Rīkstnieku organizēto zinātnisko biedrību darbība

Kritiski novērtējot lielo daudzumu līdz šiin iegūto rīkstniecības rezultātu, pētnieki arvien vairāk nonāca pie secinājuma, ka šī problēma ir kompleksa. Kļuva skaidrs, ka vienas nozares speciālistam grūti risināt rīkstniecības problēmas. Tāpēc speciālisti sāka apvienoties biedrībās.

Tā, Prūsijas Ģeoloģijas Komiteja XX gadsimta sākumā izveidoja speciālu «Pastāvīgo komisiju par praktiskās rīkstniecības pielietošanu zemes dzīļu pētīšanā». Austrijas Ģeoloģijas Komiteja kopā ar Vīnes universitātes Fizikas institūtu arī veic plašus pētījumus šīs problēmas noskaidrošanā.

Vācijā 1912. gadā izveidotā «Maģiskā zižļa pētīšanas biedrība», aktīvi darbojoties, izdod «Schriften des Vereins zur Klārung der Wunschelrutenfrage». Štutgartē sāk regulāri iznākt speciālais rīkstniecības žurnāls «Die Wunschelrute». Ap divdesmitajiem gadiem Vācijā bija izveidota «Starptautiskā rīkstnieku Savienība».

Par rīkstniecības jautājumiem notika konferences Parīzē 1923. un 1926. gadā, Barselonā — 1927. gadā, Alžīrā — 1948. gadā. Abats Buli ieviesa terminu «radiestēzija» (jutība uz elektromagnētisko lauku, kas rodas no apakšzemes ūdeņiem, rūdām u. tml.). Sākot ar 1932. gadu, radiestēzijas paņēmienus oficiāli māca Versaļas kara inženieru skolā.

Hannoverē 1911. g. 27.—30. septembrī sanāca rīkstnieku kongress, kurā lika pamatus «Maģiskā zižļa problēmu pētīšanas savienībai». Sī savienība sāka funkcionēt 1912. gada 6. janvārī. Drīz pēc tam šajā biedrībā bija ap 300 dažādu speciālistu kā ar akadēmisko izglītību, tā arī inženieri un praktiķi.
Francijā ar šiem jautājumiem nodarbojās apakškomisija, kas izveidota pie Zemkopības ministrijas zinātnisko pētījumu komitejas. Tā darbojās 2 gadus, sākot ar 1910. gadu, tā arī nenonākot pie kāda konkrēta slēdziena, jo iegūtie rezultāti izrādījās pretrunīgi.

Lielā interese par rīkstniecības pielietošanu ūdens meklēšanā Vācijā šā gadsimta sākumā izskaidrojama ar lielo sausumu 1911. gada vasarā un šīs metodes piekritēju enerģisko propagandu. Viens no tiem bija slavenais grāfs Karls fon Klinkovstrēms no Minhenes, kas vēlākajos gados daudz rakstījis par rīkstniecību (kaut gan pašam rīkste neklausīja) un sastādījis bibliogrāfisko rādītāju par 4 gadsimtiem.

Vācijā 1932. gada 3. aprīlī tika atklāts rīkstniecības un atsvara pētīšanas institūts Minhenē, kas nākošajā savas pastāvēšanas gadā izdeva kopsavilkumu — grāmatu par rīkstniecības faktiem un dokumentiem. Materiāls iedalīts sekojošās daļās: ūdens āderes un ģeofizika, zemes izstarojums, nāvējošais izstarojums, ārstniecība un rīkstniecība, izolēšanās iespējas.
Vācijas Federatīvajā Republikā kopš 1951. gada iznāk «Archiv zur Klārung der Wunschelrutenfrage», un kopš 1954. gada — «Zeitschrift fur Radiasthesie», joprojām notiek regulāri kongresi par rīkstniecības jautājumiem.

Padomju Savienībā 1968. gadā pie aparātbūves rūpniecības ZIB Centrālās Valdes izveidota starpresoru komisija par biofizikālā efekta problēmām. Pēc tās iniciatīvas organizēts pirmais vissavienības seminārs par rīkstniecības problēmām. Pēc tam šādi semināri notika regulāri ik pēc 2—3 gadiem.

Amerikāņu rīkstnieku biedrība izstrādājusi biedru uzvedības noteikumus, kur pirmkārt noteikts, ka savstarpējo attiecību jomā viņi vadīsies pēc personiskā godīguma augstākajām prasībām. Viņi izdod savu periodisko rakstu krājumu «American Dowser». Sājā biedrībā ir vairāk par 25 tūkstošiem biedru, kas nokārtojuši pārbaudījumus praktiskajā rīkstniecībā un saņēmuši par to apliecības vai diplomus.

1963. g. notika Austrijas 8. rīkstnieku kongress (Osterreichische Verband fūr Pendel-kunde (Radiāsthesie)).
Lielbritānijā rīkstnieku biedrība (British Society of Dowsers) nodibināta 1935. gadā, 1949. gadā tajā bija 600 biedru kā no iekšzemes, tā no kolonijām, kuri nodarbojas ar ūdens un rūdu meklēšanu, kā arī ar medicīniskiem jautājumiem.
Turcijā ārsta, medicīniskās patoloģijas institūta direktora profesora Asoi (Asoy) vadībā notiek pētījumi par rīkstniecības medicīniskajiem aspektiem.

Pēc otrā pasaules kara daudzās pasaules valstīs vai nu atjaunoja, vai izveidoja jaunas rīkstnieku biedrības.
Šveicē, Lucerna, 1953. g. jūnijā izveidota «Sclnveizerischc Gcscllschaft fūr Radiās-thesie» (Šveices rīkstnieku biedrība), kas apvieno dažādu kantonu biedrības un izdod attiecīgu žurnālu — «Schweizerische Mittcilungsblatt ūber Radiāsthesie». Apgabalos ar franču valodu iznāk žurnāls «Revue Internationale de Radiesthesie», kurā kopš kara beigām publicē ne tikai Šveices franču, beļģu un luksemburgiešu rīkstnieku darbus, bet ievieto arī svarīgākos oriģinālos un pionier-darbus, pārtulkotus no pasaules literatūras. Viņi arī izdod starptautisko rīkstnieku žurnālu «Radiesthesie Internationale».

Francijā bez ievērojamā žurnāla «Radiesthesie pour tous» iznāk arī «Bulletins des Arnis de la Radiesthesie». Franču rīkstnieku biedrība «Les amis de la Radiesthesie» (Radiestēzijas draugu apvienība) 1954. g. Parīzē organizēja lielu starptautisku kongresu.
Bez tam Francijā speciālisti, kas nodarbojas ar dažādiem rīkstniecības aspektiem, apvienojas organizācijās pēc šaurākas specializācijas: «Comite International d’Etude des Radiations et Ambiances Nocives» (Starptautiskā ūdens āderu pētīšanas organizācija), «Association Internationale des Medicins rad.» (Starptautiskā ārstu radiestēzistu apvienība), kas izdod specializētu laikrakstu «La Prospection a distance».

Holandē rīkstnieki apvienoti profesora Solko Trompa vadībā Delfu un Leidenes universitāšu institūtos. 
Lielbritānijā ir rīkstnicku biedrība «British Society of Dowsers», kas Londonā izdod žurnālu «Radio Perception», kurā publicējas arī rīkstnieki no Austrumāfrikas un Austrālijas.
Itāļu rīkstnieki darbojas dažādos rajonos un izdod savu «Rivista italiana di Radiesthe-sia». Viņi vairāk uzmanības pievērš medicīniskajiem un arheoloģiskajiem jautājumiem.
Beļģijā iznāk rīkstniecības žurnāli «Ra-diesthesie Pour Tous» un «Revue Internationale de Radiesthesie».

Vatikāns agrākajos gados asi cīnījās pret rīkstniecību, bet 1948. gadā Sieviešu organizācija Romā sasauca rīkstnieku kongresu, kura rezultātus atspoguļoja un labvēlīgi apsprieda Vatikāna oficiālais preses izdevums «Observatore Romānā». Spānijā baznīcas apgādā iznākusi speciāla mācību grāmata par fizikālo radiestēziju.

Brazīlijā 1939. gadā Sanpaulo franču misionāri, pamatojoties uz A. Mermeta un P. Burdē darbiem, izveidoja Brazīlijas rīkstnieku biedrību, kuras galvenie darbības virzieni ir ūdens meklēšana, āderu ietekme uz cilvēku, medicīniskie aspekti, bioloģiskie pētījumi, slimnieku diagnosticēšana, dietolo-ģija, individuāla medikamentu piemeklēšana.

Šeit jāpiezīmē, ka zemēs ar franču sarunvalodu četrdesmitajos—piecdesmitajos gados plaši attīstījās darbi ar fotogrāfijām, kartēm un plāniem, kam ir sevišķs termins — tele-radiestēzija (tālizmeklēšana). Tas nozīmē — derīgo izrakteņu meklēšana pēc ģeogrāfiskajām kartēm un pazemes ūdens meklēšana pēc plāniem un bioloģisko objektu slimību diagnosticēšana pēc fotogrāfijām. Četrdesmitajos gados Francijā bija sevišķa apvienība Emīla Kristofa vadībā ar savu izdevumu. Tagad tas pastāv kā speciālais pielikums pie žurnāla «Revue Internationale de Radiesthesie». Par šādas tālizmeklēšanas metodes pamatlicēju uzskata Abe Mermetu, kas aprakstījis savus novērojumus daudzās grāmatās. Aprakstīti daudzi gadījumi viņa sekmīgai sadarbībai ar policiju, kad pēc kartes sameklētas noziedznieka pēdas, viņa ieroču noliktava un apģērba gabals.

Latvijā 1979. g. 25. oktobrī ar A. Popova Radiotehnikas, elektronikas un sakaru zinātniski tehniskās biedrības prezidija lēmumu tika izveidota Bioelektronikas sekcija un apstiprināti tās darbības principi. Praktiski šī sekcija uz sabiedriskiem pamatiem nodarbojas ar rīkstniecības parādību pētniecību. Parasti ik gadus sekcija rīko vienu «lielo» semināru, uz kuru uzaicina rīkstniekus-prakti-ķus no visas Latvijas, un četrus «mazos» seminārus, kuros iztirzā kā teorētiskos, tā arī praktiskos jautājumus un savstarpēji apmainās pieredzē. Sekcija ar «Dabas un vēstures kalendāra» starpniecību apsekojusi pāri par 300 rīkstniekiem, kas izpildījuši un atsūtījuši anketas. Sekcijas adrese: 229021, Rīgas raj., Salaspilī, Miera ielā 32, Latvijas ZA Fizikas institūtā.

1986. gada nogalē notika Centrālās A. Popova Radiotehnikas, elektronikas un sakaru zinātniski tehniskās biedrības Bioelektronikas sekciju reorganizēšana. Tagad šīs sekcijas saucas «Dzīvās vielas fizikālo lauku pētījumi». Par centrālās sekcijas priekšsēdētāju tika ievēlēts PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūta direktors, PSRS MZA akadēmiķis V. Kaznačejevs — vispārējās adaptācijas patoloģijas un cilvēka ekoloģijas speciālists.
1989.    gadā Tartū izveidoja Baltijas radies-tēzistu asociāciju, kurā apvienojās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas rīkstnieki. Asociācijas vadība uzticēta trijiem līdzpriekšsēdētājiem — pa vienam no katras republikas. Vienas republikas pārstāvis vienu gadu pilda priekšsēdētāja pienākumus un savā republikā organizē semināru.

1990.    gada 16. un 17. oktobrī Jūrmalā notika asociācijas kārtējais seminārs «Apkārtējās vides fona lauku ekoloģiskie aspekti», kurā nolasīti ap divdesmit referātu. Seminārā piedalījās pārstāvji gan no Baltijas republikām, gan arī no dažādām Ukrainas un Krievijas pilsētām.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru