Ūdens āderu ietekme uz cilvēku


Nebūdami mediķi, mēs tikai atsauksimies uz pētniecības darbiem, kurus veikuši ārsti un speciālisti nolūkā noskaidrot ūdens āderu ietekmi uz cilvēka veselību.

Pirmais rakstiskais pieminējums, kāds mums līdz šim zināms, par ūdens āderu ietekmi uz cilvēka veselību ir ķīniešu hronika (par laiku ap 2205. g. p. m. ē.), kas jau minēta iepriekš.

Daudz uzmanības un pūļu šā jautājuma noskaidrošanai veltī vācu ārsts Ernsts Hartmanis, kurš par šo tematu sarakstījis vairākas monogrāfijas un daudz rakstu periodikā. Pēc saviem praktizējošā ārsta novērojumiem viņš nonācis pie secinājuma: ja cilvēks guļ virs «zemes izstarojuma» vietas, tas saslimst ar dažādām slimībām, to skaitā arī ar vēzi. Šeit jāpiebilst, ka vācu literatūrā to, ko mēs saprotam ar jēdzieniem biofizikā-lās anomālijas vai ūdens āderes, apzīmē ar terminiem, kas saistīti ar dažāda veida izstarojumiem (zemes, vēža, nāvējošiem), apakšzemes ūdens straumēm, kā arī kairinājuma zonām vai joslām.

Bez tīri medicīniskiem novērojumiem veikti arī eksperimenti nolūkā konstatēt objektīvas pārmaiņas cilvēka organismā biofizikālās reakcijas iestāšanās laikā, kā arī cilvēkam uzturoties biofizikālās anomālijas zonā.

Rīkstnieka elektrokardiogramma, tam lēnām pārvietojoties no neitrālās zonas āderes zonā (a) un pārvietojoties ātri (b) (S. W. Tromp, 1950)

Rīkstnieka elektroencefalogramma:
 a – fons; 
b — biofizikālās reakcijas laikā (rāmīša
griešanās); 
c — acu grozīšana; 
d — zobu sakodiens.
(N. Sočevanovs, V. Matvejevs, 1975)


Tā, piemēram, holandiešu ģeologs profesors S. Tromps uzņēmis rīkstnieka elektro-kardiogrammu, kad tas lēnām pārvietojies no neitrālās zonas uz āderes zonu (a). Šķērsojot āderes zonu, sākas «trokšņi», kuru līmenis ir lielāks nekā neitrālajā zonā (b).

Daudz informatīvāka elektroencefalogramma dota N. Sočevanova un V. Matvejeva darbā. Tā uzņemta, rīkstniekam atrodoties miera stāvoklī (a). Reģistrējot signālus pieres un pakauša apvidū, izrādījās, ka biofizikālās reakcijas iestāšanās laikā (kad rāmītis operatora rokās neapzināti sāk griezties) novērojama alfa — ritma nomākšana, bet atsevišķu svārstību amplitūda sasniedz 120—130 µ V (b); tā 1,4— 2,6 reizes pārsniedz to signālu amplitūdu, kas rodas no acu grozīšanas un zobu sakodiena (c, d).

No V. Prohorova veiktajiem pētījumiem izriet, ka BFA būtiski ietekmē operatora sirdsdarbību. Stigmogramma rāda, ka cilvēkam, kas iebrauc anomālajā zonā, mainās pulsa vijņa kontūras raksturs. Vispirms nobīdās dikratiskā pacēluma izvietojums, pēc tam tas vispār nav saskatāms. Parādās aritmija, ekstrasistulas. Pulsa biežums novirzās no normas par 10—15%. Virs dažām spēcīgām anomālijām pulsa biežums izmainās par ±40%. Zīmīgi ir tas, ka pats operators šīs izmaiņas nejūt un tās neietekmē viņa subjektīvo izjūtu, noskaņojumu un darbaspējas.

Kā jau atzīmēts iepriekš, ir pret ūdens āderēm ļoti jutīgi cilvēki. Viņi bez jebkādiem rīkiem un instrumentiem sajūt tās un cenšas izvairīties no tādām vietām. Sie cilvēki nevar mierīgi nosēdēt virs āderēm — ne teātrī, ne kinoteātra zālē, pat viesos, ne arī iemigt virs āderes.

Izdarīti mēģinājumi ar objektīviem, plaši lietojamiem slimnieku izmeklēšanas paņēmieniem noteikt āderu ietekmi uz cilvēku. Tā, piemēram, ārsts Parisiuss šādās vietās konstatējis pacientiem ūdeņraža jonu koncentrācijas izmaiņu (pH lieluma izmaiņu), bet ārsti Sellers un Glasers — izmaiņas asins ainā. Pečke un Hartmanis konstatējuši izmaiņas eritrocītu grimšanas reakcijā. Tromps novērojis cilvēkiem virs āderēm ādas elektriskās pretestības samazināšanos par vienu trešdaļu. Doktors Foils, izmeklējot cilvēkus virs āderēm, novērojis tiem izmaiņas elektroakupunktūras mērījumos un pārmaiņas veģetatīvajā nervu sistēmā, kas norisinās dažās sekundēs.


Guļamistabas shēma ar gultu izvietojumu saslimšanas konstatēšanas bridi un pēc to pārvietošanas (ar pārtrauktām līnijām) un ūdens āderes (G. Pohl, 1932)
Cilvēkiem, kuri guļ virs āderēm, parasti novērojami šādi simptomi: bezmiegs, murgi, vispārējs nogurums pēc miega, nespēks, aukstuma sajūta, neatpūtinātas ekstremitātes, drebuļi, spranda stīvums, uzkrītoša nervozitāte. Ilgstoši atrodoties virs āderēm, bieži novērojamas dažādas sāpes, kā arī sirds, žultspūšļa, aknu, nieru, plaušu, kuņģa, nervu slimības; var attīstīties arī audzējs.

G. Pols apraksta gadījumu ar kādu laulātu pāri. Viņu gultas atradušās virs āderu krustpunkta. Vīram gadiem ilgi bijušas stipras sirdssāpes ar biežiem krampjiem katru nakti, vispārējs sabrukums. Sievu mocījis bezmiegs. Abiem naktīs bijusi novērojama neirotiska kņudēšana, sevišķi rokās, un muskuļu raustīšanās. Kad gultas pārvietotas neitrālās vietās, jau pēc dažām dienām novērota veselības uzlabošanās. Miegs uzlabojies. Pēc 25 dienām neirotiskā kņudēšana un muskuļu raustīšanās pilnīgi izzudušas. Ļoti sāpīgās sirds lēkmes, kas agrāk atkārtojušās katru nakti 2—3 reizes, arī izzudušas.

Aprakstīti arī gadījumi, kad praktiski vesels cilvēks, nonākot āderes apvidū, saslimst. Tā, piemēram, E. Hartmanis apraksta šādu gadījumu. Kāds jauns, vesels vīrietis apmeties uz dzīvi jaunā dzīvoklī. Dažus mēnešus vēlāk viņam uz vaiga uzmeties augonis, parādījusies kakla flegmona un neizprotama aknu kaite, gandrīz pastāvīgs labā ceļa uztūkums ar trombveidīgiem veidojumiem ikrā un paceles bedrītē. Pārbaudot dzīvokli ar rīkstīti, izrādījies, ka, slimniekam guļot, šaura ādere ķer kreiso vaigu, vairogdziedzeri, vēdera augšdaļu kreisajā pusē, kreiso celi un ikru.

Dzīvojamas mājas un mājdzīvnieku novietņu shēma un ūdens āderu izvietojums (E. Hartman,
1976)

Aprakstīti arī gadījumi, kad virs vienas āderes atrodas mājlopu kūtis un dzīvojamā māja. Virs āderu krustpunkta atradusies slimnieces G. vecvecāku laulības gulta, kurā dzemdībās nomirušas saimnieka pirmā un otrā sieva. Trešā sieva gadiem ilgi slimojusi ar dzelteno kaiti. Pēc vīra nāves (viņš miris ar kuņģa vēzi) viņa pārcēlusies uz citu istabu, kur kļuvusi vesela, un nodzīvojusi līdz sirmam vecumam. Slimnieces G. tēvs nomiris ar kuņģa un aknu vēzi, bet māte, kas slimojusi ar dzelteno kaiti, turpinājusi gulēt vīra gultā un vēlāk nomirusi ar kuņģa un aknu vēzi (konstatēts operācijas laikā). Vēlāk uz šo māju atnākusi dzīvot mātesmāsa un gulējusi tajā pašā savas māsas gultā, kur tā drīz vien saslimusi: nomocījusies ar gastrītu, bijusi bāla, slikti izskatījusies. Pēc aiziešanas no šīs mājas uz agrāko dzīvesvietu viņai pazudušas visas kaites. Slimnieces G. divi brāļi gulējuši savas vecmāmiņas gultā un bijuši pilnīgi veseli. Pati G. ar māsu gulējušas vecāku istabā un kopš tēva nāves — mātes gultā. Slimnieces G. un viņas māsas stāvoklis: pastāvīgi novērots pielīts, dispepsija, menstruāciju traucējumi, no rītiem viņas jutušās slimas un salauztas. Apakšstāvā uz dzīvi apmetusies kāda sveša sieviete ar meitu, abas līdz tam bijušas veselas. Viņu gultas atradušās to pašu āderu krustpunktā, kur aprakstītā «nelaimīgā» gulta pirmajā stāvā. Meita pēc gada saslimusi ar anacīdo gastrītu un žultspūšļa iekaisumu. Pēc tam gulta pārvietota ārpus bīstamās zonas — un meita izveseļojusies. Gadu vēlāk saslimusi māte ar līdzīgu kaiti, un viņu vajadzējis vairākkārt operēt. Viena no āderēm, kas gāja zem dzīvojamās mājas, šķērsoja ari govju kūti, kā ari cūku un vistu kūti. Vistas slimojušas ar leikozi, cūkas slikti pieņēmušās svarā. Govīm pastāvīgi novērotas asinis urīnā un citas grūti nosakāmas slimības.

Lielu darbu pēdējos 7 gados Somijā veicis M. Pohjonens, reģistrējot 7663 cilvēku veselības uzlabošanos pēc gultas pārvietošanas ārpus āderēm apmēram 50 dažādu slimību gadījumos: vēža (saslimšana ar vēzi novērojama pēc 1—15 gadu ilgas atrašanās virs āderes), hroniskām iesnām, kakla sāpēm, migrēnas, galvassāpēm, dažādiem reimatisma veidiem, strutainiem iekaisumiem, žultspūšļa iekaisumiem un traucējumiem, acu un sirds slimībām, bezmiega, vēdera dobuma slimībām, miegainības, roku un locītavu krampjiem u. c. No tiem 3220 gadījumos slimības izzudušas pilnīgi, 4443 gadījumos novērota daļēja izveseļošanās.

Ūdens āderu un gultu izvietojuma shēma kādai lielai ģimenei (G. Pohl, 1932)


Aprakstīti arī gadījumi, kad no ūdens āderēm cieš gandrīz visi ģimenes locekļi (47. att.). Istabā a gulējuši vecāki. Tēvs mocījies ar bezmiegu un bijis ļoti nervozs, māte tāpat bijusi nervoza un sūdzējusies par žults-pūsli. Istabā c 7. gulta bijusi brīva, bet 6. gultā gulējusi jaunākā meita, kas vienīgā no visiem mājās iedzīvotājiem bijusi spirgta un vesela. 5. gultā ar galvu virs āderes gulējusi vecākā meita, viņai bijušas pastāvīgas nei-ralģiskas galvassāpes un žultspūšļa slimības. Istabā b 3. gultā gulējis četrus gadus vecsbērns, kam bijusi aizkavēta attīstība un kas pastāvīgi slimojis ar dziedzeru un pūš|a iekaisumiem. 4. gultā, kas atradusies āderu krustpunktā, gulējusi bērna kopēja. Šajā gultā cita pēc citas līdz tam gulējušas četras jaunas meitenes — bērna kopējas — no dažādām ģimenēm. Tām visām izveidojies smags žultspūš|a iekaisums, no kura visas četras mirušas.

Latvijā trīsdesmito gadu beigās V. Beķers apstaigāja ar rīkstnieku Arnoldu Krūzi tos dzīvokļus Rīgā, kuros cilvēki miruši ar vēzi, un konstatēja, ka visos (vairāk nekā 10) gadījumos to gultas atradušās virs ūdens āderēm

Ari mūsdienās J. Orbidāns no Daugavpils rajona un P. Reinfelds no Talsiem savākuši vairākus desmitus novērojumu par vēža slimniekiem un uzņēmuši to dzīvokļu plānus.

Aija Jemse no Valmieras rajona Olcriem 1981. gada 4. martā raksta:

«Pirms pāris gadiem dzīvoju un strādāju Cēsu rajonā Zosēnu feldšeru punktā Dzintaru mājās. Akā trūka ūdens. Abi ar vīru nolēmām, ka jārok jauna aka. Tās vietas meklēšanai uzaicinājām apkārtnē pazīstamu rīkst-nieku Jāni Timermani, kas ar rīkstīti sāka pārmeklēt pagalmu. Vecās akas vietā tā bija mierīga, bet sāka spēcīgi griezties mājas koridorā un virs mūsu gultas, kā arī ārējo durvju priekšā. Tur arī sākām rakt aku. Apmēram pēc 2,5 metriem sāka spēcīgi plūst ūdens. Ielikām grodus, un bija gatava aka, kas deva labu dzeramo ūdeni, kura nepietrūka pat viskarstākajās vasaras dienās.

Domāju, ka arī istaba, kur bija mūsu gulta, atradās uz āderes, kas ietekmēja manu un vīra veselību. Man sākās klepus, elpas trūkums, bija atkārtotas pneimonijas, nelīdzēja nekādi medikamenti. Vīram bija stipras muguras sāpes, kuru dēļ viņš tikai ar grūtībām varēja piecelties no gultas. Apmēram pirms divarpus gadiem mainījām dzīvesvietu uz Valmieras rajonu Jēru ciema feldšeru punktu. Mans klepus, elpas trūkums ir pazuduši, pneimonijas nav bijušas, vīrs ne reizi nav jutis tik stipras muguras sāpes.»

 Cēsu rajona Zosēnu feldšeru punkta Dzintaru mājas plāns: 1 — feldšeru punkts; 2 — gaitenis; 3— gujamistaba; 4 — dzīvojamā istaba; 5 — gaitenis; 6 — virtuve; a — pieaugušo gulta; b — bērna gulta (uzņēmis operators I. Jansons)
Mēs palūdzām rīkstnieku Imantu Jansonu, kurš dzīvo turpat tuvumā, uzņemt āderu plānu Dzintaru mājās. Viņš to arī izdarīja 1982. gada 20. februārī un atsūtīja mums. Tiešām, zem gultas, kurā gulējusi Aija Jemse ar vīru, iet ūdens ādere.

Gunārs Bergs no Aizputes 1982. gada

4. martā raksta: «1977. gadā pārgāju dzīvot jaunā dzīvoklī, kur man bieži sāpēja galva, slikti gulēju. Naktīs bieži notirpa rokas un kājas, sāpēja kreisie sāni, izgulēju plaušu karsoni. Līdz tam nekad nebiju slimojis, nodarbojos ar sportu. Bet jaunajā dzīvoklī labi nejutos un tāpēc gāju pie ārstiem uz analīzēm, rentgenu; uzņēma kardiogrammu, bet rezultātu nebija. Tiesa, kad špricēja dažādas zāles, jutos labāk, kad izbeidzu tās — atkal jutos slikti. Izgāju visus vietējos ārstus. Tie tiešām bija iejūtīgi un gribēja man palīdzēt, bet nevarēja. Tad griezos pie ārstiem Rīgā, kas man nekādas novirzes no normas neatrada. Izgāju fizioterapijas un masāžas kursu un atgriezos Aizputē, kur atkal sāku slikti justies. Dabūju norīkojumu un ar saviem dokumentiem un rentgenuzņēmumiem ierados Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā Rīgā. Tur man nozīmēja šprices un pateica, ja sāpes nepāriešot, lai ierodoties uz operāciju. Braucu mājās galīgi bēdīgā garastāvoklī.

Mājās žurnālā «Dārzs un Drava» es izlasīju J. Priedīša rakstu par ūdens āderēm un bitēm. Tur bija teikts, ja stropus novieto uz āderēm, bites ir aktīvākas un ir lielāks medus ienesums. Man pašam ir bites, un arī es biju ievērojis, ka viena saime ir spēcīgāka par pārējām un dod lielāku ienesumu. Tā kā es pats varu noteikt ūdens āderes, tad pārbaudīju savus stropus, un izrādījās, ka šī aktīvā saime tiešām atrodas uz āderes.

Pēc tam pārbaudīju savu dzīvokli un konstatēju, ka mana gulta atrodas āderu krustpunktā. Pārbaudīju savu veco dzīvokli — tur nebija nevienas āderes.

Mani mājinieki negribēja tam ticēt: sak, tās iedomas vien ir. Bet es paliku pie sava un pārkārtoju dzīvokli, novietojot gultu ārpus āderēm. Nelietoju nekādus medikamentus, jo gribēju pārliecināties, vai kas mainīsies manā veselības stāvoklī. Tā arī neaizbraucu vairs uz Rīgu, jo varēju labi gulēt, galva nesāpēja un jutos labi.»

Pēdējā laikā sāk parādīties arī mūsu republikas mediķu publikācijas zinātniski populārajos izdevumos par ūdens āderu ietekmi uz cilvēka veselību. Tā V. Būmeisters (1978) un U. Vikmanis (1979) atzīmē: ja cilvēks guļ virs āderes, tam ir sekls miegs, galvassāpes, nogurums, asinsrites traucējumi, rādās slikti sapņi. Bet jautājumā par vēža slimības izcelšanos no ūdens āderēm starp mediķiem nav vienprātības. V. Būmeisters pieļauj iespēju, ka, cilvēkam guļot virs āderes, var parādīties arī ļaundabīgais audzējs. Viņš piemin arī to, ka savā laikā akadēmiķis Pauls Stradiņš vērsa uzmanību uz tā saucamajām «vēža mājām», kurās cilvēki atkārtoti saslima ar vēzi, guļot vienā un tajā pašā gultā. Bet U. Vikmanis raksta, ka nav pierādījumu par to, ka slimību kopumu, ko tautā mēdz saukt par vēzi, izraisītu ūdens āderes.

Kā novērojis ārsts ftiziatrs, bijušais ķirurgs A. Kalniņš no Vaiņodes, slimnīcās ir dažas gultas, kurās notiek ilgstošāka pēcope-rācijas slimnieku atveseļošanās nekā blakus gultās, un tās atrodas virs āderēm.

Latvijā zināmus pētījumus par ūdens āderu ietekmi uz cilvēka veselību veica Talsu rajona slimnīcas ārstu entuziastu grupa ar galveno ārstu Jāni Bebri priekšgalā.

1978. gada septembrī un oktobrī Talsu poliklīnikā veica medicīnisko apskati un veselības stāvokļa analīzi tiem 20 pacientiem, kuru gultas atradās virs āderēm. Viņiem konstatēja šādas galvenās sūdzības: 1) miega traucējumi; 2) krampji rokās un kājās (galvenokārt pirms aizmigšanas); 3) sāpes locītavās (arī mugurkaulā).

Pēc gultu pārvietošanas ārpus āderēm pacientiem, kuriem izmeklēšanā nebija konstatētas organiskas pārmaiņas, otrreizējās pārbaudes laikā (apmēram pēc 2—3 mēnešiem) sūdzības bija izzudušas un pacienti pilnīgi izveseļojušies. Tiem pacientiem, kuriem bija uzstādīta noteikta diagnoze, pēc gultu pārvietošanas ārpus āderēm sūdzības mazinājušās; pilnīga izveseļošanās vēl nav bijusi panākta, tomēr krampji ekstremitātēs pilnībā pārgājuši.

No minētajiem novērojumiem, kurus var uzskatīt par provizoriskiem, izriet, ka lielākajā daļā gadījumu pastāv sakarība starp cilvēka izolēšanu no ūdens āderes iedarbības un veselības stāvokļa uzlabošanos. Tomēr pārliecinošāku slēdzienu varētu izdarīt tikai pēc plašākas un vispusīgākas šā jautājuma izpētes pēc speciālas metodikas, kur būtu izslēgts pacienta iespējamais pašiedvesmas psiholoģiskais faktors.

Vācu zinātnieks H. Mende sniedz rezumējošu shematisku attēlu par ūdens āderu ietekmi uz cilvēku un floru un zibens spērienu kokā, kas aug virs āderu krustpunkta.

Rezumējošā shēma par āderu ietekmi uz cilvēku un floru, kā arī zibens spēriens kokā virs āderu krustpunkta (H. G. Mende, 1956)

Tātad, aplūkojot šo problēmu kopumā, var secināt, ka pasaulē uzkrājies ļoti plašs empīriskais materiāls par ūdens āderu ietekmi uz cilvēka veselību. To savākuši atsevišķi entuziasti — mediķi un citi speciālisti, bet zinātnisko iestāžu interešu lokā šī problēma nav ietverta.
Apskatot ūdens āderu ietekmi uz dzīvo dabu, mēs pieņēmām, ka pašas āderes ir noteiktas pietiekami korekti, t. i., pareizi. Taču par šo jautājumu varētu diskutēt, ja publicēto materiālu autori būtu aprakstījuši, kādā veidā noteiktas pašas āderes. Pagaidām jāatstāj āderu noteikšanas precizitāte uz publicēto darbu autoru sirdsapziņas. Neskatoties uz piebildi, statistiski ticami iezīmējas samērā vienāda āderu ietekme dažādu autoru aprakstītajos novērojumos gan uz floru un faunu, gan arī uz cilvēku. No literatūras apskata izriet, ka ūdens āderēm ir selektīva ietekme uz dažādiem augiem un dzīvniekiem. Domājams, ka dzīvās dabas evolūcijas gaitā atsevišķi floras un faunas pārstāvji pielāgojušies āderēm un pat izmanto tās savā labā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru