ZIŅAS NO LITERATŪRAS AVOTIEM - Nedaudz par rīkstniecības vēsturi

Ieinteresējušies par rīkstniecību, sākām vākt ziņas no literatūras avotiem dažādās valodās un dažādos laikmetos. To izrādījās daudz — vēsturiskās ziņas, rīkstniecības piekritēju un pretinieku strīdi, zinātniski darbi, kas veltīti šai problēmai kopumā, kā arī tās dažādiem aspektiem. So daudzo darbu analīze vedina uz nopietnām pārdomām un daudzējādā ziņā sniedz priekšstatu kā par agrāko rīkstniecību, tā arī par tās mūsdienu izpētes ainu. Bet nu — visu pēc kārtas ...

Nedaudz par rīkstniecības vēsturi

Par rīkstniecības izcelsmi izteiktas dažādas domas. Pēc angļu zinātnieku Bar reta un Bestermana domām, rīkstniecība pazīstama apmēram 400 vai 500 gadu. Savukārt Ber-ridžs norāda, ka rīkstniecība bijusi pazīstama jau pirms 3200 gadiem. Bijušais Apvienoto Nāciju Organizācijas padomnieks ģeoloģiskajos jautājumos holandiešu profesors Solko Tromps uzskata, ka ar rīkstniecību nodarbojās jau pirms 7000 gadiem. Poļu žurnāliste T. Vojteka raksta, ka pēc arheoloģisko izrakumu datiem rīkstniecība bijusi pazīstama jau neolīta laikmetā, apmēram pirms 8000 gadiem. Viņa raksta arī par to, ka senie ēģiptieši pratuši darboties ar «brīnuinrīk-stīti».

Senos laikos cilvēka spēju darboties ar rīkstīti izskaidroja ar burvju spēku — labo vai Jauno — iejaukšanos. Ja «brīnumrīkstītes» pagriešanos izsauca ļauns spēks, šādu rīcību bez ierunām nosodīja. Ja izdevās Jaunā spēka iejaukšanos izslēgt, rīkstniecību uzskatīja par pilnīgi noderīgu praktiskajām vajadzībām. Tā kā «brīnumrīkstīte» neklausa katram, viduslaikos daži rīkstnieki par savām spējām samaksāja ar dzīvību — viņus sodīja par sadarbību ar pašu velnu.

Pirmie priekšstati par rīkstniecību saistījās ar buršanu un zīlēšanu un atspoguļojās vārdu etimoloģijā dažādās valodās. Tā, piemēram, latīņu valodas tekstos lietoja terminu virgula divina — brīnumrīkstīte; vācu valodā — die Wiinschelrute (Wunschel — no senaugšvācuwunscili — vēlēšanās, kas piepildās ar burvju spēka palīdzību, die Rute — rīkste) — brīnumrīkste; angļu valodā — divining rod (divinuslat. — dievišķīgs, divi-nāre lat. — pareģot) — pareģošanas rīkste, zizlis; witching stick (witch — no senangļu wicca — burvis, wiccian — burt, zīlēt, pareģot) — brīnumrīkstīte. 
Cilvēks, kas prot darboties ar rīkstīti, tiek saukts divinerwitch — pareģis, burvis, ragana. Ziemeļamerikā rīkst-nieku biežāk sauc par water witch — ūdens burvis. Bet citās tautās, kas runā angļu valodā, rīkstniecības apzīmēšanai bez termina divining lieto arī dowsing (no korniešu unvidusangļu duschen, kas nozīmē «sist» vai «krist»).

Vecajā Derībā dažādu brīnumdarbu aprakstos daudzkārt tiek pieminēts vārds «zizlis». To vietu, kur aprakstīta «klints pāršķel-šana» ar Mozus zizli, daži rīkstniecības entuziasti (piemēram, Čarlzs Latimers 1876. gadā) izskaidroja kā ūdens «izburšanu» ar ziž|a palīdzību.

Reimonds savā traktātā «Maģiskais zizlis» (1883) norāda, ka šo atribūtu lietojuši skiti, persieši un midieši. Jau Hērodots rakstīja, ka skiti esot meklējuši noziedzniekus ar zižļa palīdzību. Vārds rabdomantija  nozīmē ar zižļa palīdzību meklēt avotu vietas aku rakšanai, dārgmetālus, apraktu mantu un arī noziedzniekus. Acīmredzot senie grieķi pārzināja mākslu meklēt ar zizli. Klasiskajā filoloģijā minēts dievu — Minervas, Kirkes un Merkūra — maģiskā zižļa spēks.

Pēc slavenā ceļotāja Marko Polo (1254— 1324) ziņām, kuras viņš sniedza pēc ceļojuma pa Centrālo Āziju un Ķīnu, «brīnumrīkstīte» lietota visās Austrumu zemēs. Šeit var pieminēt, ka Marko Polo Mazāzijā un Ķīnā nodzīvoja 24 gadus, bija kādas provinces gubernators un apceļoja lielāko daļu šīs valsts teritorijas, kur rīkstniecībai ir ļoti senas tradīcijas. Pazīstama koka gravīra, kur attēlots leģendārais valdnieks Jujs (2205.— 2197. g. p. m. ē.) no pirmās ķīniešu Sja dinastijas (2205.—1766. g. p. m. ē.) (1. att.). Ķīniešu hronikā rakstīts, ka nedrīkst celt māju, pirms rīkstnieks nav pārbaudījis, vai šī vieta ir brīva no «pazemes dēmoniem». Ja cilvēks guļ virs šādas vietas, viņš saslimst ar reimatismu.


Leģendārais ķiniešu valdnieks Jujs ar rīkstīti (ķiniešu koka gravīra)
Renesanses laikmetā par rīkstniecību rakstīja dabaszinātnieki, kuri sludināja ticību cilvēkam un viņa prātam. Starp tiem mūs sevišķi interesē Paracelzs (1493—1541) un Agrikola (1494—1555).

Darba «De natūra rerum» («Par lietu būtību») IX grāmatā ar nosaukumu «De sig-natura rerum naturalium» («Par dabas lietu apzīmēšanu») Paracelzs izsakās, ka «maģiskajam zizlim» nevar ticēt: «Šīs buršanās ir tukšs apmāns, un starp tām ir maģiskais zizlis, kas piemānījis daudzus kalnračus. Ja vienreiz tas rāda pareizi, tad piemāna desmit vai divdesmit reizes.»

Georgs Agrikola (Iatinizēts Georga Bau-era vārds) slavens ar saviem darbiem metalurģijas jomā. Viņa kapitālais darbs «De re metallica» («Par kalnrūpniecību un metalurģiju»), kas izdots 1556. g. Bāzelē, divus gadsimtus kalpoja kā mācību līdzeklis kalnrūpniecībā, metalurģijā un dārgmetālu iegūšanas tehnikā. So darbu augsti vērtēja M. Lomonosovs. Grāmata nav zaudējusi savu aktualitāti pat mūsdienās; 1962. gadā tā pārtulkota krievu valodā un PSRS Zinātņu akadēmija to izdevusi sērijā «Zinātnes klasiķi». Sājā darbā Agrikola pirmo reizi sniedz rūdu meklējamā zižja sīku aprakstu, kā arī ievieto gravīru, kurā parādīta tā lietošana. Sī gravīra pēc tam tika ievietota gandrīz visās grāmatās un populārajos rakstos par rīkstniecību (2. att.). Minēsim divus citātus no Agrikolas grāmatas. 
Vispirms — polemika par rīkstīti: «. . . kalnraču starpā bieži norisinās lieli strīdi par žākļveida rīkstīti. Vieni apgalvo, ka tā dod viņiem lielu labumu rūdu atrašanā, bet citi to noliedz.» Tālāk — rūdu meklētāju domas: «. . . nepieciešami pieci priekšnosacījumi, lai rūdu meklējamā rīkstīte izpildītu savu uzdevumu: pirmais — rīkstītes lielums, jo rūdu spēks nevar pagriezt pārāk lielu rīksti; otrais — rīkstītes forma, jo, ja tā nav žākļveidīga, tas  spēks tāpat nevar to pagriezt; trešais — rūdu spēks, kam piemīt šī pievilkšanas spēja; ceturtais — pareiza rīkošanās ar rīkstīti; un, beidzot, piektais — lai rīkstītes turētājam nebūtu nekādu slēptu nodomu, kas varētu traucēt rūdu iedarbību uz to.»


Gravīra no G. Agrikolas grāmatas «De re metallica» (1556) ar rikstniekiem darbībā
XVII gs. par rīkstniecību interesējās dažādu kārtu pārstāvji. Sā gadsimta pirmajā pusē, šķiet, paši izcilākie rīkstnieki bija barons de Bosolejs (Zans Zaks de Šatelle, 1576—1643) un viņa sieva Martina de Bertero.

Bosolejs apmeklēja gandrīz visas Eiropas rūdu iegūšanas vietas, apmeklēja Ameriku un apsekoja arī tur rūdas iegulas. Viņš saņēma ievērojamus pasūtījumus no hercogiem un imperatoriem, pat no Romas pāvesta. Sieva pavadīja viņu visos braucienos. Viņas darbā «Plutona atgriešanās» aprakstīti paņēmieni, kā meklēt apakšzemes ūdeņus un rūdu iegulas. Tos var meklēt, veicot zemes rakšanas darbus, «kas ir vissvarīgākais paņēmiens pēc zālēm un augiem, kas aug virs ūdens dzīslām, pēc ūdens garšas, kas sūcas no tiem, pēc iztvaikojušiem, kas ceļas no tiem saullēkta laikā, izmantojot 16 zinātniskus instrumentus un 7 zižļus, kas atbilst 7 planētām» utt.

Pirmos četrus paņēmienus tiešām izmantoja praksē. Bet pēdējais paņēmiens, kā raksta Reimonds, satur parastu, viduslaiku autoriem raksturīgu «dabisko faktu un pētīšanas metožu aizstāšanu ar pieņemamu mistēriju nolūkā slēpt tos no tautas acīm».
Anrī Mažē norāda, ka Martina de Bertero pat ieteikusi kardinālam Rišeljē sākt ekspluatēt šahtas, kuras viņa ar savu vīru atklājusi, bet Rišeljē ar atbildi neesot steidzies.

Panākumi, kādus guva laulātais pāris, izraisīja sāncenšu skaudību. Tas lakts, ka viņi izmantoja «velnišķīgus instrumentus», kļuva par iemeslu šo izcilo rīkstnieku apvainošanai burvestībā. 1642. gadā pēc vairāku gadu vajāšanas un tirdīšanas baronu ieslodzīja Bastīlijā, bet viņa sievu — cietumā Parīzes priekšpilsētā Vinsennā. Drīzumā viņi ieslodzījumā nomira. Tomēr barona un viņa sievas liktenis nemazināja «burvju rīkstītes» slavu; katrā Francijas provincē uzradās savi rīkstnieki.

17. gadsimtā cilvēki sāka nopietni domāt par rīkstniecības būtību. Tā, piemēram, kāds Mišels Maijers darbā «Atrastā patiesība» (1619) saista rīkstītes kustību ar «radniecīgām simpātijām». Iespējams, ka ar to viņš saprot «radniecību» starp zižļa materiālu un attiecīgo rūdu. Ko nozīmē tāda «radniecība», to 1679. gadā mēģināja noskaidrot medicīnas doktors de Sen-Romēns, kas saistīja zižļa kustības ar minerālu un pazemes ūdens straumju izstarojumiem. Taču jau 1674. gadā Ruānas advokāts Zaks Leruē apgalvoja, ka materiālam, no kura pagatavots zizlis, un līdz ar to arī «radniecībai» nav nekādas būtiskas nozīmes, jo viņš, Leruē, ieguvis vienādi labus rezultātus, izmantojot zižļus no koka, no vērša raga, ziloņkaula, zelta, sudraba un pat no artišoka saknes.

1693. gadā mūks Pjērs Lebrēns izteica domu, ka rīkstītes kustības saistītas ar rīkst-nieka «iepriekšējiem nolūkiem». Pēc septiņiem gadiem iznāca Johana Gotfrīda Zeid-lera grāmata «Fantomistērija jeb jaunais par brīnumrīkstīti kā cilvēku slepeno zināšanu vispārējo rīku». Zeidlers rakslīja, ka rīkstīte sāk kustēties tad, kad tās turētājs jau atradis meklējamo priekšmetu vai tic, ka ir to atradis. Tātad viņš saista rīkstītes kustību ar tās nesēja psihisko stāvokli. «Beidzot es secināju, ka rīkstīte griežas pēc manas gribas,» rezumē Zeidlers.

Viņam asi iebilda pātcrs T. Albinuss, kas uzstāja, ka rīkstīti griež nevis rīkstnieka griba, bet velna griba. Savu attieksmi pret «brīnumrīkstīti» šis mācītājs tēlaini parādīja zīmējumā (3. att.).
XVII gadsimtā vācu jezuīts Gaspars Sots un viņa ordeņa brālis Atanasiuss Kirhers pirmie izteica saprātīgu domu, ka zižļa kustības nosaka rīkstnieka neapzinātās muskuļu kustības.

Slavenais vācu ķīmiķis un ārsts Johans Rūdolfs Glaubers (1604—1670), kas ieguva sērskābo nātriju («glaubersāli»), metālu meklēšanai izmantoja «brīnumrīkstīti». Savus sekmīgos mēģinājumus viņš aprakstīja grāmatā «Kalnrūpniecība» (1652).


Ksilogrāfiļa no T. Albinusa grāmatas (1704)
Acīmredzot jau XVII gadsimtā pirmo reizi tika izteikta doma par noteiktu līniju struktūru, kura veidojas, ja savieno rīkstnieka reakcijas punktus. Tā, piemēram, raktuvju ģeodēzists Baltazars Reslers rakstīja, ka, meklējot rūdas, vajag izstaigāt ar rīkstīti apvidu krustām šķērsām, ar mietiņiem atzīmējot rīkstītes pagriešanās vietas.

Pirmie mēģinājumi dot rīkstniecības parādībai fizikālu izskaidrojumu aprakstīti 1693. gadā vācu mācītāja Vallemona grāmatā «Okultā fizika», kur autors centās pierādīt, ka rīkstītes griešanos var izskaidrot ar magnētisma un elektrības parādībām.

Strīdi par rīkstītes griešanos turpinājās gandrīz visu 18. gadsimtu. 1781. gadā medicīnās doktors P. Tuvcncls veica pirmo mēģinājumu ar rlkstnieku dabā. Ap to laiku plašu popularitāti ar savām rīkstnieka spējām bija ieguvis zemnieks no Dofinas Bariolomejs Bletons. Viņa slava izplatījās pa visu Lotringu un nonāca līdz Lionai un Burgundijai. Doktors Tuvenels ataicināja pie sevis Bletonu nolūkā veikt dažus eksperimentus un pārbaudīt viņa spējas. Zākļveida zariņš, nogriezts no jebkura koka vai krūma (tikai ne no plūškoka), griezās šā zemnieka rokās ar ātrumu no 60 līdz 80 apgriezieniem minūtē «atkarībā no ūdens daudzuma un dzīslas spēka». «Visu laiku,» raksta Tuvenels, «kamēr viņš atradās, virs apakšzemes ūdens dzīslas, pat ja viņš uzkāpa uz kāpnēm vai kokā, rīkstīte viņa rokās griezās. Tā nomierinājās tikai tad, kad attālinājās no ūdens.» 

Pēc V. Praisa 1778. gada ziņojuma, gandrīz visas rūdu atradnes Kornvelā atrastas ar «maģiskā zižļa» palīdzību. Karalienes Elizabetes laikā ekspluatēt Kornvelas rūdas atradnes tika piedāvāts lieltirgotāju biedrībai, kas pārvadāja pa jūru preces un kam bija faktorijas citās valstīs. Tās biedri vispirms devās uz Saksiju, lai iepazītos ar labākajiem rūdu ieguves un apstrādes paņēmieniem. Pēc V. Bareta domām, iespējams, ka viņi atveduši sev līdzi «meklētāju ar rīkstīti», jo drīzumā pēc tam šis paņēmiens ātri vien izplatījās pa visu Kornvelu. Anglijā rīkstīti sauca par «striking rod» no vārda «strike»  sist,
uzdurties (kaut kam); vidusangļu «dushan» ietekmē šis nosaukums pārveidojās par «deusing rod» vai «dowsing rod». 

Kā rakstīja V. Barets un T. Bestcrmans, pirmais, kas 1691. gadā ieviesis literatūrā terminu «deusing rod», bijis Džons Loks. Tikai 18. gs. beigās Anglijas dienvidaustrumu daļā sāk lietot rīkstīti ūdens meklēšanai.
Galvani un Voltas atklājumi deva iespēju meklēt zižļa griešanās mehānismu elektriskajās parādībās (par «elektriskā fluīda uzkrāšanos» rakstīja Amoreti 1793. gadā).

Izcilais vācu dabaszinātnieks un ceļotājs Aleksandrs Humbolts (1769—1859) darbā «Pētījumi par muskuļu un nervu audu uzbudināmību līdz ar pieņēmumiem par dzīvības ķīmiskajiem procesiem dzīvnieku un augu valstī» sistematizēja literatūras datus par «rabdomantiju». Viņš uzskatīja par nepieciešamu šīs parādības pārbaudīt zinātniski.

19. gadsimta sākumā un pirmajā pusē «zižļa kustība» kļuva populāra spēle viesistabās un salonos. Bet par rīkstniecību turpināja interesēties arī izcili cilvēki. Starp tiem, kuri interesējās par rīkstīti, bija arī Johans Volfgangs Gēte (1749—1832). Kā raksta V. Fries, Gēte viens no pirmajiem sapratis, ka «brīnumrīkstīte» ir tikai indikators dažādiem procesiem, kuri notiek cilvēku organismā: «Tikai jutīgajā rokā maģiskā rīkstīte darbojas.»

Gēte ar Mefistofeļa vārdiem («Fausta» 2. daļā) izteicis domu, ka dažās vietās virs zemes, tur, kur pagriežas rīkstīte, uz cilvēku iedarbojas patogēnie spēki:

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,
Cits burvju mākslu ož un zūdās,
Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,
Kad pašam drošie so|i k|ūdāsl Jūs visi jūtat, slepenas Tur zemē dabas varas aužas,
Un vēl iz pašas dzijas apakšas Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.
Kad visos locekļos sāk lauzt,
Kad it kā slepeni kāds baida,
Tad tikai ņemat droši rakt un rausti Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

Citā vietā (arī «Fausta» 2. dajā) gnomu deputācija ziņo lielajam Panam:

Tur, kur mirdzot Svītras lokās,
Zelts pa alām zvērojas,
Tam, kam burvju rīkste rokās,
Labirinti atdarās.
Tumšā alā, klinšu plaisā Ceļam mēs sev mājokli, —
Skaidrā, svaigā dienas gaisā Mantības tu izdali.
Nu šepat mēs klātu rodam Brīnumainu avotu,
Kas mums viegli solās dodam Tikko sasniegt spējamu.
Tev to iegūt izdevība;
Ņem to savā sardzībā!
Tavās rokās bagātība Pasaulei nāk lietumā.

Tomēr zinātnes sfērā Gēte šo problēmu neietvēra.

Līdz šim nav izdevies atrast datus par rīkstniccības izmantošanu Krievijā agrāk par 15. gs. Tā, piemēram, Ivana Bargā tēvocis Ivans III aicināja no kaimiņvalstīm cilvēkus, kas labi pārzināja kalnrūpniecību, un rūdu meklētājus — «rūdas zintiniekus», kā viņus toreiz sauca krievu ļaudis. Kā raksta A. Jakovjevs (Jakovjevs A. Padomju Savienības zemes bagātības, šie iebraucēji. - 1948)  — rūdas zintnieki 1491. gadā atklāja, protams, ar vietējo iedzīvotāju palīdzību, mūsu pirmās sudraba un vara rūdas atradnes Ziemeļu apgabalā pie Cilmas upes.

Šajā laikā derīgo izrakteņu atrašana sagādāja lielas grūtības. Rūdas «zintinieki», izmantojot gan savu personisko pieredzi, gan nostāstus par drošām pazīmēm, kas pārgāja no paaudzes uz paaudzi, no tēva uz dēlu, visādi slēpa savas zināšanas, piešķirot savai rīcībai dziļu noslēpumainību. Tā, lai maldinātu savus līdzgaitniekus, viņi dažkārt ņēma līdzi «burvju rīkstīti».


M. Lomonosovs (1711—1765) apšaubīja šā paņēmiena noderību rūdu meklēšanā. Darbā «Pirmie metalurģijas jeb kalnrūpniecības lietu pamati», kurš izdots Sanktpēterburgā 1763. gadā, lielais krievu zinātnieks veltījis rīkstniecībai veselu paragrāfu, nosaucot to «Par rūdu meklējamām rīkstītēm»: «Šī rīkste, ja tā ar galu pagriežas pret kaut kādu vietu pati no sevis, it kā rādot tur rūdu vai metālu, bet sevišķi sudrabu vai zeltu. Bet tam var ticēt tiktāl, ciktāl katrs saprātīgs cilvēks var spriest. Daži to uzskata par dabisku darbību un piedēvē metāliem spēku, ar kuru tie it kā rūdu meklējamo rīkstīti velk pie sevis. Bet ikdienas māksla un saprāts māca, ka tāda pievelkoša spēka metālos nevar būt, jo pieminētās rīkstītes ne katram cilvēkam un ne katrā vietā pie metāliem un rūdām noliecas un noliecoties vairs pie tām netiecas. Tātad, ja tāda darbība patiesībā pastāvētu, neapgāžamie dabas likumi, neskatoties ne uz laiku, ne uz cilvēku, to vienmēr un jebkurā vietā darbinātu.»
Un tālāk viņš raksta: «Pēc manām domām, labāk uz tādām ačgārnībām jeb, izsakoties tiešāk, izlikšanos neskatīties, bet turēties pie augstāk minētām pazīmēm, un, ja kaut kur viena vai vairākas kopā izrādīsies, tur pienākas meklēt.»

Izcilais krievu valodas speciālists V. Dāls savā «Dzīvās krievu valodas skaidrojošajā vārdnīcā» (1880—1882), tikai izskaidrojot vārdu «rabdomantija», piemin burvju zizli: «buršana, apraktas mantas meklēšana, rūdu meklēšana un avotu meklēšana ar burvju zizli». Bet vārda rīkstniecība viņam vispār nav.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru