Rīkstnieks un fizikālās mijiedarbības

Vispirms nedaudz par fizikālajām mijiedarbībām un laukiem.

Uzskata, ka visas dabā novērojamās daudzveidīgās parādības var izskaidrot ar četru fundamentālo lauku pastāvēšanu. Tie ir gravitācijas un elektromagnētiskais lauks, kā arī stipras un vājas mijiedarbības lauki.

Ar gravitācijas lauka palīdzību sadarbojas jebkura viela. Sī sadarbe izraisa savstarpēju vielas pievilkšanos ar spēku, kas pretēji proporcionāls attāluma kvadrātam.

Elektromagnētiskais lauks vēl arvien saista daudzu zinātnieku prātus. Ja ņemam divas elektriski uzlādētas daļiņas, elektriskās iedarbības spēks, līdzīgi kā gravitācijas lauka gadījumā, starp tām samazinās pretēji proporcionāli attāluma kvadrātam. Tomēr atšķirībā no gravitācijas lauka daļiņas var arī atgrūsties. Spēka raksturs atkarīgs no daļiņu elektriskā lādiņa zīmes. Pievelkas pretējie lādiņi, bet vienādie — atgrūžas. Bez tam elektriskā iedarbība salīdzinājumā ar gravitācijas iedarbību ir stiprāka. Tādēļ tikai ar lielām grūtībām izdodas atdalīt pozitīvos lādiņus no negatīvajiem. Parasti viela sastāv no stingri vienāda pozitīvu un negatīvu lādiņu daudzuma un visumā ir elektriski neitrāla. Tikai ļoti mazos attālumos atomu līmeni mēs varam pilnībā novērot telpiski atdalītus lādiņus. Stiprie elektriskie spēki ir tie, kas satur atomus kopā. Ja elektriskie lādiņi sāk kustēties, ap tiem rodas magnētiskais lauks. Uzskata, ka magnētiskais lauks, salīdzinot ar elektrisko, ir it kā sekundāra parādība. Tomēr magnētiskais lauks var arī «pamest» kustošus lādiņus — tā radītājus — un, aizraujot sev līdzi daļu no elektriskā lauka, turpināt patstāvīgu dzīvi. Gravitācijas vijņi vēl gaida savu eksperimentālo apstiprinājumu, bet mākslīgi radītie elektromagnētiskie viļņi jau vairāk nekā gadsimtu kalpo cilvēkam, nerunājot nemaz par gaismu, kas būtībā arī ir elektromagnētisks vilnis.

Stiprā mijiedarbībā jau vārds «stiprā» norāda, ka ar šo mijiedarbību saistītais spēks pārsniedz gravitācijas un elektromagnētiskos spēkus. Interesanta īpatnība: jo spēcīgāka mijiedarbība, jo mazākus attālumus tā aptver. Kosmosā valdošie ir gravitācijas spēki, atomos — elektromagnētiskie, bet atomu kodolā — stiprās mijiedarbības spēki. Dažreiz tos sauc arī par kodola spēkiem. Par spēku raksturu varam spriest arī pēc sprāgstvielu stipruma: parastās sprāgstvielās atraisās elektromagnētiskie spēki, kodolsprādzienos — kodolspēki.

Protonu, neitronu, kā arī daudzu citu elementāro daļiņu īpašības galvenokārt nosaka stiprās mijiedarbības lauki.

Runājot par vājās mijiedarbības lauku, to droši var nosaukt arī par vāji izprastu lauku.

Ar šo sadarbi cieši saistītas neitrīno daļiņas. Neitrīno fizika pēdējā laikā strauji attīstās. Atšķirīgo neitrīno skaits palielinās nepārtraukti. Zinātniskajā literatūrā parādās arī raksti par neitrīno iedarbību uz cilvēku. Varētu apskatīt arī dažus iespējamos hipotētiskos sakarus starp BLE un vājās mijiedarbības lauku, tomēr tas būtu pāragri, jo nevar vienu neskaidru parādību izskaidrot ar otru līdzīgu.

Bieži biofizikālo efektu mēģina saistīt ar iespējamo radioaktīvā izstarojuma, kā arī radiācijas iespaidu uz cilvēku. Faktiski radiācija ietilpst jau aprakstīto mijiedarbību sfērā. Ja runa ir par rentgena vai y-starojumu, tas attiecas uz elektromagnētismu. Tāpat ar elektromagnētisko sadarbi saistīti procesi, ko izraisa lādētu (elektronu, dažādu jonu) daļiņu plūsmas. Turpretim neitronu un dažādu mežoņu plūsmas saistās attiecīgi ar vājo un stipro mijiedarbību.

No apskatītajiem laukiem BLE skaidrošanai vispiemērotākais mums šķiet elektromagnētiskais lauks.

Literatūrā var sastapt minējumus par specifiska bioloģiskā lauka eksistenci. Šāds lauks it kā saistīts tikai ar bioloģiski aktīvu vielu (dzīvnieki, augi, cilvēks, mikroorganismi). Ja organisms iet bojā, izzūdot arī viņam raksturīgais biolauks. Tomēr, stingri analizējot visus gadījumus, jāsecina, ka tiešu pierādījumu specifiska bioloģiskā lauka eksistencei nav. Novērotos efektus var izskaidrot ar jau minētajiem četriem spēku laukiem.

Bez operatora BLE sevī kā neatņemamu sastāvdaļu ietver saspringto jeb deformēto rāmīti vai klūdziņu. Tādēļ apskatīsim sākumā ar deformāciju saistītos fizikālos procesus, lai noskaidrotu klūdziņas lomu BLE reakcijā.

Dzelzs, koka vai keramikas rāmīšiem, kurus operatori izmanto kā detektorus, ir elastīgas īpašības. Rāmīti sasprindzinot, tas maina savu formu. Noņemot saspringumu, rāmīša sākotnējā forma atjaunojas pilnībā vai daļēji. Pirmajā gadījumā mums darīšana ar tīri elastīgo deformāciju, otrajā jau jūtama tā saucamā plastiskā deformācija.

Praktiskā vajadzība spieda cilvēku nodarboties ar elastīgo procesu izpēti jau tālā senatnē. Tomēr pēdējā laikā šī senā zinātnes nozare it kā atdzimst no jauna. Zinātnieki neatlaidīgi cenšas izprast deformācijas būtību, pētot procesu norisi jau atomārā līmenī. Daudz interesantu faktu zinātnieki atklāja, pētot deformāciju kristāliskās vielās. Tā kā parasti indikators ir koka klūdziņa, tad mēs sīkāk apskatīsim koksnes deformāciju. Koksnes struktūra salīdzinājumā ar kristāliskām vielām nav tik sakārtota. Kristāliskie celulozes apgabali šeit mijas ar amorfiem celulozes un lignīna apgabaliem. Struktūra līdzīga dzelzsbetonam: garas celulozes ķēdītes — armatūrai, bet grūti saspiežamie lignīna apgabali — betonam. Deformējot koksni, deformējas arī celulozes ķēdītes un var pat rasties miniplīsumi. Rīkstīti spēcīgi saliecot, uz tās virsmas rodas daudz mikroplaisu. Sajās plaisu vietās it kā atsedzas dzīva virsma, kas var aktīvi reaģēt uz ārējo faktoru iedarbību.

Faktiski šīs atsegtās vietas līdzinās augoša kristāla virsmai. Apskatot augošu virsmu, A. Cernovs raksta: «...Ik uz soļa augoša virsma jutīgi reaģē uz tādām ārējo apstākļu izmaiņām, ko nespēj vēl just mūsu šodienas mēraparāti.»

Ņemot vērā to, ka mikrodefekti rīkstītē veidojas visā tilpumā, iespējas jutīgi reaģēt uz ārējo iedarbību vēl palielinās. Ļoti svarīga un, liekas, pat noteicoša loma šajā biofizikā-lajā reakcijā ir saspringtajiem muskuļiem, kuru darbība savā būtībā ir dinamisks process. Nevar izslēgt iespēju, ka bez iedarbības caur centrālo nervu sistēmu eksistē vēl kādi neatklāti mehānismi. Vide, kurā vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojas operators, ir būtībā ļoti daudzveidīga. Tur sastopami dažādu garumu elektromagnētiskie un akustiskie viļņi, svārstošas neitrālas un lādētas daļiņas, tīri makroskopiskas daļiņas vai jonu plūsmas utt. Dažādu viļņu vai starojumu intensitāte, kā arī daļiņu plūsmas nepārtraukti mainās. Izmaiņām var būt pilnīgi haotisks raksturs. Viss minētais kopumā veido mainīgu dabisko fonu, ko pieņemts saukt par «trokšņiem».

Cilvēka organisms ir vissarežģītākā sistēma, ko gadu tūkstošiem ilgi rūpīgi pilnveidojusi pati daba. Daba cilvēkā izveidojusi ari aizsargsistēmu, kas nodrošina saskaņotu organisma darbību pat vissarežģītākajos apstākļos. Kāds labums būtu no smadzeņu šūnām, ja ātra kosmiskā daļiņa, lidojot tām cauri, radītu bojājumus un paralizētu smadzeņu darbību. Atliek tikai pabrīnīties par aizsargsistēmas saskaņoto darbību, nekļūdīgi likvidējot dažādus ievainojumus. Dzīvās būtnes, to skaitā cilvēks, piemērojas šiem apkārtējiem trokšņiem. Nevar izslēgt iespēju, ka organisms šos «trokšņus» pat izmanto lietderīgi.

Lietojot terminu «trokšņi», mēs it kā pieļaujam pilnīgu haotiskumu ārējā fonā. Tomēr šajos «trokšņos» var eksistēt arī konkrētas svārstības vai daļiņu plūsmas, kuru raksturs ir diezgan nemainīgs. Pastāvošajos elektromagnētiskajos trokšņos zinātnieki pat spējuši izmērīt relikto starojumu, kas pēc mūsdienu Visuma teorijas saglabājies un nonācis līdz mums no Visuma rašanās laikiem. Attiecībā uz elektromagnētiskajiem viļņiem Zeme ar tās jonizētajiem slāņiem atmosfērā ir sava veida elektrisko viļņu rezonators, kurā galvenokārt var ierosināties viļņi ar noteiktu frekvenci un viļņa garumu. Zemes virsmas tuvumā labi ierosinās viļņi ar frekvenci līdz dažiem desmitiem hercu. Sie viļņi var būtiski iedarboties uz cilvēku, jo tieši ar šādu frekvenci noris elektriskās svārstības smadzenēs un citās organisma daļās.

Tātad ārējie «trokšņi» var nebūt ideāli un tajos var eksistēt «saprāta saliņas», ko cilvēks, attiecīgi noskaņojot sevi, spēj sajust.

Kā jau minējām, sajūtas var rasties, izmantojot centrālo nervu sistēmu, kā arī citus kanālus. Daudzi rīkstnieki atzīmē, ka noteicošais esot spējas koncentrēt vai, pareizāk, saasināt savu jutību noteiktā virzienā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru