Rīkstniecība Latvijā

Cik var spriest no rakstiskajiem avotiem, agrākajos gadsimtos rīkstniecība latviešu tautā nebija plaši pazīstama. Arī latviešu tautas ticējumos tā maz pieminēta.

Pirmo rakstu par rīkstīti mums izdevās atrast žurnālā «Mērniecības un kultūrtehnikas vēstnesis» 1929. g. No 1/2. Tas ir V. Ducmaņa raksts ««Burvju zizlis» un tā lietošana kultūrtehniskā praksē», kurā pieminēts, ka, pēc laikrakstu ziņām, arī pie mums Latvijā ir kāds vīrs no Blīdenes, kas ar labiem panākumiem izlieto burvju zizli aku vietu atrašanai.

V. Ducmanis galvenokārt pārstāsta rakstu no vācu žurnāla «Der Kulturtechniker», kura autors Dr. H. Klauss lieto speciālu «ūdensdzīslu šķērsdrenāžu». Tās būtība ir tāda, ka drenu caurules ieliek zemē nevis kā pagadās, bet gan šķērsām ūdens āderēm. Līdz ar to attālumu starp drenām var palielināt, un tā rezultātā samazinās drenu cauruļu patēriņš. Tā paugurainā apvidū var ietaupīt 50% drenu, bet līdzenumā — 65%.

Sākot ar 1933. gadu, žurnālā «Atpūta» publicēti sensacionāli raksti par rīkstniekiem. Tā  453. numurā parādās privātdocenta K. Krūmiņa raksts par «brīnumrīkstīti», kurā viņš atreferē zviedru hidroģeologa G. Ekstrēma publikāciju Zviedrijas Lauksaimniecības akadēmijas rakstos 1932. gadā.
1933. gadā «Atpūtā» Nr. 479 ievietots S. Freida raksts, kur pieminēta burvju rīkstīte. Nākošajā, 1934. gadā «Atpūtā» Nr 527 ievietots anonīms raksts par kāda jezuītu patera izgudroto burvju rīkstītes elektrisko analogu, kas darbojas pēc staru aiztures principa. Ar tā palīdzību meklē rūdu iegulas.
No agrākajiem darbiem daiļliteratūrā mums izdevies atrast tikai vienu grāmatu, kur aprakstīta rīkstītes pielietošana. Tā ir Ilonas Leimanes «Vilkaču mantiniece» (1943).

«..Zināja tikai to, ka viņi abi tur ieradušies vienā pavasarī un viņu pirmās darba dienas pagājušas, katram savā zemes gabalā ūdens dzīslu meklējot.
Lejas saimniekam to laimējies atrast pirmajam. Un tas, lūk, neesot bijis labi, jo_cilvēks, kas staigājis pa kalna augšu, ņēmis viņam to ļaunā. Patiesībā gan ūdens dzīslu neesot atradis pats lejas saimnieks, bet viņa sieva. Viņai esot bijušas tādas spējas. Kārkla vicu aiz diviem kāsīšiem rokā turēdama, tā apstaigājusi pļavu un meklējusi vietu akai. Šķērsojot ūdens dzīslu, vicas gals liecies uz zemi. Tā bijusi zīme, ka apakšā ūdens.»

Rakstiskajos avotos latviešu valodā rīkstītei ir šādi nosaukumi: burvju rīkstīte, burvju zizlis, brīnumrīkstīte, klūdziņa, spīlīte, spieķītis, kārkla vica, koka rīkste, indikatora rīkstīte.
1939. gadā autora izdevumā iznāk jurista V. Beķera grāmata «Apakšzemes ūdensdzīsfu izstarojumu ietekme un tās pamats», kurā bez tīri praktiskā rīkstniecības izmantojuma autors centies iztirzāt arī vispārējo tālaika atzinumu par rīkstniecības parādību izskaidrošanu. Āderes savās Audzāru mājās Mētrienes pagastā Madonas apriņķī viņam sameklēja Arnolds Krūze.

Grāmatā aprakstīta virkne empīrisku novērojumu par ūdens āderu ietekmi kā uz dzīvo, tā nedzīvo dabu.

Latviešu inteliģences aprindas trīsdesmitajos gados dzīvi interesējās par rīkstniecī-bas parādībām un plaši diskutēja par tās praktisko noderību un iespējamo mehānismu, kas varētu būt tās pamatā.

Lūk, ko mums pastāstīja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors Jānis Āboliņš no Jelgavas.

«Neatceros tieši gadu, kad tas notika, bet, domāju, tas bija apmēram 1932.—1935. gadā. Kaucmindes mājturības skolā bija nepieciešams labs dzeramais ūdens, jo vecās akas nevarēja apmierināt skolas vajadzības. Tur mācījās vienlaikus 60 līdz 80 skolnieces, kurām vasaru vēl piebiedrojās 30 līdz 50 semināristes. Saimniecības vadītājs izvēlējās vietu, un tur izraka aku vairāk nekā 20 m dzijumā, bet ūdens nebija. Arī no Rīgas izsauktais ģeologs hidrologs nevarēja parādīt vietu, kur droši vajadzētu būt ūdenim. Viņš ieteica uzaicināt aku «zīlniekus», kas ar rīkstīšu palīdzību pateikšot vietu akai, bet ar šiem «zīlniekiem» esot jābūt uzmanīgiem, daži no tiem varot būt arī blēži un neko daudz nejēdzot.

Kaucmindes skolas direkcija griezās šai lietā Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības celtniecības un mehanizācijas nodaļās, un tur nodaļu vadītāji inženieris P. Zeltiņš (vēlāk LLA docents) un J. Irbe ieteica izdarīt eksperimentu: vairākus drošus un uzticamus aku «zīlniekus», kopskaitā piecus, katru savā dienā aizvest uz Kaucmindi, lai tie noteic akas rakšanas vietu katrs par sevi, neatkarīgi cits no cita un, nezinot, ko katrs no viņiem rādījis vai teicis. 

Tā arī izdarīja. «Zīlnieku» vidū bija arī kāda vācu muižnieka atvase (laikam baronese fon Firka), kuru atveda pašu pirmo. Viņas, tāpat vēlāk arī citu «zīlnieku», uzrādītās vietas atzīmēja ar mietiņiem un uzrakstu, kas šo vietu noteicis un cik dziļi šai vietā ūdens atrodas zemē, t. i., cik dziļi jārok aka.

Tādas labas akas rakšanas vietas, kur droši vajadzētu būt ūdenim lielā daudzumā, Kaucmindes māju pudura tuvumā neviens «zīlnieks» nevarēja uzrādīt. Atzīmēja gan, ka te lielākā dziļumā, noteikti dziļāk par 10 m, ūdens varētu būt. Šādas vietas uzrādīja visi «zīlnieki», bet uzrādītās vietas katram bija savas, kaut gan tuvu cita citai, apmēram 5 līdz 8 m attālumā. Tomēr vienu nomaļāku vietu, kurā būšot daudz ūdens apmēram 10 līdz 18 m dziļumā, uzrādīja visi un gandrīz vienā un tai pašā vietā. Sai vietā izraka aku, un ūdens tiešām bija noteiktajā dziļumā. 
Pirmā ūdens dzīsla atradās 9 m dzijumā, pāris metru dziļāk — otra, vēl lielāka un vēl dažus metrus dziļāk trešā, ļoti stipra. Dziļāk aku vairs neraka, un ūdens tajā bija pietiekamā daudzumā.

Vācieti Firki aicināja pirmo, jo viņa pieprasīja, lai citi «zīlnieki» netiktu aicināti, tikai viņa esot spējīga noteikt ūdens vietas, bet citi «zīlnieki» esot šarlatāni. Neviens nopieciem «zīlniekiem» akas vietas meklēšanas laikā tā ari neuzzināja par citu «zīlnieku» darbu.

Ne inženieris P. Zeltiņš, ne J. Irbe uz «zīlnieku» darbu neskatījās nopietni un uz rezultātiem daudz necerēja. Tomēr, tā kā tieši viņi bija ierosinājuši «zīlniekus» aicināt, tad viņiem abiem arī bija pēc «zīlnieku» darba jānoteic, kur aku rakt. Saprotams, abi ieteica rakt aku vietā, kur visiem «zīlniekiem» akas vieta sakrita; šī vieta, kā teica P. Zeltiņš, arī viņam un J. Irbēm likusies drošākā akas rakšanai, to liecinājuši augi un it kā mitrāka zeme. Apmēram 20 līdz 40 m2 lielā, mazliet iegarenā laukumā, kas gājis līdztekus horizontālei, augi tur bijuši treknāki, sulīgāki, garāki un tumšākām lapām.

Cits notikums bija 1939. gadā Priekuļu selekcijas stacijai pieguļošā mežā. Kāds aku «zīlnieks» paziņoja, ka var atrast mežā vai laukā noglabātu metāla priekšmetu, ja tas nav mazāks par pieclatu gabalu. Uz mežu noslēpt pieclatu naudas gabalu aizgāja trīs: profesors Maksis Eglītis, viņa brālis agronoms Edgars Eglītis un mikologs Jūlijs Sma-rods. 15 minūtes vēlāk kopā ar «zīlnieku» mežā ienāca arī liecinieki. «Zīlniekam» parādīja apmēram 30x30 soļu lielu gabalu mežā, kur noslēpts pieclatnieks. Apmēram pēc stundas «zīlnieks» parādīja aptuveni 0,5x0,5 m lielu laukumiņu, kur esot noslēpta lieta. Kāda lieta noslēpta, to zināja tikai paši slēpēji. «Zīlniekam» un citiem staigājot pa mežu un izbradājot pamežu un sūnu, arī pašiem slēpējiem iezīmētā vieta bija pazudusi, tādēļ visi atnākušie pārmeklēja «zīlnieka» norādīto vietu un tajā arī atrada pieklātu naudas gabalu.

Profesors M. Eglītis bija fitopatologs un ļoti ticēja «zīlniekiem», arī profesors E. Ozols, kas bija meža kukaiņu speciālists, un E. Eglītis bija tādi paši. Mikologs J. Smarods «zīlniekiem» neticēja nemaz. Pieclatnieku bija noslēpis J. Smarods, slēpējiem nemanot, lai tie nevarētu «zīlniekam» meklēšanā palīdzēt. Arī pēc pieclatnieka atrašanas J. Smarods to uzskatīja par sagadīšanos, bet abi profesori — par «zīlnieka» spēju pierādījumu.»

Viens no populārākajiem rīkstniekiem bija Arnolds Krūze (1894—1976). Par A. Krūzes praktisko darbību 1982. gada 21. decembrī stāsta viņa dzīvesbiedre Jūlija Krūze:
«Mēs ar Arnoldu apprecējāmies 1930. gadā. Nākošajā, 1931. gadā viņš norentēja Garkalnes labdarības biedrības krogu un tur strādāja. Blakus krogam bija veikals, uz kuru atbrauca ziepju fabrikas «Brīģers» komivojažieris Rozenbergs. Viņš palūdza man ūdeni padzerties. Es iegāju virtuvē, iesūknēju ūdeni un dodu viņam padzerties. Viņš nogaršo un saka: «Kāpēc tu dod man tādu ūdeni dzert? Tas jau nav riktīgs ūdens. Nāc, es tev parādīšu, kur vajag sist kārtīgu aku, kur būs riktīgs ūdens.» Viņš iziet ārā, nogriež kociņu un sāk ar to iet. Kur tas noliecas, viņš saka: «Šeit vajag sist aku, te būs labs ūdens, Šeit iet ādere.» Tajā laikā mūsu biedrībai taisīja tenisa laukumu un vajadzēja rakt aku. Es teicu, lai viņš nāk uz parku un parāda tur akas vietu. Mans vīrs tajā laikā bija ārā un nenāca pat skatīties, kā atbraucējs darbojas ar rīkstīti. Rozenbergs parādīja parkā vietu akas rakšanai, atstāja rīkstīti un aizbrauca.

Pēc tam nāk mans vīrs un prasa: «Ko tas Rozenbergs tur ākstījās?» Es saku, ka viņš parādīja āderi akas sišanai, jo vecajā akā ūdens ir slikts.
Vīrs paņēma to kociņu, un viņam tas arī liecās. Es saku: «Tu joko, nāc līdzi uz parku, pārbaudīsim!» Arī tur viņam rīkstīte noliecās tajā pašā vietā, kur Rozenbergam.
Tā viņš sāka staigāt un braukāt apkārt pa malu malām, kur vien viņu uzaicināja atrast vietu akas rakšanai. Sējas pagastā aiz Murjāņiem viņam bija jaunsaimniecība, kur dzīvoja rentnieks, kas nomira ar vēzi. Tas bija gulējis virs āderes. Tā vīrs sāka interesēties par āderēm un vēzi.
Ar rīkstīti viņš varēja darboties visu dienu, un nekas tam nekaitēja, vēlāk gan, kad bija vecāks, vairs nevarēja ilgi darboties. Rozenbergs jau pašā sākumā brīdināja, ka darbošanās ar rīkstīti ietekmē sirdi.
Arnolds braukāja pa visu Latviju, kur vien viņu uzaicināja, un rādīja visiem, kas interesējās, savu māku darboties ar rīkstīti.»

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru