Rīkstniecības fizikālie mērījumi


Mūsu novērojumi ar rīkstīti rokās bija kvalitatīvi, un tomēr tos nevarēja saukt par zinātniskiem, jo zinātne sākas tur, kur, izmantojot objektīvas metodes un mēraparatūru, tiek izslēgta novērotāja subjektīvā ietekme uz rezultātiem. Vajadzēja padziļināt savu eksperimentu.

Vispirms nolēmām izpētīt elektrostatiskā lauka ietekmi uz rīkstītes reakciju. Vajadzēja noskaidrot, vai tajās vietās, kur rīkstīte griežas, novērojamas kādas elektrostatiskā lauka izmaiņas vai anomālijas.

Plāns bija samērā vienkāršs. Ar pietiekami jutīgu aparatūru vajadzēja izmērīt elektrostatiskā lauka intensitāti gan tajās vietās, kur rīkstīte pagriežas, gan tajās, kur reakcijas nebija. Taču vienkārši tas bija tikai uz papīra. Eksperimentu gaitā sastapāmies gan ar principiāla rakstura, gan tīri tehniskām grūtībām.

Praksē plaši izplatītas divas atmosfēras elektriskā lauka mērīšanas metodes: indukcijas metode un kolektoru metode. Pirmajā tiek mērīts virsmas lādiņu blīvums, ko inducē ārējais elektriskais lauks uz metāla plates virsmas. Atkarībā no tā, vai mēra statisku vai mainīgu lādiņu, izmanto statisko vai dinamisko metodi. Statiskajā metodē izmēra lādiņu, kas uzkrājas uz metāla plates, kura izolēta no zemes virsmas.

Dinamiskajā metodē viena plate tiek aizstāta ar vairākiem segmentiem, kuri griežas ar noteiktu ātrumu, tādējādi modulējot mērāmo signālu. Izmantojot griešanai motoru, joti sarežģās mēraparatūras konstrukcija. Praksē ērtāk lietot kondensatoru ar vibrējošām platēm. Šo variantu izvēlējās par pa-matvariantu. Pēc mūsu lūguma kolēģis A. Romančuks izstrādāja un izgatavoja jutīgu atmosfēras elektriskā lauka mērītāju, izmantojot dinamisko kondensatoru DKB-05M ar vibrējošiem elektrodiem.

Pirmajos mērījumos mēs izmantojām aparātu U5-6, kuru var izmērīt vājas strāvas 10-13 ampēri un spriegumu, sākot no 0,1 volta. Ieejas pretestība šim aparātam ir liela aptuveni 1012 Omi x m, kas pēc lieluma salīdzināma ar gaisa īpatnējo pretestību (1013 Omi x m). Iegūtie rezultāti parādīja galvenokārt parādības kvalitatīvo raksturu, jo grūtības radīja aparatūras graduēšana.

Laboratorijas telpās mēs ieguvām ļoti izteiktu elektriskā lauka maiņu kā virs pilniem, tā ari tukšiem metāla un plastmasas spaiņiem (att.). Šie rezultāti vismaz nebija pretrunā ar elektrostatiskā lauka hipotēzi.

Elektriskā lauka izmaiņas virs ūdens spaiņa malas (ar apļiem apzīmētas spaiņa malas)

Turklāt arī citi elektromagnētiskā lauka lielumi plašā viļņu garuma diapazonā varētu spaiņu tuvumā mainīt savu intensitāti.

Pirms uzsākām elektrostatiskā lauka telpiskos mērījumus, mēģinājām noskaidrot, kā šis lauks mainās laikā, vai tas ir pastāvīgs vai maina zīmi (att.). Mērījumiem izmantojām divus aparātus. Novietojot abu aparātu devējus nelielā attālumā vienu no otra, novērojām, ka abi aparāti uzrāda līdzīgas lauka izmaiņas.

Atmosfēras elektriskā lauka izmaiņas laikā


Lauka maiņai parasti ir neregulārs raksturs, novērojami gan momenti, kad lauka vērtība tuva nullei, gan arī ļoti spēcīgas intensitātes, parasti pirms negaisa. Tas sarežģīja lauka telpiskā sadalījuma mērīšanu. Vajadzēja izvēlēties tādus mirkļus, kad lauks samērā maz mainījās laikā.

Ja mūsu rīcībā būtu bijuši divi vienādi lauka mērītāji, vienu mērītāju varētu atstāt kādā vietā nekustīgu un ar otru pārvietoties, pārbaudot sadalījumu telpā, koriģējot izmaiņas laikā. Lai kā centāmies, mums neizdevās atrast sakarību starp struktūras sadalījumu un elektriskā lauka sadalījumu telpā.

Elektriskā lauka sadalījums bija atkarīgs no daudziem ārējiem faktoriem: ēku un koku novietojuma, meža malas tuvuma, dzelzs konstrukciju formas un tuvuma, kā arī citiem faktoriem, bet ne no āderēm. Mērot elektrisko lauku kustībā pa noteiktu maršrutu, rodas vēl daudz neskaidru metodiska rakstura jautājumu.

Un tomēr mums nejauši izdevās konstatēt interesantu faktu: rīkstītes griešanās ir saistīta ar elektrostatiskā lauka klātbūtni.

Tas notika tā. Ar elektrostatiskā lauka mērītāju meklējām sakarību starp tīklveida āderu struktūru un lauka sadalījumu. Vispirms ar rīkstītes palīdzību noteicām tīklveida struktūru un pēc tam veicām mērījumus ar elektriskā lauka mērītāju.

Aparātu novietojām uz platformas ar riteņiem, pie tam devējs bija izvirzīts priekšplānā. Aparātu iezemējām. Pārvietojot platformu, varēja izmērīt elektriskā lauka intensitāti un to pierakstīt uz pašrakstītāja lentes. Šādā veidā tika noteikts lauka sadalījums maršrutā «ceļš—koks—ceļš».

Laiks bija apmācies. Viens no mums pietiekami lielā attālumā, lai nevarētu izšķirt, ko rāda mērītājs, staigāja ar rīkstīti un pārbaudīja zināmās āderes. Piepeši rīkstītes pagriešanās rokās mitējās. Par to viņš ziņoja kolēģiem, kas veica mērījumus ar aparātu. Viņi neko neatbildēja un turpināja mērījumus, ejot pa nosprausto maršrutu. Pēc dažām minūtēm operators ar rīkstīti priecīgi pavēstīja, ka jutība atjaunojusies un rīkstīte atkal klausa.

Salīdzinot mērījumu rezultātus, secinājām, ka laika intervālā, kad pazuda rīkstītes jutība, arī elektriskais lauks izzuda — tā vērtība bija tuva nullei ( att., līkne 4). Jutība operatoram pazuda apmēram uz piecām minūtēm; tas aptuveni atbilda laika sprīdim, kas nepieciešams, lai 2 reizes ar aparātiem nostaigātu minēto maršrutu (līknes 3 un 4).

Elektriskā lauka sadalījums maršrutā «ceļš — koks — ceļš» un tā izmaiņas laikā. Ar cipariem apzīmēti rikstnieka maršruti

Atcerējāmies iepriekš aprakstīto gadījumu, kad laiks strauji mainījās (no skaidra uz apmākušos). Arī tad jutība pazuda uz vairākām minūtēm. Domājam, ka šie abi gadījumi ir likumsakarīgi un saistīti ar elektriskā lauka virziena maiņu, ejot caur nulles vērtību. Mēģinājām pārbaudīt arī sakarību starp āderu struktūrām un elektromagnētiskā viļņa starojuma sadalījumu. Lai veidotos interferences vai difrakcijas aina, elektromagnētiskā viļņa garumam būtu jābūt samērojamam ar struktūras izmēriem.

Varētu domāt, ka elektromagnētiskie viļņi zemes virsmas tuvumā veido stāvviļņu struktūru, kur mezglu punkti un blīvumi periodiski mainās vietām. Kaut gan zeme samērā labi ekranē metrīgos viļņus, tomēr sausā gruntī varētu sagaidīt šo viļņu caur-spiešanos. Bez tam zināms, ka zeme, kuras temperatūra ir 300 K, pati izstaro noteiktas spektra daļas radioviļņus. Pēdējos gados ar mākslīgo Zemes pavadoņu palīdzību izpētīti zemes izstarotie viļņi centimetru un decimetru diapazonā. Vai šiem viļņiem nav kāds sakars ar minēto āderu struktūru?

Mums bija iespēja izmērīt radioviļņus frekvenču diapazonā no 0,15 līdz 300 MHz (viļņu garums no 1 m līdz 2000 m). Aparāta jutība viens mikrovolts. Mērījumi parādīja, ka šajā viļņu garuma diapazonā nav sastopams dabiskas izcelsmes elektromagnētisko viļņu fons. So fonu rada radioraidītāji un televīzijas raidītāji.

Radioviļņu amplitūdas sadalījums: a — telpā (F=288MHz); b — pie zemes virsmas (F=206,5 MHz). Antena — 2 m garš vertikāls stienis


Ar antenu dipolu noteicām metrīgo viļņu sadalījumu telpās un tuvu zemes virsmai. Telpās stāvviļņu struktūru ierosinājām ar ģeneratoru. Konstatējām ļoti izteiktas minimuma un maksimuma vietas (att. a). Nedaudz novirzot antenu (par dažiem centimetriem), varēja viegli iegūt kā maksimālu, tā arī minimālu signālu. Līdzīgs sadalījums parādījās arī televīzijas nesēj vilnim pie pašas zemes virsmas, mērot ar vertikālu antenu (att. b).

Pirms mērījumiem uzskatījām, ka antenas stāvokļa maiņai nevajadzētu tik krasi reaģēt uz uztveramā signāla lielumu, jo viļņa garums bija samērojams ar antenas garumu. Tas vedināja uz domām, ka rīkstītes reakcija, kas strauji mainās dažu centimetru attālumā, arī varētu būt saistīta ar fizikālu viļņveida lauku. Ar kādu lauku? Tas ir jautājums, kas jārisina.

Ļoti nopietna problēma, kas saistīta ar rīkstītes reakciju, ir cilvēka stāvoklis reakcijas laikā. Apskatīsim tikai dažu fizikālo faktoru ietekmi uz cilvēka jutību reakcijas laikā. Šāda apskatāmā jautājuma ierobežošana nepieciešama, jo neesam speciālisti ne psiholoģijā, ne neirofizioloģijā.

Savā laikā ģeologs N. Sočevanovs ieteica mērīt biofizikālā efekta intensitāti ar metāla rāmīša pagriezienu skaitu, noejot 20 m attālumu. Tā kā mūsu mērījumi tika veikti galvenokārt telpās, šis paņēmiens mums bija neērts, jo parasti strādājām ar rīkstīti, kuras nepārtraukta griešanās arī nav tik izteikta. Tādēļ mēs izvēlējāmies šādu paņēmienu: ar hronometra palīdzību (vai ari skaitot) mērījām laiku, kāds nepieciešams, lai rīkstīte no sākotnējā horizontālā stāvokļa pagrieztos vertikālā stāvoklī (pagriešanās leņķis 90°).

Pirmo reizi satverot rīkstīti, jāsoļo (pa maršrutu vai uz vietas) diezgan ilgi, līdz iestājas reakcija. Nākošo reizi satverot rīkstīti (tūlīt pēc pirmās reizes), laiks ir mazāks. Sis laiks samazinās līdz tam brīdim, kamēr, atkārtojot vienā un tajā pašā vietā mērījumus, tie nostabilizējas un paliek nemainīgi. Grafiski šis process attēlots nākamajā att. Uz horizontālās ass atlikts reakcijas kārtas skaitlis, bet uz vertikālās — operatora jutība. Par jutību nosaucām lielumu, kas ir apgriezti proporcionāls laikam, pēc kura pagriežas rīkstīte:

Divu operatoru jutiba atkarībā no iepriekšējo reakciju skaita

Kā redzams no att., kur attēlotas divu operatoru jutības līknes, tad tās ir līdzīgas pēc rakstura, bet atšķirīgas pēc lieluma. Viens no operatoriem ir jutīgāks mērījumu sākumā (op. 1), bet otram jutība palielinās pēc kāda laika (op. 2).

Ar šāda kvantitatīva rādītāja palīdzību mēs sākām pētīt dažādu fizikālo faktoru ietekmi uz cilvēku, pieņemot, ka tas dod zināmu objektīvu informāciju par pašu biofi-zikālo efektu.

Risinājām jautājumu no otra gala, t. i., pētījām dažādas ietekmes uz «mērinstrumentu», nezinot pašas parādības fizikālo dabu.

Kā jau iepriekš minējām, par indikatoru cilvēka rokās izmantojām dažādu koku un krūmu rīkstītes, piemēram, ceriņu, kārkla, ievas, paegļa, ķirša, bērza u. c., ar garumu 15—40 cm un resnumu 3—5 mm. Pēc mūsu novērojumiem, koku suga būtiski neietekmēja mērījumus, galvenais, lai rīkstīte būtu elastīga.

Novērojam, ka diennakts laikā viena un tajā pašā vietā mainās operatora jutība. Izmantojot mūsu kvantitatīvo kritēriju, konstatējām, ka naktī reakcija ir vājāka nekā dienā. Ar ko tas izskaidrojams? Radījām dažādas hipotēzes, bet gadījums palīdzēja šo jautājumu daļēji izskaidrot. Izmērot jutību tumsā un pēc tam pie iedegtas spuldzes, konstatējām, ka jutība pēdējā gadījumā tuva jutībai dienas laikā. Tātad apgaismojums ietekmēja operatora jutību.

Minimālo jutību naktī varētu nosaukt par nakts fonu, kas praktiski visu laiku paliek konstants un mainās īsi pirms saules lēkta un saules rieta (att.).

Operatora jutības izmaiņa diennakts laikā; 1,3    —    jutiba    10.05.1974. un
23.01.1974.; 2,4 — attiecīgi apgaismojums
Pēc mērījuma ar rīkstīti tūlīt ar aparātu izmērījām apgaismojuma intensitāti. Redzējām, ka pastāv ļoti laba sakritība starp apgaismojuma intensitāti un reakcijas jutību. Precīzāk apgaismojuma ietekmi uz operatora jutību noteicām aptumšotā istabā mākslīgajā apgaismojumā.

Mūsu mērķis bija vispusīgāk izpētīt operatora reakcijas atkarību gan no apgaismojuma intensitātes, gan arī no gaismas spek-trālā sastāva. Divi operatori eksperimentēja pēc vienas un tās pašas metodes neatkarīgi viens no otra, lai izvairītos no psiholoģiska rakstura kļūdām. Novērots, ka, iepriekš zinot otra rezultātu, operators var psiholoģiski sevi tā noskaņot, ka iegūst līdzīgus rezultātus.

Lai izvairītos no šāda rakstura kļūdām, rezultāti tika apstrādāti atsevišķi un tikai pēc tam salīdzināti.

Daļu eksperimentu veicām aptumšotā istabā. Par gaismas avotiem izmantojām diaprojektorus. Apgaismojumu regulējām, mainot spriegumu uz diaprojektora kvēlspuldzēm. Apgaismojumu mērījām ar luksmetru Ju 17, kuram ir fotoelements F 107. Par indikatoru izmantojām ceriņu rīkstīti.

Operators N° 1 pārvietojās 2—3 m garā maršrutā gar baltu ekrānu. Operators no galvas līdz kājām bija vienmērīgi apgaismots.

Operators N° 2, kura ķermeņa augšdaļa bija apgaismota, arī pārvietojās gar baltu ekrānu 1—2 m garā maršrutā.


Divu operatoru jutības atkarība no apgaismojuma


Operatoru jutības absolūtā vērtība, kā izrādījās, bija dažāda (. att.). Palielinoties apgaismojuma intensitātei, abu operatoru jutība pieauga. Apgaismojuma intensitātei pieaugot līdz 100 luksiem, samērā strauji palielinājās arī operatoru jutība. Intervālā no 100 līdz 400 luksiem jutība pieaug samērā lēni. Interesanta ir līkne 1, kas rāda, ka operatora jutība sāk strauji pieaugt, palielinot apgaismojuma intensitāti virs 400 luksiem.

To varētu skaidrot ar apgaismojuma spek-trālā sastāva izmaiņu. Palielinot spriegumu, palielinās kvēlspuldzes temperatūra un spuldzes gaismas sastāvā sāk dominēt īso viļņu, t. i., ultravioleto staru viļņu garumi.

Šie novērojumi rosināja tālāk pārbaudīt, kā operatora jutību ietekmē gaismas viļņu garums. Eksperimentos izmantojām platjoslu un šaurjoslu interferences filtrus, kurus ievietojām diaprojektoros. Tādējādi operators tika apgaismots ar tādu gaismu, kuras viļņus laida cauri attiecīgais filtrs.

Divu operatoru jutības atkarība no krītošas gaismas spektrālā sadalījuma


Eksperimentus tāpat kā iepriekšējos gadījumos veicām atsevišķi, dažādās vietās un dažādā laikā. Līdz eksperimenta beigām nevienam no operatoriem otra operatora rezultāti nebija zināmi. Rezultāti atkal bija kvalitatīvi līdzīgi ( att.). Jutība bija lielāka tajos gadījumos, kad gaismas viļņa garums bija mazāks (viļņi īsāki), t. i., operatora jutība pieauga līdz ar gaismas svārstību frekvences palielināšanos.

No iegūtajiem novērojumu datiem par ārēja elektrostatiskā lauka nepieciešamo klātbūtni un gaismas iedarbes ietekmi uz cilvēku ar rīkstīti varētu secināt, ka rīkstnieka reakcijai nepieciešami brīvie elektriskie lādiņi uz cilvēka ķermeņa. Vienā gadījumā tie būtu lādiņi, kas pārklāj Zemes virsmu dažādās vietās ar dažādu «biezumu» atkarībā no tā, kāds ir pašas Zemes elektriskais potenciāls dotajā vietā un cik liels ir elektrostatiskā lauka lielums dotajā brīdī. Cilvēkam pārvietojoties pa zemes virsmu, lādiņi daļēji pārvietojas arī uz ķermeni. Otrā gadījumā lādiņus rada fotoelektriskais efekts; tas nozīmē, ka gaismas kvanti ar pietiekami lielu enerģiju (zaļā, violetā un ultravioletā gaisma) izsit elektronus no cilvēka ķermeņa vai apģērba.

Varētu domāt, ka lādiņi, kas atrodas uz cilvēka virsmas, piedalās svārstību kustībās (iespējams, sinhronās visā ķermenī), kuras tad iedarbojas vai nu uz muskulatūru, vai uz nervu sistēmu, tādējādi izsaucot neapzinātu muskuļu saraušanos un rīkstītes pagriešanos. Brīvo lādiņu trūkuma vai arī to nepietiekama skaita gadījumā signāls, ko saņem nervu sistēma vai muskulatūra, ir tik vājš, ka nespēj izsaukt refleksu.

Tā skaidrojot, mūsu sākumā izvirzītā elek-trostatiskā lauka hipotēze ieguvusi zināmu loģisku noslēgumu un var noderēt tālākiem jau detalizētākiem pētījumiem par dažādu elektromagnētisko svārstību ietekmi uz rīkst-nieka reakciju. Iespējami arī vēl citi gaismas ietekmes varianti attiecībā uz rīkstnieka reakciju.

Tā kā visi eksperimenti dažādā apgaismojumā tika veikti, kad operatoriem acis nebija aizklātas, rodas jautājums, vai operatora jutības izmaiņa nav saistīta ar to, ka viņš redz krītošo gaismu un var neapzināti novērot tās intensitāti un krāsu?

So būtisko jautājumu nedrīkstēja atstāt bez atbildes. Operatoram, līdz jostas vietai kailam, aizsēja acis.

Viņu apgaismoja no projektora «Горизонт» caur pieciem dažādiem filtriem: tumšu, kas nemaz nelaida cauri gaismu, parasta caurspīdīga stikla, sarkanu platjoslas, kas laida cauri gaismu ar viļņu garumu Xmax = 600 nm, zaļu šaurjoslas (Xmax=530 nm) un violetu šaurjoslas (Xmax=402 nm). Asistentam, kurš neko nezināja par eksperimenta mērķi, uzdeva mainīt filtrus pēc sava ieskata un fiksēt ar hronometru rīkstītes reakcijas laiku. Ar katru filtru veica piecus mērījumus.

Nekāda likumsakarība šajā eksperimentā neparādījās. Operatora jutība mērījumos ar vienu un to pašu filtru mainījās plašās robežās, piemēram, mērījumos ar caurspīdīgu filtru reakcijas laiks bija gan 17 sekundes, gan 260 sekundes. Arī mērījumos ar citiem filtriem reakcijas laiks svārstījās no 24 sekundēm līdz 230 sekundēm.

Lai noskaidrotu, vai radioviļņi diapazonā 0,15—300 MHz ietekmē operatora jutību, mēs ar ģeneratoru palīdzību ierosinājām šos viļņus un apstarojām operatoru. Izstarojuma intensitāti kontrolējām ar selektīvu lampu voltmetru STV 300-1 viļņu diapazonā no 0,15 līdz 30 MHz un voltmetru FSM7 frekvenču diapazonā no 30 līdz 300 MHz.

Radioraidītāju radītais elektromagnētisko viļņu fons šajā frekvenču diapazonā bija stipri atkarīgs no diennakts laika, jo mūsu ģeneratori radīja tādas pašas jaudas starojumu kā spēcīgākās Rīgas raidstacijas.

Daži rezultāti no radioviļņu ietekmes uz operatoru. Apstarots tika operators № 2. Pamatmērķis bija noskaidrot operatora jutības atkarību no radioviļņu frekvences (viļņu garuma). Eksperimentus atkārtojām vairākas reizes. Iegūtās līknes ( att.) rādīja, ka maksimālā jutība ir 50 MHz frekvenču apgabālā, kas atbilst apmēram 2 m viļņu garuma (tuvi operatora auguma garumam).

Operatora jutības atkarība no radioviļņu frekvences

Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka šāda sakarība ir spēkā, jo trijos eksperimentos maksimuma vieta mainījusies tikai nedaudz. Tomēr mums radās šaubas par rezultātu ticamību. Iegūstot pirmos mērījumu rezultātus, operatoram nebija kaut cik noteikta priekšstata par to, kādam jābūt rezultātam (varbūt tikai zemapziņā). Mērot ieguvām zināmu jutības atkarību no frekvences. Tālākos eksperimentos iepriekšējā pieredze varēja būtiski iespaidot rezultātus. Tādēļ tika iegūti analogi rezultāti. Sājā gadījumā operatoram it kā iepriekš bija zināmi mērījumu rezultāti. Šeit vēl jāpiebilst, ka visu raidstaciju fons arī varēja būtiski ietekmēt rezultātu, ja vispār radioviļņi to ietekmē!

Pavisam citus rezultātus ieguvām, kad operators nezināja, vai ģenerators ir ieslēgts vai ne. Tad nekādas likumības netika novērotas.

Līdzīgus eksperimentus veicām pie zemākām frekvencēm. Mēs pārbaudījām, vai elektrotīkla starojums (pamatfrekvence 50 Hz) ietekmē operatora jutību. Eksperiments bija šāds. Elektrotīklam pieslēdzām apmēram 2 m garu vadu. Ar selektīva voltmetra palīdzību noteicām gan paaugstināto 50 Hz, gan augstāko harmonisko viļņu intensitātes fonu telpā. Operators veica parastos mērījumus ar rīkstīti. Kad viņš nezināja, vai tīkls pieslēgts spriegumam vai ne, rezultāti bija tikpat nenoteikti kā iepriekšējos mērījumos: operatora jutības izmaiņu nevarējām saistīt ar iedarbes faktora klātbūtni.

Šie eksperimenti mūs pārliecināja, ka, pētot biofizikālo efektu, jāizvēlas tāda metodika, lai pēc iespējas izslēgtu subjektīvos faktorus, kuri varētu izsaukt rīkstītes pagriešanos.

Aprakstītie rezultāti dod pamatu apgalvot, ka rīkstītes pagriešanās operatora rokās principā var būt neapzinātas pašsuģestijas sekas. Rodas jautājums — vai vispār var ticēt arī citiem mūsu novērojumu rezultātiem? Vai nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka tāda metodika, kura ļauj eksperimentā iepriekš sevi noskaņot uz vēlamo rezultātu, nevar dot nekādu objektīvu informāciju? Vai tādēļ biofizikālais efekts kā tāds vispār neeksistē un viss novērotais ir tikai subjektīva iztēlošanās?

Nesteigsimies ar kategoriskiem slēdzieniem. Lai labāk izprastu šīs pretrunas, pievērsīsimies sīkāk divām ļoti svarīgām parādībām: āderu tīklveida struktūrai, kurai ir globāls raksturs, un cilvēka psihofizioloģis-kajām īpašībām, kas lielā mērā nosaka reakciju uz ūdens āderēm un citiem apkārtējās vides objektiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru