

«Lai māju aizsargātu no uguns, tad uz mājas jumta jātaisa stārkā perēklis.»

«Ja uz kādas ēkas jumta stārkā ligzda, tad tajās mājās nekad nav ugunsgrēka.»

«Ja starkam kādā mājā izposta ligzdu, tad tas tai pašai mājai pieliekot uguni.»

«Ja nošauj stārku, tad pārējie stārki aizdedzina šāvēja māju.»

«Ja stārks nones savu ligzdu no kādas ēkas, tad tur būs ugunsgrēks.»

Tā kā vārnas un žagatas arī jūt ūdens āderes, nav saprotams, kāpēc tautā ar šiem putniem saistās nepatikšanas.

«Ja vārnas nometas uz kūts jumta, tad tur govis ies postā.»

«Kad vārna uzlaižas uz kūts jumta, tad kādam lopam jāsprāgst.»

«Ja vārnas un žagatas kūts priekšā nāk, tad kūtī būs maita.»

«Ja ziemā uz kūts jumta vārnas tup, tad vasarā tur aitas sprāgst.»

«Ja žagata parādās mājas tuvumā, tad nobeigsies kāds māju kustonis.»

Pēc tā, vai mājā dzīvo vai nedzīvo čurkstes un baloži, tautā spriež, vai šajā mājā iespers zibens vai ne.

«Ja čurkstes netaisa kādas ēkas pažobelē ligzdu, tad tai ēkai sper pērkons.»

«Kur baloži dzīvo, tur nebūs ugunsgrēka.»

Sermulis un peles nedzīvo āderu vietās, tāpēc to apmešanos uz dzīvi kādā vietā uzskata par labu zīmi un piemērotu vietu, piemēram, kūtij vai stallim.

«Kur sermulis dzivo, tur ir laba staļļa vieta.»

«Kūts pamatus jārok tādā vietā, kur atrod trīs peles alās, tad tā ir laimīga vieta.»

Zināms, ka kultūraugi un puķes virs āderēm aug slikti, tāpēc tautā šo parādību saista ar cilvēku neveiksmīgu dzīvi, jo puķes parasti stāda pie mājas, un, ja tās nepadodas, tas nozīmē, ka aug uz āderēm, kuras skar arī māju un tās iemītniekus.

«Kad puķes nīkuļo, tad dzīve neveicas, turpretī, ja tās krāšņi zeļ, tad arī dzīve uzplaukst.»

Novērots, ka cilvēks savā praktiskajā darbībā neapzināti vadās pēc ūdens āderēm. Piemēram, ja ir iespēja brīvi izvēlēties pjavā vai uz lauka vietas siena gubām, kartupeļu vai biešu lakstu čupām, tās izvieto saskaņā ar ūdens āderu struktūru. Iespējams, ka šā paša iemesla dēļ cilvēks slēpj savu mantu virs āderēm, jo tautā novērots:

«Pērkons iesper tur, kur apslēptas kādas mantas vai kāds naudas pods.»

Mājdzīvnieki jūt ūdens āderes. Piemēram, ja suņa būda būs nolikta virs āderes, suns tajā negulēs, turpretī kaķis savu mīļāko vietu izvēlas tieši āderu krustpunktā. Tāpēc tautā saka:

«Ja gadās ēst vietā, kur ēdis suns, tad deviņas laimes, ja kaķis, tad deviņas nelaimes.» (    «Tāpat nav labi, ja kaķi guļ zirgam dodamā sienā jeb salmos.»


Novērots, ka vēja slotas kokiem aug virs āderēm un arī bišu spieti iemetas kokos virs āderēm. Tāpēc interesants šķiet tautas novērojums, kas saista kopā šīs divas parādības:

«Vēja slota aug tur, kur kādreiz bites uzmetušās.»

Tautas ticējumos daudz novērojumu savākts par akas rakšanas vietas izvēli, kas saistās gan ar tīri fizikālajām parādībām (virs ūdens āderēm ir paaugstināts mitrums), gan ar augiem — indikatoriem (zirgskābene, smilšu zāle, smiltcnīte u. c.).

«Kur Jāņa dienā pie saules pēcpusdienā uz zāles ir rasa atrodama, tur laba akas vieta.»

«Kur zirga skābenes aug, tur ir laba akas vieta.»

«Aka esot jārok tādā vietā, kur augot smilšu zāle. Tad ūdens tajā vietā netrūkšot.»

«Rokot jaunu aku, lai uzzinātu, vai viņā būs diezgan ūdens, vakarā ielej glāzē ūdeni un noliek fani vietā. Ja ūdens pa nakti glāzē cēlies, tad būs, ja nokrities — nebūs.»

«Lai izmeklētu pareizu akas vietu, lupatiņā iesien kaļķus un ieliek zemē bedrītē. Pareizā vietā kaļķi pievilksies ar mitrumu.»

«Lai uzzinātu, kur aku rakt, tad jāapgāž vilna ar kubalu. Ja šī vilna, apgāžot kubalu, ir ar rasu, tad tur var rakt aku.»

Aplūkojot latviešu tautas ticējumus no rīkstniecības problēmu viedokja, izrādās, ka tauta ar savu praktisko pieredzi nonākusi pie secinājumiem, pie kādiem nonākuši rīkstnieki savā ilgajā praktiskajā darbībā. Tas tikai lieku reizi pierāda to, ka dabas likumi ir vieni, bet to izziņas ceji var būt dažādi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru