PRIEKŠVĀRDS

Pirms lasītājs sāk iepazīties ar šo grāmatu, vēlamies paskaidrot, kādēļ mēs, trīs zinātniskie līdzstrādnieki, kam aiz muguras ne viens vien pētniecības darba gads fizikā un koksnes ķīmijā, sākām interesēties un nodarboties ar problēmu, kurai sena vēsture un kuras dēļ emocijas un strīdi nav norimuši vēl šodien.

Katrs no mums iepazinās ar ūdens āderēm citādā veidā. Interese par tām radās dažādu iemeslu dēļ. Atbildi uz jautājumu, kā tas notika, sniedzam īsu interviju veidā.
«Jau mans vectēvs meklēja ūdeni ar rīkstītes palīdzību. Bērnībā dzirdēju runājam par āderu krustpunktiem, savukārt studiju gados — par to, kā atrast pazemes ūdeni ar rīkstītes palīdzību, kā āderes ietekmē cilvēkus, dzīvniekus, kādi koki labprāt aug virs āderēm, kādi iznīkst. Pēc universitātes beigšanas, kad kabatā jau bija fiziķa diploms, klausījos ar pārākuma smaidu. Bet gadījums mainīja manu attieksmi pret šo parādību.
Reiz satiku Latvijā pazīstamo ūdens meklētāju Arnoldu Krūzi, kas daudzus gadus ar panākumiem noteica vietas aku rakšanai. Viņš lūdza, lai es palīdzu iegūt atļauju pastaigāt ar rīkstīti Salaspils atomreaktora teritorijā, kā arī apsekot paša reaktora telpas. Atļauja tika dabūta.

Fizikas institūta darbinieki ar lielu interesi vēroja Krūzes darbošanos. Viņš soļoja ar rīkstīti rokās, un pēkšņi mēs ieraudzījām — rīkstīte pagriežasl Viņš atzīmēja uz reaktora ēkas sienas tās vietas, kur atrodas ūdens āderes, kā arī tās, kur ādere ieiet un otrā pusē iziet no reaktora ēkas.
Mēs gaidījām, ka rīkstīte visstiprāk pagriezīsies reaktora aktīvās zonas tuvumā, bet tā nenotika. Krūze parādīja, kā rīkoties ar rīkstīti, un vienu atstāja mums piemiņai.

Pēc dažām dienām rādīju kolēģiem, kā ar rīksti rīkojies A. Krūze. Pēkšņi sajutu, ka rīkstīte manās rokas pagriežasl Neticēju, ka tā tas varētu būt. Atkārtoju vēlreiz. Un atkal rīkstīte tajā pašā vietā pagriezās. Iespaids bija tāds, ka uz rīkstīti darbojas kādi spēki, kas to griež. Lai arī kā centos neļaut rīkstītei griezties, tā turpināja savu uzsākto kustību. Radās jautājums — kāds noslēpumains fenomens iedarbojas uz parastu koka rīkstīti cilvēka rokās?» (T. Kalniņš)

«Es pats nekad nebiju redzējis, kā ar rīkstīti meklē ūdeni, tikai bērnībā biju dzirdējis pieaugušo nostāstus, ka ar koka žāklīti var atrast vietu akas rakšanai.
Ar šo parādību vaigu vaigā sastapos 1972. gadā. Lauku mājās, kur kopā ar ģimeni pavadījām atvaļinājumu, akā izsīka ūdens. Citu gadu ierodoties, atradām jaunu aku, pilnu ar labu dzeramo ūdeni. Izrādījās, ka vietu jaunajai akai bija atradis kaimiņš P. Sņucītis ar rīkstītes palīdzību. Meklēšanas laikā klāt bijuši pieci vīri, kuri izmēģināja laimi, bet nevienam rīkstīte neklausīja, arī diviem P. Šņucīša dēliem ne.
Aizgāju pie kaimiņa un palūdzu, lai viņš parāda, ka meklē pazemes ūdeni. Viņš teica, ka tas esot ļoti vienkārši, vajadzīga tikai svaigi griezta pelēkā kārkla (Salix citie-rea L.) rīkstīte.
Paņēmu rokās kārkla žāklīti un, turpinot sarunu, sāku gatavoties ūdens meklēšanai. Kaimiņš pamanīja, ka rīkstīte pagriežas uz leju. «Tev taču tā klausa,» viņš noteica. Atbildēju, ka tas ir gadījums, jo rīkstīte bija atkal horizontālā stāvoklī.
«Šeit tai arī nevajag griezties,» atteica kaimiņš. Un tiešām, stāvot uz vietas, tikai pagriežoties uz citu pusi, rīkstīte atkal sakustējās. Kā es arī necentos to noturēt, tā turpināja griezties — pat ar tādu spēku, ka plaukstās deformējās koka miza. Sāku staigāt ar rīkstīti dažādos virzienos: dažās vietās rīkstīte noliecās pret zemi, tad atkal pacēlās, ieņemot horizontālu stāvokli. Nolēmu mēģināt izzināt rīkstītes pagriešanās mehānismu.» (J. Dolacis)

«Par līdzīgu efektu biju dzirdējis jau bērnībā. Vēlāk, aculiecinieku nostāstu ietekmē, man radās priekšstats, ka ūdeni meklē ar tievu zariņu, kas izliecas ūdens tvaiku iedarbības rezultātā (ja zariņš tiek turēts mitrā vietā). Tātad loģiski — tā var atrast vietu akas rakšanai. Pirmo reizi ūdens meklētāja darbošanos redzēju 1972. gadā. Izrādījās, ka rīkstītes kustība cilvēka rokās nemaz neatbilst priekšstatam par zariņa lēnu pagriešanos. No tā laika man radās interese meklēt iespējamos rīkstītes pagriešanas mehānismus. Spēju darboties ar rīkstīti ieguvu pēc nedēļu ilga treniņa.» (J. Valdmanis)

Cilvēks, satvēris rokās «burvju rīkstīti», mierīgi soļo pa līdzenu lauku ... Piepeši rīkstīte it kā pati no sevis pagriežas, tad atkal ieņem iepriekšējo stāvokli. Cilvēks nāk atpakaļ pa to pašu maršrutu, un atkal tajās pašās vietās rīkstīte pagriežas. Tā no malas izskatās šīs parādības ārējā izpausme.
Lai lasītājam būtu vieglāk orientēties, īsumā paskaidrosim dažus plaši lietotus terminus.
Ar vārdu rlkstnieks mēs saprotam cilvēku-operatoru, kas ar kāda instrumenta palīdzību vai bez tā nosaka ūdens āderes, pazemes tukšumus, elektriskos kabeļus un ūdensvada caurules zemē, derīgo izrakteņu iegulas, atsevišķus metāla priekšmetus u. c.

Ar jēdzienu ūdens ādere mēs saprotam ar pazemes ūdeņiem saistītas lokālas, samērā šauras (platumā no dažiem desmitiem centimetru līdz dažiem metriem) joslas dabā, kur rīkstīte reaģē. Kā plašāku visu rīkstītes reaģēšanas vietu apzīmējumu, kas ietver sevī arī ūdens āderes, lietosim nosaukumu biofi-zikāla anomālija. Tautā kā biofizikālo anomāliju sinonīmu bieži lieto nosaukumu ādere.
Visbiežāk izplatītais rīkstnieka instruments, kuru lieto kopš neatminamiem laikiem, ir žākļveida divžuburu koka zars. Rīkstnieka darba rīki un instrumenti ir dažādi kā pēc formas, tā arī pēc materiāla; dažādi ir arī darba paņēmieni ar tiem.

Daži sevišķi jutīgi rīkstnieki nosaka ūdens āderes bez kādiem īpašiem instrumentiem — ar izstieptu roku, sajūtot pirkstu galos vieglus dūrienus, vai pēc brīvi nolaistu roku kustības uz augšu, sāniem u. tml. Daži saredz āderes pat ar neapbruņotu aci.

Kas rosināja mūsu interesi par šo parādību? Pirmkārt, pārliecība, ka rīkstnieku demonstrētais jeb biolokācijas efekts atspoguļo dabā objektīvi pastāvošus fizikālus procesus, kuru detektēšanā rīkstnieku pašreiz nespēj aizstāt neviens mērinstruments. Apstāklis, ka biolokācijas efekta darbības mehānisms vēl nav skaidrs, nedod iemeslu šā efekta un tā objektīvo cēloņu noliegšanai.
Otrkārt, praktiskie rezultāti, kas iegūti, izmantojot rīkstniecību.

Ar rīkstītes palīdzību izvēlēta piemērota vieta tūkstošiem aku, atrastas daudzas derīgo izrakteņu iegulas un noskaidroti dažādu pazemes komunikāciju izvietojumi. Rīkstnieki samērā veiksmīgi nosaka ne vien akas vietu un rūdu iegulu novietojumu plānā, bet arī to atrašanās dziļumu. Protams, ir arī neveiksmes, strīdīgas situācijas un atšķirīgi uzskati par šā paņēmiena lietderību. Tomēr, neskatoties uz to, rīkstniecība, pateicoties tās darba paņēmienu vienkāršībai, gūst arvien plašāku lietojumu dažādās tautsaimniecības nozarēs.

Rīkstniecības parādību pētījumos līdztekus objektīviem faktoriem — tām vai citām fizikālām parādībām — jāņem vērā arī cilvēka subjektīvie faktori, viņa psihiskā motivācija un ievirze, kas spēj būtiski ietekmēt biolokācijas efekta izpausmi, rīkstnieka veiksmi vai kļūmi. Pie šādas atziņas mēs nonācām pēc vairāku gadu ilgas praktiskās darbošanās un jautājuma teorētiskās analīzes.

Lai lasītājs varētu labāk izsekot autoru pieredzei un domu gaitai, pirmajā nodaļā dots rīkstniecības problēmu izpētes literatūras apskats vēsturiskā secībā.

Otrajā nodaļā aprakstīts mūsu maldīšanās un pārsteigumu pilnais ceļš, sākot pētīt rīkstniecības problēmas. 

Trešajā nodaļā parādīta biofizikālo anomāliju ietekme uz dažādiem procesiem dzīvajā un nedzīvajā dabā.
Ceturtajā nodaļā aplūkotas hipotēzes par rīkstniecības jeb biolokācijas efekta izraisīto rīkstnieka specifisko reakciju fizikālo, bioloģisko un psiholoģisko mehānismu. 

Aplūkoti iespējamie rīkstnieka reakcijas skaidrošanas mehānismi, iztirzātas un izteiktas dažādas hipotēzes, kas varētu būs tās pamatā.

Autori būs pateicīgi par aizrādījumiem, padomiem un visām kritiskajām piezīmēm komentāros.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru