Vai iespējams aizsargāties no āderēm?

Jautājums par iespējām aizsargāties no āderēm nodarbināja cilvēci no tiem laikiem, kad sāka novērot to kaitīgo iedarbi uz cilvēku un dzīvniekiem.

Iespējams, ka pirmās netiešās nojausmas par āderu ietekmi uz cilvēku nāca no viņa nojausmas par «labu» vai «sliktu» vietu. Ne velti tautā zināmi vairāki apzīmējumi — nolādēta vieta, velna vieta, ļaunā, apburtā vieta u. tml. Sajās vietās norisinās kādi neparasti notikumi.

Katrs no mums būs novērojis savas iecienītās vietas dabā, dzīvoklī, sabiedriskajās vietās un savukārt arī tādās vietās, kur nepatīkami uzturēties. Apskatot tās tuvāk, var secināt, ka to izvietojumam raksturīga savdabīga sistēma ar joslveida raksturu.

Vienas tādas joslas platums Latvijas apstākļos var svārstīties no dažiem desmitiem centimetru līdz dažiem metriem (visplatākā novērotā josla ir ap 4 metriem).

Kas tās par joslām, kādi spēki vai lauki tās izsauc — to nezina pagaidām neviens. Jo tām nav vēl viennozīmīga zinātniskā izskaidrojuma.

Šādas joslas dabā novērotas jau vairākus gadu tūkstošus atpakaļ. Šo joslu izvietojumam, respektīvi, to tīklveida struktūrai, piemīt vairākas unikālas īpašības. Tām ir nevis lokāls, bet gan globāls izvietojuma raksturs — pāri visai zemeslodei. Tās veido puslīdz regulāru (dotajā apvidū pie noteikta ģeogrāfiskā platuma grāda) struktūru, kas orientēta noteiktā veidā attiecībā pret debespusēm. Tā, piemēram, Latvijas apstākļos viena joslu sistēma veido azimutu 15—20°, bet otra — apmēram 105—110°, ir arī nelielas atšķirības. Tas nozīmē, ka vienu joslu virziens ir ziemeļaustrumi—dienvidrietumi, bet otru — ziemeļrietumi—dienvidaustrumi. īpatnēji ir tas, ka šāda struktūra saglabājas arī virs ūdeņiem. Piemēram, ziemā to var novērot virs upes, ezera vai jūras Iedus, bet vasarā to pašu novēro, braucot laivā.

Nākošā šo joslu unikālā īpašība ir to izplatība vertikālajā virzienā. Koka rīkste vai kāds cits indikators cilvēka rokās reaģē namu pagrabos un augšstāvos, kā koka celtnēs, tā arī dzelzsbetona un alumīnija augstceltnēs, gan pirmajā, gan arī 22. stāvā vienā un tajā pašā vietā. Rīkstnieka reakcija novērojama arī transportlidmašīnā 10 tūkstošu metru augstumā. So īpašību izmanto pie ģeoloģiskās izpētes, ko sauc par aerobiolokācijas metodi. Stieples rāmītis (līdzīgs burtam omega) operatora rokās savienots ar pagrieziena devēju, pieslēgts pie pašrakstītāja. Lidojot helikopterā apmēram 400 metrus virs Zemes ar ātrumu apmēram 150 kilometri stundā, uz pašrakstītāja lentes fiksējas rāmīša pagriešanās leņķis, kas ir proporcionāls meklējamo izrakteņu iegulu daudzumam un to izvietojumam.

Rīkste griežas arī metro stacijā — dzelzsbetona čaulā dziļumā līdz 60 metriem, kā arī šahtā 900 metru dziļumā.

Tā īsumā varētu raksturot mūsdienu zināšanas par šo struktūru uz Zemes, kas bieži saistīta ar Zemes tektonisko iežu noguruma plaisām. Rodas jautājums, kas notiek uz citām Saules sistēmas planētām. Ja aplūkojam Marsa «kanālu» sistēmu, kas uzņemta tā tuvumā no starpplanētu automātiskās stacijas, var saskatīt arī noteiktu sistēmu, kas, iespējams, saistīta ar pamatiežu plaisām. Dabā novērots, ka vielas sadalījums (ņemot dažādas matērijas strukturēšanas pakāpes) ir neviendabīgs, nehomogēns. Vielas sadalījumu nosaka pievadītās enerģijas samērs, t. i., vielas un enerģijas mijiedarbība. Ejot tālāk pa matērijas strukturēšanas režģa pakāpēm kosmiskajā izplatījumā, ņemot vērā zvaigžņu un galaktiku izvietojumu kosmiskajā telpā (tas izriet no pēdējiem astronomijas atzinumiem), kas veido zināmu struktūru ar pārsvara koncentrēšanos režģa mezglu punktos jau daudz lielākos kosmiskos mērogos (50. att.), iespējams pārmest tiltu uz Saules sistēmu un tās planētām, to skaitā uz Zemi. Pēdējos gados Visuma uzbūves izpētē pārsvaru ņem tā tīklveida — šūnu un pavedienveida lielmēroga struktūra. To varētu nosaukt par Visuma enerģētisko karkasu. No tā var secināt, ka šādai parādībai ir universāls raksturs, kas nebūt nav mūsu kosmiskās mājas — Zemes privilēģija.


Metagalaktikas tiklveida lielmēroga struktūra, kas noteikta pēc galaktiku redzamā sadalījuma maksimālā blīvuma Unijām ziemeļdaļas galaktiskajā pussfērā (A. Jeremejevs, 1985)


Esam nonākuši pie ārējās, integrālās rīkstniecības parādības (makroparādības) izpausmes būtības. Par iekšējās izpausmes mehānismu (endoparādību) mums pagaidām pārliecinošu pierādījumu nav, jo nav diferencēta kāda ķermeņa daļa, orgāns, noteikts fizioloģiskais veidojums, šūna, tās membrāna vai kāda smalkāka struktūrvienība, kas būtu atbildlga par reakciju uz šādiem ārējiem laukiem un joslām. No vienas puses, bioloģiskais objekts (dotajā gadījumā cilvēks) ar īpašu indikatoru palīdzību vai arī bez tiem reaģē uz globālo tīklveida enerģētisko struktūru, bet, no otras puses, tam piemīt selektīva jutība uz vājo fizikālo lauku nehomogenitātēm vai to anomālijām, piemēram, meklējot derīgos izrakteņus, pazemes tukšumus, ejas u. c. Tas nozīmē, ka ierosinošais lauks var atrasties kā uz Zemes un tās iekšienē, tā arī ārpus tās — kosmiskajā telpā.

Tautā šādas joslas, kur reaģē indikators, sauc par «ūdens» āderēm, kaut gan tam nav nekāda sakara ar pašu ūdeni. Jo kādu ūdeni meklēsim upē, ezerā, jūrā vai okeānā, kur tāpat reaģē indikators. Apakšzemē ūdens klātbūtni nosaka grunts fizikālais sastāvs, piemēram, mālā ūdens nevar atrasties, jo nav lielu poru, kur tam uzkrāties pietiekamā daudzumā. Cita lieta — aku rakšana «ūdens» āderu vietās. Kaut gan, apstrādājot samērā lielu novērojumu skaitu šā gadsimta sākumā Sahārā (261 novērojums) un mūsdienās Urā-los (80 novērojumi), izrādās, ka ūdens ir apmēram 80 gadījumos no simta. Ja kāds sekmīgi atradis pāris aku vietas un uz tā pamata apgalvo, ka tajās vietās, kur reaģē rīkste, simtprocentīgi būs ūdens, lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas.

Novērots, ka, mājdzīvniekiem un cilvēkiem ilgstoši atrodoties virs šādām «kairinājuma», «vēža», «nāvējošām» zonām (vācu terminoloģija) vai diskomforta zonām, var iestāties veselības traucējumi. Savas veselības saglabāšanai cilvēks nežēlo ne pūles, ne līdzekļus. Tāpēc saprotami centieni mēģināt kaut kādā veidā izolēties no āderēm. Un tad nu sākas visādi mēģinājumi padarīt tās nekaitīgas — līdzīgi siltumizolācijai vai mitrumizolācijai celtniecībā pēc visvienkāršākās mehāniskās analoģijas, liekot dažādus materiālus apakšā.

Visizplatītākā kļūda, veicot šādus mēģinājumus — pats operators—rīkstnieks iedomājas, ka, piemēram, linu palags vai alumīnija folija varētu aizturēt šo āderu starojumu, un pats to arī pārbauda. Šeit jāpiebilst, ka sāk darboties subjektīvais iedomu faktors, kas ir visizplatītākais un būtiskākais kļūdu faktors visā sarežģītajā rīkstniecības parādību izpētē. Šā iemesla dēj rīkstniekus pamatoti kritizē.

No savas un kolēģu rīkstnieku prakses un rūgtās pieredzes var secināt, ka nevienam rīkstnieka mērījumam nevar ticēt, ja eksperiments nav izpildīts atbilstoši «dubultaklās» metodes prasībām. Tā, lai operators un reģistrētājs (pēc analoģijas ar induktoru un per-cipientu) nezinātu, ko no viņiem vēlas, operatoram tikai jākonstatē, vai ir vai nav rīkstnieka reakcijas dotajā vietā.

Izdarot daudzus mēģinājumus atbilstoši «dubultaklās» metodes prasībām ar dažādiem rīkstniekiem, pārbaudot dažādus materiālus (tērauda plātnes biezumā līdz 50 milimetriem, saplākšņa, kokšķiedru, kokskaidu plātnes, linoleju, polivinilhlorīda, polietilēna plēves, stikla audumu, kokvilnas, zīda, polies-teru, vilnas audumus, linu palagus, šīferi, stiklu, folģēto getinaksu, svina, vara plātnes, salmu matračus, dzīvnieku ādas, paparžu slāni 5 cm biezumā, dažādas puķes — mājas svētību, līdakas asti, palmu, kaktusus, istabas bērzu — un dažādus citus materiālus), konstatējām, ka tie neatstāj nekādu iespaidu uz rīkstnieka reakciju. Šādus secinājumus apstiprina sevišķi jutīgie operatori, tādi, kas redz ar acīm «ūdens» āderes.

Šādi eksperimenti izdarīti ar daļu no uzskaitītajiem metariāliem pirmajā stāvā, mainot materiālu novietojumu virs āderes otrajā stāvā. Rezultātu atšķirības no pirmā eksperimenta nav novērotas. No tā var secināt, ka izolēties no āderēm nav izdevies. Tāpēc vienīgais drošais paņēmiens, kā ar tām cīnīties, — izvairīties no tām.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru