Rīkstniecība un jaunākie sasniegumi fizikā


Apskatot dažādas rīkstniecību skaidrojošās hipotēzes, mēģinājām sevišķi izdalīt četras pastāvošās fizikālās sadarbes. Pēdējā laikā fizikā novērojam tieši pretēju tendenci, proti, cenšanos apvienot šīs dažādās sadarbes, atsedzot kopīgās saites un analoģijas. Pirmie veiksmīgie mēģinājumi deva iespēju kopīgi aprakstīt vājo un elektromagnētisko sadarbi. Pēc teorijas izrietēja, ka vajadzēja pastāvēt jaunām daļiņām (W± un Z0 bozoni), kuras vēlāk arī atklāja eksperimentālā ceļā, tādā veidā apstiprinot teorijas ,pareizību. Panākumu iedvesmoti, zinātnieki spērā, nākošo soli, kā rezultātā radās tā saucamā liela, apvienojošā teorija. Tagad pie kopīgā apraksta jau minētajām divām sadarbēm vēl pievienojās stiprā jeb kodola sadarbe. Neskatoties uz pagaidām pastāvošām nepilnībām, šāda teorijā sekmīgi apraksta eksperimentālos faktus un iemantojusi vispārīgu atzinību. Varētu likties, ka minētās apvienojošās teorijas
 gaismā zūd pamati iepriekšējos paragrāfos aplūkotajām hipotēzēm, kas balstās uz atsevišķām sadarbēm. Tomēr tā tas nav, jo lielā apvienošanās notiek pie lielām enerģijām vai, citiem vārdiem, — pie augstām temperatūrām. Vienots apraksts pilnībā realizējas tikai pie raksturīgām enerģijām 1023 eV~104 Džouli, kas atbilst temperatūrai apmēram 1026 K. Uz Zemes un pat Saules dzīlēs temperatūra ir daudzreiz mazāka. Temperatūrai samazinoties sākot ar 1026 K, sadarbes it kā sašķeļas, atdalās viena no otras, līdz novērojam ainu, kāda tā ir pie mums raksturīgām temperatūrām. Tā kā atšķirība ir liela, aplūkosim šīs sadarbes atsevišķi, kā mēs to darījām iepriekšējās nodaļās.

Tomēr jaunākā teorija norāda uz kopējo saikni, kas, iespējams, var kaut kā papildus izpausties arī pie ikdienišķajiem apstākļiem un parastajām temperatūrām.

Jāteic, ka zinātnieki nebūtu savu uzdevumu augstumos, ja nemēģinātu apvienot visas četras sadarbes. Šādas hipotēzes jau izteiktas un figurē ar nosaukumu supersimetrija un supergravitācija. Šī apvienošanās pēc pašreizējiem priekšstatiem var notikt pie vēl lielākām temperatūrām (ap 1031 K). Tā kā šeit neskaidrību vēl daudz, sīkāk pie tām nepakavēsimies.

Jau atzīmējām, ka, teorētiski apvienojot vājo un elektromagnētisko sadarbi, zinātnieki paredzēja jaunu daļiņu parādīšanos, kas arī vēlāk apstiprinājās eksperimentos. Arī tālākā lielā apvienošanās teorija paredz jaunas daļiņas, no kurām daudzas vēl gaida savus atklājējus. Ar daļiņām saistās noteikti lauki, un tie var dot zināmu ieguldījumu arī fona laukos Zemes tuvumā. Protams, varētu apskatīt šo papildu lauku iespējamos sakarus ar biolokācijas efektu, bet, domājams, ka tas vēl ir pāragri.

Tālāk apskatīsim nedaudz reālāku iespējamo biolokācijas efekta sakaru ar tā saucamo piekto sadarbes lauku. Mērot gravitācijas lauka konstanti, kas ietilpst Ņūtona gravitācijas likuma izteiksmē, konstatēja, ka tā dažādos eksperimentos iznāk atšķirīga. Veicot eksperimentus dabā un laboratorijās, atšķirība sasniedz ap vienu simtdaļu. Šādu faktu pēdējā laikā zinātnieki mēģina skaidrot ar piekto, tā saucamo supervājo sadarbi. Uzskata, ka šīs sadarbes rādiuss ir ap 10— 1000 metri, tā rodas kodolos un sadarbes intensitāte vienā no teorijas variantiem proporcionāla kodolu saites enerģijai. Sadarbi pārnes tā saucamie gravifotoni, kuru miera masa ir ap 10-9 eV vai 10-14 no elektrona masas. Kā redzams, daļiņas ir supervieglas, ar ko izskaidrojams arī lielais darbības rādiuss. Pēc speciālistu domām, lauks ir ar atgrūdošu, tātad — antigravitācijas raksturu. Citiem vārdiem, ap jebkuru vielu pastāv sava veida gravifotonu apvalks, kas rada savstarpēju atgrūšanos, bet paša spēka lielums ātri samazinās līdz ar attālumu, un ap 1000 metriem tas praktiski izzūd. Tādējādi var izskaidrot atšķirību gravitācijas konstantes mērījumos. Lielos mērogos, ieskaitot astronomiskos, gravifotonu lauks praktiski nekādi neizpaužas, un mēs varam noteikt gravitācijas konstanti, pieņemot, ka spēkā ir Ņūtona likums. Mērot laboratorijas apstākļos, sevi jau liek manīt piektās sadarbes lauks un, pieņemot, ka Ņūtona likums izpildās, mēs visu vainu noveļam uz gravitācijas konstanti, kā rezultātā tā iznāk nedaudz atšķirīga no astronomiskajos mērījumos noteiktās vērtības. Kā jau minējām agrāk, atšķirībai jābūt atkarīgai no vielas sastāva, precīzāk, no kodolu saites enerģijas. Aplūkosim kodolu saites enerģijas izmaiņas atkarībā no ķīmisko elementu masas. Kā redzams, Mendeļejeva tabulas sākuma elementiem saites enerģija mazāka, tā pieaug, sasniedzot maksimumu rajonā ap Fe un Cu, un pēc tam atkal pakāpeniski samazinās. Ņav grūti saskatīt, ka attiecībā uz piekto sadarbi stipri atšķirīgi iznāk tieši tādi elementi un vielas kā dzelzs — pašā maksimuma rajonā un ūdens — H2O šie kodoli atrodas Mendeļejeva tabulas sākumā vai tuvu tam. No biolokācijas viedokļa raugoties, tieši ūdeni un dzelzsrūdas rīkstnieki atrod visveiksmīgāk. Arī piektās sadarbes spēka lauka darbības rādiuss tuvs parasti meklējamo biofizikālo anomāliju raksturīgajiem izmēriem. Vēl jāņem vērā, ka šo lauku, līdzīgi gravitācijas laukam, neizdodas ekranēt, kā arī tā ciešo saiti ar atomu kodoliem un tātad arī ar akustiskajām svārstībām. No šādiem aspektiem raugoties, šķiet, ka varētu būt ciešs sakars starp biolokācijas parādībām un piektās sadarbes lauka anomālijām. Tas, protams, nebūt neizslēdz iepriekš apskatītos iespējamos sakarus ar elektromagnētisko lauku. Reflektdriskās reakcijas cilvēka organismā droši vien izpaužas kā āt-bilde uz kopējo lauku iedarbību, neizslēdzot, protams, atsevišķu rīkstnieku palielinātu jūtlbu attiecībā uz noteiktām specifiskām anomālijām.

Atomu kodolu saites enerģijas atkarība no ķīmisko elementu masas



Viens no iespējamiem variantiem, skaidrojot BLE ar piekto sadarbi, varētu būt sekojošs. Kā jau minēts, ap jebkuru vielu pastāv savs gravifotonu lauks, kas sniedzas no 100 līdz 1000 metriem. Visi vielas elementu lauki — oreoli summējas, veidojot kopēju saistītu fonu. Seit liela loma piemīt kolektīvajiem efektiem, līdzīgi kā cietvielu fizikā, kur novērojam kopēju elektronu apvienošanos pa visu vielu. Interesanti, ka, neskatoties uz kopējo, katrs elements savas atšķirības dēļ kopējā fonā var dot kaut ko atšķirīgu. No tā šķietami izriet, ka jebkuras vielas robežas paplašinās no 100 līdz 1000 metriem, un nevar kategoriski apgalvot, ka dzīvais organisms kaut kā to nevarētu sajust. No vienas puses, varētu iebilst, ka pašas gravitācijas lauka anomālijas Zemes virsmas tuvumā ir niecīgas un tās izdodas samērīt tikai ar jutīgiem instrumentiem. Ņemot vērā, ka piektāsadarbc dod aptuveni vienu procentu, tas iznāk vēl daudz mazāk. Tomēr jāņem vērā sekojošs fakts. Teiktais attiecas tikai uz gravitācijas lauka statisko izpausmi. Dinamikā piektā sadarbc saistās ar kodoliem (raksturīgais laiks 10-23 s), bet gravitācija — ar procesiem daudz mazākos mērogos (raksturīgais laiks ap 10-43 s). Varbūt šo dinamisko pusi kaut kā spēj atšķirt rīkstnieks.

Pēdējā laikā bieži no jauna pacejas jautājums par iespējamo dzīvības kopsakaru, ko savā laikā intensīvi attīstīja Vernadskis. Tādēļ šai piektajai vai kādai citai sadarbei, vai visām kopumā varētu būt zināma dzīvības procesu sinhronizatora loma. Tādējādi visus rīkstniecības procesus var apskatīt kā reflek-toriskās saites, kuras balstās uz šo papildu uztveres formu, ko pamato sinhronizētie fizikālie procesi apkārtējā vidē un dzīvajā organismā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru