Rīkstniecības praktiskie ieguvumi

Praktiskais labums, ko gūst ar rīkstītes palīdzību, visos laikos stimulējis rīkstnieka darbības paņēmienu saglabāšanos un pilnveidošanos. Arī šodien vērojama gan dažādu jaunu indikatora formu, gan arī jaunu darba paņēmienu izstrādāšana un izmantošana. Lai strādātu ar rīkstīti, gūstot labus panākumus, šis darbs jaapgūst. Mūzikas instruments un skaņu radīšanas māka ir nepieciešami noteikumi, lai varētu muzicēt. Rīkstītes pagriešanās efekta apgūšana vēl nenozīmē, ka ar rīkstīti var iegūt praktiskus rezultātus, piemēram, atrast pazemes ūdens dzīslu. Šim nolūkam nepieciešama apmācība vai pieredzes apgūšana praktiskajā darbībā. Pirmais process ir ātrāks, un tādēļ pēdējos gados tiek lasīti speciāli kursi ģeoloģijas augstākajās mācību iestādēs un notiek studentu, nākamo speciālistu, apmācīšana praktiskam darbam ar rīkstīti (A. Bakirovs, K. Prohorovs u. c.).

Ne visi ģeologi atzīst derīgo izrakteņu atrašanu ar rīkstītes palīdzību un šādas metodes pastāvēšanas iespējamību vispār. Mūsdienu strīdi šajā jomā daudzējādā ziņā ir agrāko strīdu atbalss.
Piemēram, I. Ginzburgs uzskatīja, ka «brīnumrīkstīte» atrodas nevis ģeoloģijas un zemes garozas uzbūves izpētes nozarē, bet gan psihopatoloģijas, psihofizikālo, varbūt dažu subjektu medicīnisko pētījumu nozarē un ka «... kalnrūpniecība pie mums (Krievijā) var droši paiet garām visai šai psihometafizikai, izmantojot tiešās zinātniskās metodes un vispārējās un praktiskās ģeoloģijas datus».

Secinājumi N. Šmidta, I. Bloha un D. Gorelova rakstā, kas publicēts 1974. g. žurnālā «Dzīļu izpēte un aizsardzība», ir šādi: «Eksperimentāli iegūtie materiāli par BFE pilnīgi nepakļaujas interpretācijai... Tātad sakars starp anomālijām, kas iegūts ar biofizikālo metodi un rūdu ķermeni nebija noteikts. Eksperimenta rezultāti liecina par BFE izmantošanas nepamatotību dzelzs rūdu meklēšanā.»

Tāpat pret BFE izmantošanu ģeoloģijā vērsts N. Šmidta, A. Jcrcmejeva un A. Solovova (1975) raksts. Tam ir šāda anotācija: «To operatoru — rīkstnieku darbības analīze, kas rūdu atradņu meklēšanā izmanto tā saucamo biofizikālo metodi, kā ari šās «metodes» eksperimentālās pārbaudes, kas veiktas pie mums un ārzemēs, liecina par šā parapsiholoģijas paveida antizinātnisko būtību.» Raksts beidzas ar šādu secinājumu: «Darbi par biofizikālās metodes izmantošanu ģeoloģijā ir kaitīga maldīšanās, un tiem nav nekā kopīga ar zinātniskām meklēšanas metodēm.»

Bez šiem darbiem, kas vispār noliedz biolokācijas metodi un līdz ar to tās izmantošanu ģeoloģijā, ir daudzas publikācijas, kurās aprakstītas dažādas metodes ūdens, rūdu un citu objektu atrašanai un to praktiskie rezultāti. Apskatīsim dažus no tiem, lai lasītājam rastos priekšstats, kādā veidā atrod pazemes ūdeni, cik plaši šīs metodes izmanto un kādi ir praktiskie rezultāti.

Visizplatītākā metodika akas vietas meklēšanai ir šāda. Ūdensmeklētājs ar rīkstīti rokās staigā pa noteiktu zemes gabalu; līdzko jūt, ka rīkstīte pagriežas, viņš atzīmē šo vietu uz zemes un cenšas noteikt ūdens dzīslas virzienu. Sai nolūkā viņš, staigājot pa paralēliem maršrutiem, meklē vēl citas reakcijas vietas. Līnija, kas savieno punktus, kuros novērojama reakcija, tiek pieņemta par ūdens dzīslas virzienu. Dzīslas platums vienāds ar attālumu starp divām līnijām.
Ūdens dziļuma noteikšana pēc N. Kaškarova (1916)
Grūtāks uzdevums ir noteikt ūdens dzīslas atrašanās dziļumu. Pēc profesora N. Kaškarova shēmas, ūdens atrodas dziļumā, kas vienāds ar attālumu no vienas ūdens dzīslas malas līdz otras dzīslas malai. Analoģiski ūdens dziļumu notieca jau XVII gadsimtā (Zans Nikolā, 1693).

Daži pētnieki uzskata par iespējamu noteikt arī apakšzemes ūdens plūsmas virzienu. Tā, piemēram, N. Kaškarovs raksta: «Lai noteiktu ūdens plūsmas virzienu, meklētājs iet gar plūsmu centrālās zonas vidū, turot rīkstīti nedaudz paceltu (bet ne vairāk kā 45° pret horizontu): ja viņš iet pret straumi, tad rīkstīte celsies, bet, ejot straumes virzienā, rīkstīte paliks nekustīga. Ja rīkstīte paliks nekustīga, meklētājam staigājot abos virzienos, mums ir darīšana ar pazemes galeriju, kurā nav ūdens, vai arī ar rūdas dzīslu.»

Lietuviešu hidrologs V. Kapačausks noteic ūdens plūsmas virzienu āderē līdzīgi tam, kā to aprakstījis N. Kaškarovs.

Minēsim dažus piemērus, kā ūdens dzijumu nosaka mūsu republikā. Pieredzējis un ļoti spējīgs rīkstnieks Andrejs Gercs no Valdemārpils lieto šādu paņēmienu. Vispirms atrod divu ūdens dzīslu krustpunktu un no tā ar rīkstīti rokās iet gar vienu no tām līdz nākošās reakcijas vietai. Attālumu starp šīm divām reakcijas vietām A. Gercs uzskata par ūdens atrašanās dziļumu.


Ūdens dziļuma noteikšana pēc J. Orbidāna


J. Orbidāns no Daugavpils rajona ieteic citu paņēmienu ūdens āderes dzijuma noteikšanai nekā N. Kaškarovs. Pēc viņa paņēmiena āderes dziļums ir lielāks par āderes platumu salīdzinājumā ar N. Kaškarova doto metodiku. Pēc J. Orbidāna, āderes atrašanās dzijums H ir vienāds ar H = a1 = a2=a3=a4. Vispirms atrod āderes vietu un tās platumu 1 un pēc tam noteic «lauzto staru» (2, 3) projekcijas, kas, pēc J. Orbidāna pieņēmuma, veido 45° leņķi ar vertikālo virzienu. Paņēmiena autors apgalvo, ka praktiskie rezultāti apstiprinot šīs metodes pareizību.

Dabiski, rodas jautājums, cik veiksmīgi ir rīkstnieku pazemes ūdeņu meklējumi. Interesantus datus šajā sakarā min pieredzējušais inženieris hidrotehniķis G. Franciuss. Viņš raksta par ūdens meklēšanas rezultātiem Dienvidāfrikā un Austrumāfrikā, ko veicis landrāts fon Uslārs Vācijas imperatora Vilhelma II uzdevumā 1906.—1908. gadā.

Divos gados un deviņos mēnešos Uslārs ar saviem pavadoņiem kājām un jāšus uz zirgiem veica apmēram 23 tūkstošus kilometru garu ceļu. Ar ūdens meklēšanas zizli Uslārs uzrādīja 800 vietas urbumiem. 163 vietās no tām līdz 1908. gada septembrim tika ierīkoti urbumi, un 79% gadījumu tie bija sekmīgi. Ūdeni sāka dot 117 urbumi, 15 urbumus nācās pamest tehnisku neveiksmju dēļ, bet 31 urbumā ūdens nebija.
Savā grāmatā G. Franciuss sniedz arī aku meistara Maijera ūdens uzrādīšanas rezultātus, ko viņš ieguvis no 1907. gada oktobra līdz 1909. gada janvārim Karaliskās kuģubūves zemes gabalā Ķīlē Rīkstnieka Maijera uzrādītais ūdens dziļums un tā dziļums pēc urbšanas rezultātiem, sk. tabulu.

Rīkstnieka
uzrādītais
ūdens dziļums
Reālais 
ūdens dziļums
Ūdens līmenis
akā no virspuses, 
metros
Ūdens
atdeve,
1/min.
17—1819,53,250
26261435
25251345
25
2525,31645
3540,02835
2323,5745
4950,32735
3044,72660
2527,81,545
2827,0545
1413,0355
1413,32145
1723,0996
2322,74116
42—4442,02046


Vienā akā Maijera noteiktajā 25 m dzijumā nebija ūdens, bet purvaina augsne; kad ūdeni neatrada arī 29 m dziļumā, urbšanu pārtrauca. Citā akā 30 m dziļumā ūdens nebija, bet, turpinot urbšanu, 42—44 m dziļumā atrada ar ūdeni piesūcinātu mālainu putru, zem kuras uzgāja īstu ūdens dzīslu. Apmēram 87% gadījumu urbšanas darbos iegūtie rezultāti sakrita ar Maijera paredzēto dziļumu.

Arī Padomju Savienībā pazemes ūdeņu meklēšanai plaši izmantoja rīkstniecību. Tā piemēram, organizācija «Cejabvodstroj», kura apgādāja ar ūdeni Ceļabinskas apgabala kolhozus un sovhozus, ierīkojusi 1220 urbumus pēc BLM. No tiem 8% bijuši ar mazu ūdens debitu, bet no 158 urbumiem, kuri ierīkoti saskaņā ar ģeofizikāliem un hidroģeoloģiskiem apsvērumiem, ar mazu ūdens debitu bijuši 19%.

«Južuralgiprovodhoz», kas apgādāja ar ūdeni rūpniecības uzņēmumus, ierīkoja 234 urbumus pēc BLM. No tiem 7% bijuši ar mazu ūdens daudzumu. Bet urbumos, kuri ierīkoti pēc ģeofizikas un hidroģeoloģijas datiem, tādu gadījumu bijis 2,5 reizes vairāk.

Ari 1981. gadā Piemaskavā notikušajā seminārā par rīkstniecības izmantošanu izlūkošanas darbos ģeoloģijā, hidroloģijā un arheoloģijā vairāki autori ziņoja, ka rīkstnieku noteiktās urbšanas vietas ir precīzākas, līdz ar to samazinās nelietderīgo urbumu skaits un šis paņēmiens ir ekonomiski izdevīgs.
Pēc Vissavienības Hidroģeoloģijas un inženierģeoloģijas zinātniskās pētniecības institūta datiem, agrāk ierīkotie 50 urbumi plaisu zonās granīta masīvos pie Azovas jūras izrādījušies bez ūdens. Bet pēc BLM turpat ierīkotie 4 urbumi izrādījušies ar ūdeni bagāti.

Diemžēl mūsu rīcībā nav citu statistisko datu par rīkstnieku darba rezultātiem, kas būtu pārbaudīti ar urbšanu, ja neskaita O. Prokopa apgalvojumu, ka dažādas komisijas, kas vairākās valstīs pārbaudījušas šā paņēmiena efektivitāti, esot ziņojušas par negatīviem rezultātiem.

Kas attiecas uz G. Franciusa aprakstītajiem veiksmīgajiem rezultātiem un Padomju Savienībā veiktajiem darbiem, tad tos nevar izskaidrot tikai ar gadījuma sakritību.

Lai kā tas būtu, jautājumu ir daudz. Vai vienmēr biofizikālās anomālijas līnija liecina par to, ka šajā vietā zem zemes atrodas ūdens? Vai var, atrodot šo līniju, apgalvot, ka tiešām atrasts ūdens? Kā jau mēs redzējām, rīkstnieka reakcijas izpausmes vietas veido noteiktu tīklveida struktūru. Diez vai tādu struktūru veido arī pazemes ūdens plūsmas. Tādā gadījumā rodas jautājums, kas ir cēlonis un kas ir sekas. Un vai vispār pastāv cēloņsakarība?

1968. gadā pēc pirmā Vissavienības zinātniski tehniskā semināra par biolokācijas efekta problēmu tika izveidota speciāla starp-resoru komisija pie Aparātbūvniecības ministrijas zinātniski tehniskās biedrības. Tās priekšsēdētājs ir ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts N. Sočevanovs. Pēc šīs komisijas aptaujas datiem, pašreiz Padomju Savienībā, galvenokārt ģeoloģijā, darbojas 50 grupas, kuras, meklējot derīgos izrakteņus, izmanto biolokācijas metodi. To ģeogrāfija ietver Magadānu Tālajos Austrumos un Rīgu rietumos, Noriļsku un Jakutsku ziemeļos un Balhašu, Samarkandu, Buhāru dienvidos. Bez tam Karēlijā un Kolas pussalā darbus paralēli veica ar BLM un aerofoto-uzņemšanu. Savākti 24 dažādu ģeoloģiska profila uzņēmumu kartografēti rezultāti (pavisam 40 objektos), kas iegūti ar BLM un pārbaudīti ar zemes urbšanas paņēmieniem; tic nosūtīti PSRS Zinātņu akadēmijai, lai argumentētu šā efekta tālākus pētījumus. Lai pārbaudītu ar BLM atklātās anomālijas, ierīkoti vairāk nekā 2300 urbumi.

No būtiskiem atradumiem, izmantojot BLM, var nosaukt sekojošus: zelta rūdu atradne Jeņisejas kalnu grēdā, jaunas rūdu iegulas Noriļskā, 4 korozijas vietas 450 km garajā gāzes vadā Uhta—Toržoka, kuras ar BLM konstatēja inženieris Fiļimonovs un kuras pēc kontroles atrakumiem izrādījās avārijas stāvoklī, radona ūdeņu rūpnieciskā atradne Ukrainā.

Talnahā (Noriļskas rajonā), izmantojot BLM, atrasti vara—niķeja papildu krājumi, kuri atrodas līdz 300 m dziļumā. Centrālajā Kazahijā, meklējot vara—molibdēna atradnes ar ģeofizikālajām metodēm, tika ierīkoti vairāk nekā 70 nesekmīgi urbumi, un šo rajonu uzskatīja par maz perspektīvu. Bet, izdarot urbumu pēc BLM, atrada meklētās rūdas slāni ar augšējo robežu 120 m dziļumā.

Biolokācijas metodi var izmantot, meklējot zelta—sulfīda, zelta—kvarca, štokverka, alvas, volframa, molibdēna, niķeļa, hroma, vara, sudraba, svina, cinka, kā arī dimanta atradnes. Talantīgais inženieris V. Stecenko Ukrainā atradis sāls un ģipša krājumus, izmantojot BLM un ievērojot sāls izskalošanu no šahtām.

Izmantojot BLM, var droši noteikt iegulas dziļumā no 300 līdz 400 m (iegulu augšējā robeža). Tomēr ar BLM noteiktais un ar urbumiem pārbaudītais dziļums nesakrīt par 20—30 m.

Ar biolokacijas metodi var atrisināt šādus uzdevumus. 

  1. Noteikt apakšzemes ūdeņu kontūras, visizdevīgākās vietas urbšanai, norādot ūdens augšējā slāņa dziļumu un orientējoši arī ūdens debitu. Ūdeņu mincralizācijas pakāpi pagaidām noteikt nevar.
  2. Noteikt apakšzemes ūdens plūsmas virzienu un depresijas piltuves diametru.
  3. Ģeoloģiskajā kartēšanā noteikt zemes iežu lūzumu virzienu un lielumu, rūdu iegulu augšējās robežas dziļumu, rūdu masīva dziļumu un noslieces leņķi. Ar BLM noteikt rūdu sastāvu ir grūti. Urālos mēģina noteikt arī rūdu slāņa apakšējo robežu, bet rezultāti pagaidām ir nepārliecinoši.
  4. Inženierģeoloģijā ar BLM nekļūdīgi var noteikt apakšzemes komunikāciju lokalizāciju:    ūdensvada    caurules,    tukšumus un apakšzemes ejas.

Rīkstīti izmanto ūdens un rūdu meklēšanai ne tikai tautsaimniecībā, bet arī militārām vajadzībām. Ir ziņas, ka rīkstīti izmantojuši jau senos laikos Maķedonijas Aleksandra karavīri un otrā pasaules kara laikā vācu karavīri Ziemeļāfrikā ūdens meklēšanai.

A. Lorbergs grāmatā «Karaspēka apgāde ar ūdeni» kā vienu no paņēmieniem piemin arī «brīnumrīkstīti» un atzīmē tās plašo lietošanu. Tālāk viņš atzīmē, ka pirmā pasaules kara laikā «brīnumrīkstīti» ar lieliem panākumiem izmantojis kara inženieris K. Dmitrijevs.

Itāļu inženieris Džovanni Morino 1935. gadā ar rīkstīti atradis Mogadišo ūdeni itāļu karavīru grupām — 1,5 milj. galonu ūdens dienā. Bet pirmā pasaules kara laikā austriešu pulkvedis Karls Beihls ir veicis līdzīgu uzdevumu karsta apgabalā. Par to kā atzinību viņš varējis nēsāt uz formas tērpa apkakles stūrīša kā atšķirības zīmi zelta rīkstīti.

ASV karavīri lietojuši rīkstīti Vjetnamas karā, lai noteiktu tuneļus un apakšzemes ejas.
Šeit jāmin viens no pazīstamākajiem rīkstniekiem, kas 1937. gadā Padomju Savienībā sāka nodarboties ar ūdens meklēšanu, izmantojot rīkstīti, — Georgs Kevhišvili. Jaunais inženieris pēc arhitektūras institūta beigšanas strādāja Gruzijā, Gurdžani pilsētas komunālajā saimniecībā, un risināja grūtos ūdensapgādes jautājumus. Sim nolūkam viņam noderēja kādā grāmatā izlasītais apraksts, kā ar rīkstīti meklēt ūdeni. Drīz vien Kevhišvili kļuva slavens ar savu māku nekļūdīgi noteikt ne tikai aku vietas, bet arī apakšzemes ūdens plūsmas virzienu, ūdens dziļumu un tā daudzumu.

Pēc iesaukšanas karadienestā viņš sekmīgi turpināja ar rīkstīti noteikt aku vietas karaspēka daļās tur, kur ģeologi ar tradicionālām metodēm nevarēja nodrošināt armijas daļu apgādi ar dzeramo ūdeni. 1939. gada maijā viņš sekmīgi demonstrēja savas spējas Valsts komisijas priekšā Tbilisi. Kevhišvili slava ātri vien izplatījās visās dienvidu zonas karaspēka daļās. Saskaņā ar militāro subordināciju par viņa spējām ziņoja toreizējam aizsardzības ministram K. Vorošilovam, kurš paziņoja to tālāk PSRS Zinātņu akadēmijai Maskavā. 

Tai pašā gadā G. Kevhišvili tika izsaukts uz Maskavu, un speciāla komisija pārbaudīja viņa spējas pie ūdens sadales stacijas, kur visas komunikācijas bija ieraktas zemē un virsū uzsēta zāle. Komisijā bija pieci cilvēki, to vadīja Baltkrievijas PSR ZA akadēmiķis G. Bogomolovs (toreiz viņš bija Vissavienības Inženier-ģeoloģijas un hidroģeoloģijas institūta direktors). Pēc divu dienu darba ar rīkstīti, apstrādājot iegūtos datus, izrādījās, ka pārbaudāmajā teritorijā tie gandrīz pilnīgi dublē projektētāju izstrādāto inženierkomunikāciju plānu. G. Kevhišvili darbam sekoja arī toreizējais PSRS ZA viceprezidents O. šmits. Nolēma pie minētā institūta organizēt speciālu zinātnieku grupu, lai sīkāk izpētītu rīkstniecības parādības, bet šo nodomu izjauca karš.

Pēc tam atvaļinātais apakšpulkvedis inženieris G. Kevhišvili bija PSRS Mākslinieku savienības biedrs, skulptors, dzīvoja Maskavā un ar rīkstniecību jau vairākus gadus nenodarbojās, jo pēc traģiska notikuma izraisītā lielā psihiskā pārdzīvojuma rīkstīte viņam vairs neklausīja.

20. gadsimtā parādās jaunas tendences rīkstniecībā — rīkstnieki sāk apvienoties biedrībās un sabiedrībās. Jau gadsimta sākumā Vācijā pastāvēja vairākas tādas biedrības. Tās dibināja Austrijā, Francijā, ASV un Lielbritānijā. Dažādās valstīs sāka organizēt rīkstnieku sanāksmes un kongresus par rīkstniecību, izdot periodiskos izdevumus.

Padomju Savienībā (Maskavā, Kijevā, Tomskā, Rīgā) arī notikuši vairāki semināri par biolokācijas efekta (BLE) jautājumiem.

Pie Centrālās A. Popova radioelektronikas un sakaru zinātniski tehniskās biedrības (RES ZTB) Maskavā, pie šīs pašas biedrības nodaļām Ļeņingradā un Rīgā ir nodibinātas bioelektronikas sekcijas, kuru locekļi sabiedriskā kārtā nodarbojas ar biofizikālā efekta jeb, kā to tagad sauc, biolokācijas efekta pētīšanas problēmām.

Pie Centrālās A. Popova RES ZTB nodibināta starpresoru komisija par biolokācijas efekta izmantošanu ģeoloģijā. Tās priekšsēdētājs ir ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts N. Sočevanovs. Šī komisija koordinē jautājumus, kas saistīti ar BLE izmantošanu, meklējot derīgos izrakteņus un apakšzemes ūdeni Padomju Savienībā.

Pētniecības nolūkos Latvijas bioelektronikas sekcija ar Radioastrofizikas observatorijas (RAO) atbalstu bija izveidojusi eksperimentālo poligonu netālu no Baldones — RAO teritorijā. Poligons aptvēra teritoriju ar izmēriem 90x125 m Liliju ezera krastā.

No 16. gadsimta līdz mūsdienām iznācis vairāk nekā tūkstotis darbu (grāmatas un raksti) par rīkstniecības problēmām. Mūsdienās to galvenā pazīme ir eksperimentālo pētījumu īpatsvara pieaugums. Apskatīsim, kādus fizikālos laukus un parādības ir pētījuši zinātnieki sakarā ar biofizikālajām anomālijām, t. i., vietām, kur reaģē rīkstīte vai indikators.


Viens no pirmajiem pētniekiem, kas mēģināja noskaidrot sakarību starp biolokācijas izpausmes vietām un elektriskā lauka raksturlielumiem, bija vācu elektroinženieris G. Lēmans. 1932. gadā viņš Drēzdenes elektrotehniskajā institūtā izpētīja zibens spērienu biežumu augstsprieguma tiklos. Izrādījās, ka zibens biežāk iesper biofizikālo anomāliju vietās. Anomāliju apvidos novēro arī elektriskā potenciāla izmaiņu (samazināšanos) un paaugstinātu gaisa elektrovadāmību.

Elektriskā potenciāla samazināšanos virs biofizikālās anomālijas Lēmans centās izskaidrot ar kādu emanāciju, kuru nes sev līdzi ūdens, iznākot no zemes lūzumiem un plaisām («emanācijas stari»).
Gaisa elektriskā potenciāla mērījumi (104 cm virs zemes) divās dažādās vietās parādīja, ka vienā vietā, virs āderes, tas sasniedz 30 V, bet blakus, apmēram 6 m attālumā uz vienu vai otru pusi, tas ir 77 V un 83 V, otrā vietā — attiecīgi 83 V un 116 V, 99 V.

G. Pečke izmērīja elektrisko pretestību rīkstītes griešanās vietās zemē 1 m dziļumā (1953). Virs ūdens āderes tā izrādījās apmēram divas reizes zemāka nekā tai blakus. Augsnes temperatūra biofizikālo anomāliju (BFA) vietās vasarā ir zemāka nekā ārpus tām.
Zemes magnētiska lauka vertikālās komponentes izmaina virs biofizikālās anomālijas R.

Vācu fiziķis E. Bribe izmērīja Zemes magnētiskā lauka vertikālo komponenti virs āderes (Reizstreifc). Starpība starp maksimālo un minimālo vērtību bija ap 80 y (att.). Bet, kad viņš veica analoģiskus mērījumus citā vietā ar stipri izteiktu biofizikālo anomāliju, kur trenējas rīkstnieki, nenovēroja nekādas atšķirības no parasto mērījumu izkliedes. Pēc mūsu domām, tā ir dabiska un normāla parādība, jo pirmajā gadījumā, iespējams, tā bija nevis lokāla izmaiņa, bet gan izmaiņa laikā, kas bieži novērojama pie līdzīgiem mērījumiem.

Mēģināts izmērīt jonizējošo starojumu virs BFA ar Geigera—Millera skaitītāju. Lai izslēgtu kosmiskā starojuma iespaidu uz skaitītāja rādījumiem, skaitītāju ieslēdza pēc antisakrišanas metodes. Rezultātā jonizējošā starojuma plūsma netika konstatēta. Bet inženieris no Virtembergas J. Stengle apgalvo, ka ar īpašas konstrukcijas gamma starojuma scintilācijas skaitītāju viņš izmērījis virs āderēm paaugstinātu kosmiskā fona sadalījumu.

Mēģināts izmērīt magnētiskā lauka lielumu BFA vietās. Tā, piemēram, A. Vendlers 1936. gadā veica mērījumus, izmantojot Dan-nera «gerametru» un Bidlingeimera dubultkompasu. Viņš apgalvoja, ka atradis sakarību starp rīkstnieku rādījumiem un instrumentu rādījumiem. Bet P. Boks tajā pašā gadā, pārbaudot šos mērījumus, secināja, ka Vendlera rezultātus var izskaidrot ar magnētiskā lauka horizontālās komponentes variācijām laikā.

Pēc E. Brihes vārdiem, J. Vists paziņojis viņam, ka 1954. g. augustā atradis magnētiskās anomālijas (horizontālā komponente), kas pārsniedz 200 y, kur, pēc Vista domām, galvenokārt iesper zibens.
1971. g. speciālisti no Jūtas (ASV) universitātes ūdens problēmu laboratorijas D. Cedviks un L. Jensens mēģināja noteikt korelāciju starp magnētiskā lauka gradientu un rīkstnieka reakcijas izpausmēm. Darba galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai rīkstnieki neatkarīgi viens no otra atkārto savus rādījumus un vai rīkstnieku rādījumi kaut kādā veidā saistās ar pārbaudāmā laukuma magnētisko lauku.

Lai to noskaidrotu, veica daudzus mēģinājumus, kuros piedalījās vairāk nekā 150 cilvēku. Tie bija fakultātes studenti un līdzstrādnieki — kā sievietes, tā arī vīrieši. Ap 90% no visiem pārbaudāmajiem agrāk nekad nebija nodarbojušies ar rīkstniecību un nebija redzējuši, kā to dara citi. Neskatoties uz to, tikai vienam no visiem pārbaudāmajiem nebija nekādas rīkstniekam raksturīgas reakcijas, visi pārējie uzrādīja vienu, divas vai vairākas reakcijas katrā mēģinājumā. Dati par to, ka praktiski katram cilvēkam var izrādīties rīkstnieka spējas, tika uzņemti ar lielu izbrīnu.


Zemes magnētiskā lauka sadalījums rikst-nieku reakciju vietās (apzīmēts ar punktiem)


Neatkarīgus mēģinājumus veica četrās dažādās vietās. Iegūtā informācija no katras šīs vietas izrādījās statistiski ticama (pēc «hī kvadrāta» testa varbūtības ir starp 0,05 un 6,00%) (att.).

Zīmīgi, ka punkti, kur paradījas rīkstnieku reakcijas, sagrupējās noteiktās trases vietās, kuras Cedviks un Jensens saistīja ar magnētiskā lauka izmaiņām. Trases garums bija pietiekoši liels, lai operators uzrādītu kaut vai vienu reakciju.


Franču fiziķis I. Rokārs ilgus gadus strādā pie magnētiskās hipotēzes. Pēc viņa domām, rīkstnieks sajūt niecīgākās magnētiskā lauka anomālijas virs dažādu zemes garozas slāņu neviendabibām un reaģē uz tām ar neapzinātu roku muskulatūras saraušanos. Jaunākie pētījumi, kurus Rokārs veicis kopīgi ar ārstu Z. Baronu, pēc abu autoru domām, apstiprina šo hipotēzi.

Viņi parādīja, ka cilvēks ar aizsietām acīm neapzināti saliecas uz priekšu, kad uz viņa kājām potīšu rajonā iedarbojas magnētiskais lauks 0,1 gausa (10-5 teslu) lielumā. Ja pārmaina magnēta polaritāti, cilvēks paliecas atpakaļ.

Pēc Rokāra domām, rīkstītes pagriešanās dažu cilvēku rokās nav nekas cits kā iedzimts reflekss uz magnētiskā lauka izmaiņām, jo rīkstnieks spējot atšķirt magnētiskā lauka izmaiņas 0,0001 gausa (10 -teslu) lielumā.

Bet citos līdzīgos mēģinājumos nebija atrasta korelācija starp rīkstnieku rādījumiem un ģeomagnētiskā lauka komponentēm. Piemēram, N. Sočevanovs un M. Komins 1971. gadā rakstīja par «labu BFA maksimumu sakrišanu ar gravitācijas lauka anomālijām (saistība ar siderītu horizontu) un BFA līkņu nesakritību ar Zemes magnētiskā lauka A Z un T līknēm (anomālija līdz 1000— 1500 y) »

E. Mejņikovs, salīdzinot lidmašīnā iegūtos acrobiofizikālās uzņemšanas datus ar aeroģeofizikālo metožu datiem, nonāca pie secinājuma, ka nav tiešas sakarības starp BFA un magnētiskā lauka izmaiņām. «Visbiežāk,» viņš raksta, «novērojama BFA sakrišana ar paaugstinātas elektrovadāmības zonām. Vēl biežāka ir to sakritība ar dabisko elektromagnētisko lauku ar intensitāti 0,2—0,5 mV, kas fiksēts pie frekvences 1250 Hz.» 
Un tālāk: «Tiešu sakarību starp BFA un fizikālo lauku raksturīgajiem elementiem (magnētisko, elektrisko, gravitācijas) noteikt nevar, kaut gan atzīmējama BFA skaita telpiska atbilstība zonām ar paaugstinātu elektrovadīt-spēju.»

Plaša diapazona elektromagnētiskā lauka mērījumi (gamma starojums, infrasarkanais starojums, radioviļņi) nolūkā noteikt korelāciju ar BFA zonām arī pagaidām nav devuši pozitīvu atbildi: tādas korelācijas nav atrastas. Ir novērotas korelācijas atsevišķās vietās, bet ne visā āderu struktūrā.


Tātad drošu ziņu par sakarību starp kaut kādiem ārējiem fizikālajiem laukiem un bio-fizikālajām anomālijām literatūrā nav.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru