Rīkstniecības hipotēzes

Iedziļinoties BLE rezultātos, rodas arvien vairāk hipotēžu, kā skaidrot novērotos fenomenus. Lasot literatūru, atklājas, ka saturā līdzīgas hipotēzes nereti jau izteikuši dažādi autori, taču katra autora apsvērumos bijis ari kaut kas atšķirīgs. Dažkārt kļūst grūti atšķirt, kurš autors vairāk uzsvēris vienu domu, kurš — citu un kurš bijis hipotēzes sākotnējais autors. Apskatīsim dažas no mūsdienās plaši izplatītām hipotēzēm, kas vispārina daudzu autoru novērojumus un domas, minēsim arī mūsu pašu meklējumos radušos teorētiskos apsvērumus.

Vispirms hipotēzes, kuras neprasa garus skaidrojumus.

A. Dubrovs 1974. gadā izvirzīja hipotēzi par BLE saistību ar gravitācijas lauku. Hipotēzes pamatā ir apgalvojums, ka cilvēks spēj intensīvi izstarot un absorbēt gravitācijas viļņus. Radās pat speciāls nosaukums — biogravitācija. Tomēr, kā jau iepriekš minējām, gravitācijas viļņi vēl nav konstatēti. Tos nav izdevies atrast, pētot apstākļus, kur viņu rašanās daudz vairāk iespējama. Tādēļ pašreiz gravitācijas hipotēzi diez vai varam ņemt nopietni.

Ir mēģinājumi saistīt biofizikālās anomālijas zonas ar paaugstinātas radioaktivitātes vietām. Zemes garozā ir plaisas. No tām izdalās radioaktīvas gāzes. Sabrūkot gāzēm, rodas radioaktīvais starojums, kas, iedarbojoties uz cilvēku, var izsaukt noteiktu reakciju. Kā mēs jau minējām, radiācijas iespaidāvar rasties nestabilitātes pazemes ūdens plūsmās, un šī iespēja jāņem vērā. Tomēr BLE kopumā ar radiācijas efektiem izskaidrot nevar.

Pavisam vienkāršu hipotēzi izvirzīja franču fiziķis I. Rokārs. Cilvēka ķermenis, rokas un rāmītis veido noslēgtu kontūru. Kustoties nehomogēnā magnētiskajā laukā, šajā kontūrā inducējas elektriskais lauks, tātad arī rodas strāva. Elektriskā strāva var izraisīt muskuļu neapzinātu saraušanos, tādējādi izsaucot reakciju. Viss liekas ļoti vienkārši. Tomēr, apskatot dziļāk šādu iespēju, sastopamies ar daudziem klupšanas akmeņiem. Pirmkārt, BLE anomālijas var noteikt arī ar paņēmieniem, kuros nav noslēgtu kontūru elementu (piem., svārsts, nenoslēgta cilpa u. c.).

Otrkārt, tādā veidā inducētie elektriskie lauki ir ļoti niecīgi, un efektam vajadzētu pilnīgi izzust lielo fonu traucējumu «jūrā».

Apzinoties, ka hipotēze nav visu aptveroša, I. Rokārs vēl izteica domu, ka BLE saistās ar kodolu magnētisko rezonansi. Cilvēka ķermenis sastāv no molekulām, molekulas — no atomiem un katrā atomā savs kodols. Ja kodolam ir magnētiskais moments, tas Zemes magnētiskā lauka iespaidā sāk precesēt. Protona precesijas frekvence laukā ar stiprumu 0,48 erstedi ir ap 2000 Hz. Ja magnētiskais lauks izmainās par 0,25 milierstediem, frekvence mainās par vienu hercu. Tā kā izmaiņas notiek visā ķermenī, iespējams, ka rīkst-nieks to kaut kā spēj sajust. Papildinot šo hipotēzi, varam minēt, ka tieši kilohercu rajonā atrodas atmosfēras elektriskā lauka rezonanses frekvences. Šāds lauks var izraisīt kodolu magnētisko momentu pārorientāciju tā saucamās kodola rezonanses dēj un, pēc mūsu domām, ir iespējamāks attiecībā uz BLE skaidrošanu. Pēdējā gadījumā, atšķirībā no Rokāra pieņēmuma, svarīga loma šā atmosfēras elektriskā lauka svārstībām ir kilohercu diapazonā.

Lai skaidrotu globālo BLE anomāliju struktūru, apskatīsim mūsu izvirzīto zibens izlādes hipotēzi.

Iedomāsimies Zemes virsmu tajā senajā ģeoloģiskajā laikmetā, kad veidojās pirmais ūdens. Līdz tam nebija ne ūdens, ne negaisu un nevarēja arī būt ūdens āderes un globālās BLE struktūras.

Tas notika apmēram pirms 3,5 miljardiem gadu. Gāzes, kas izdalījās no Zemes garozas, uzkrājās Zemes tuvumā, veidojot atmosfēru, kurā arī radās ūdens tvaiki. Tvaikiem kondensējoties, veidojās ūdens pilieni, radās pirmie lietus mākoņi un arī pirmais zibens spēriens. Apskatīsim šo spērienu sīkāk. Daudzi fakti pierāda, ka zibens izlāde neapraujas pie Zemes virsmas, bet aptver arī dziļākus slāņus. Par to varam spriest pēc mehāniski radītiem iedobumiem Zemes virsējā slānī, vietās, kur izlāde saskaras ar Zemi.

Shematiska zibens izlādes kanālu veidošanās Zemes virsslāņu daļā: 1 — Zemes virsma; 2 — slānis ar palielinātu elektrisko vadītspēju; 3 — ūdens filtrēšanās virziens (ar pārtrauktajām līnijām apzīmētas zibens izlādes vietas Zemes virskārtā)


Vēl uz šādu iespēju norāda tā saucamās atmosfēras elektriskā lauka sinhronās variācijas, kuru būtība īsumā ir šāda. Atmosfēras elektriskais lauks (šeit ir runa par lauku saulainā laikā) katru diennakti svārstās kopējā ritmā pa visu zemeslodi, sasniedzotmaksimālo vērtību ap pīkst. 18 un minimālo — ap pīkst. 5 pēc Grinvičas laika. Līdzīga rakstura sakarību zinātnieki ieguva, novērtējot negaisu intensitātes diennakts maiņu. Tas izskaidrojams ar to, ka negaisi galvenokārt notiek dienā un maksimumu var dot dienasvidus saules virzīšanās caur Āfrikas vai Brazīlijas tropiskajām joslām. Pēc pašreizējā uzskata tieši šo negaisu zibeņi uztur atmosfēras elektrisko lauku, tādēļ jāpastāv labi vadošam slānim Zemes iekšienē, kas izlīdzina elektrisko potenciālu pa visu zemeslodi. Ja tāda nebūtu, kā izskaidrot, piemēram, faktu, ka Rīgā strauji pieaug elektriskais lauks, kad intensīvs negaiss plosās virs Brazīlijas. Tā kā šobrīd nav vienota uzskata par šāda vadoša slāņa atrašanās dziļumu, mēs konkrētības dēļ pagaidām pieņemsim, ka tas sakrīt ar ūdens nesējslāni. Tātad pirmais zibens caursita Zemes virsējo slāni līdz pirmajam labi vadošajam slānim. Ar to tika uzstādīts pirmais «zibensnovedējs», jo šajā vietā bez tiešas elektrizācijas izlādes iespaida vēl ieplūda arī ūdens, kas samitrināja augsni un tā palielināja tās elektrisko vadītspēju (att.). Pēc vispārpieņemtajiem atzinumiem šis zibensnovedējs aizsargāja apkārtni ap sevi rādiusā, kas aptuveni vienāds ar slāņa dziļumu. Tādēļ arī nākošā izlāde varēja notikt tikai tādā attālumā, kas pārsniedza slāņa dziļumu. Kanālā ieplūstošais ūdens uzkrājās uz vadošā slāņa, veidojot pirmo ūdens nesēja slāni. Ūdenim uzkrājoties, tas sāka filtrēties nesējslāņa slīpuma virzienā. Tā varēja rasties pirmās pazemesūdeņu plūsmas. Vietās, kur pastāvēja dažādas virszemes vai pazemes nehomogenitātes, pirmās izlādes vietas saistījās ar dabisko nehomogēno fonu. Turpretī vietās, kur virsmas slāņi gandrīz horizontāli, veidojās zināma struktūra, jo katrs nākošais zibens varēja izlādēties neaizsargātajā rajonā slāņa dziļuma attālumā no iepriekšējām izlādes vietām. Aina atgādina putnu vai dzīvnieku izvietojumu principu, kur katrs aizņem zināmu «individuālo telpu».

Aprēķināsim aptuveni, cik zibeņu spēruši Zemi kopš šiem senajiem laikiem. Pēc mūsdienu datiem, ik sekundi uz Zemes noris apmēram 5 zibens izlādes. Pieņemot, ka tā bijis vienmēr un zibens izlādes vienmērīgi sadalās pa Zemes virsmu, iegūstam šādus rezultātus. Izlādes uz Zemes noris ap 3 miljardiem gadu, t. i., IO17 sek, un to kopējais skaits — 5-10^17 zibens izlādes. Zemeslodes virsmas laukums ir 4piR² (R — zemeslodes rādiuss ~6400 km), kas vienāds ar 5-10^14m². Tātad iznāk 1000 izlādes uz kvadrātmetru. Seit lasītājs var iebilst, ka zibens izlādes tikpat kā nav novērojamas Zemes polu tuvumā, bet ir ļoti intensīvas tropiskajās joslās. Tomēr šai gadījumā mūs interesē tikai kvalitatīvi novērtējumi, tādēļ skaitļi var būt ļoti aptuveni. Bez tam laikā, kad veidojās pirmie zibeņi, pirmās jūras un okeāni, viss izvietojums bija pavisam citāds.

Hipotētiska ūdens āderu veidošanās shēma: 1 — Zemes virsma; 2, 3, 4 — ūdensnecaurlaidīgie slāņi (elektriskā vadītspēja slānim 4 lielāka nekā slāņiem 2 un 3); 5 — elektrisko lādiņu sadalījums pirms zibens izlādes (ar nepārtrauktu Ūniju attēloti zibens izlādes ceji. Pārtrauktā līnija attēlo iepriekšējo zibens izlādes ceļu. Bultiņas norāda zibens elektriskās strāvas virzienu, negatīvie lādiņi pārvietojas pretējā virzienā)


Tātad vienam kvadrātmetram atbilstošie 1000 zibeņi izlādējās ne jau katrā kvadrātmetrā, bet noteiktā vietā laukumā, kas aptuveni vienlīdzīgs ar ūdens nesēja slāņa dziļuma kvadrātu. Kopējo skaitu iegūstam, pareizinot 1000 ar laukumu kvadrātmetros. Ja slāņa dziļums ir 15—60 m, iznāk 0,2— 3,6 miljoni izlāžu. Tā soli pa solim tālajā pagātnē varēja veidoties noteikta ūdensslāņu struktūra Zemes iekšpusē, kuru nepārtraukti pārveidoja lietusgāzes ūdeņi un attīrīja kārtējās zibens izlādes ( att.). Struktūru varēja salīdzināt ar ainu, kas veidojas elektriskās izlādes procesā starp divām gludām virsmām. Šādas izlādes plašus pētījumus veica dzīvesbiedri Kirliani. Viņi arī pirmie ieguva stabilu attēlu izlādes procesiem, kuri veidojās no augu lapām, cilvēku pirkstu galiem un daudzām citām virsmām. Ar šādām izlādēm saistītie procesi kopumā pasaules zinātnē pazīstami ar nosaukumu Kirliani efekts. Ja apskatām izlādi no pirkstu galiem, redzam, ka tā ir stipri atkarīga no cilvēka emocionālā stāvokļa. Šis un vēl daudzi citinovērojumi bija par pamatu tam, ka iegūtos attēlus mēģināja piedēvēt specifiskai bioloģiskā lauka iedarbībai. Faktiski Kirliani efekts ir tīri fizikāls process. Attēli fiksē izlādi starp diviem elektrodiem. Viens no tiem ir metāla virsma, kurai pievada ļoti lielu elektrisko potenciālu (15—30 kilovolti), otrs — cilvēka āda, lapa un kāda cita virsma. Starp šīm izlādes virsmām atrodas plāns dielektriķa slānis, jutīga fotofilma un dažreiz arī neliela gaisa sprauga. Pieliktais augstspriegums (parasti lieto dažu desmitu kilohercu impulsus, kaut gan principā var izmantot arī pastāvīgu lauku) izraisa elektrisku izlādi (caursiti) nelielā spraugā, ko arī fiksē jutīga fotofilma. īstenībā fotofilmu izgaismo fotonu plūsma, ko rada elektronu lavīnas, kas triecas pret anodu. Šādas izlādes fizika bija jau vairākkārt pētīta pirms Kirliani, tomēr viņu galvenais nopelns ir tas, ka iegūtie attēli ir stabili un atkārtojami. To veicina dielektriskais slānītis izlādes spraugā. Lai gan tika veikti plaši pētījumi, viennozīmīgu saistību starp izlādes procesiem, kas veidojas no cilvēka ķermeņa, un cilvēka emocionālo stāvokli iegūt neizdodas. Izlādi iespaido daudzi grūti kontrolējami faktori: gaisa ķīmiskais sastāvs, elektrodi, to skaitā arī ādas tīrība, sviedru izdalījumi caur ādas slāni un daudzi citi. Ir arī mēģinājumi ar Kirliani efekta palīdzību konstatēt atšķirību starp izlādēm no jutīga rīkstnieka un parasta cilvēka pirkstiem. Viennozīmīgas atšķirības neizdodas konstatēt.

Atgriežoties pie zibens izlādēm, varam mēģināt saskatīt līdzību ar Ktrliani efektu, kur viens elektrods ir elektriski vadošais ūdens nesējslānis, otrs — mākoņu uzlādētā virsma un dielektriskā plāksnīte — Zemes slānis virs ūdens nesējslāņa. Tomēr Kirliani «bildītes» iegūst ar mainīgu lauku, bet atmosfērā izlāde veidojas pastāvīgā laukā. Kā rāda novērojumi, šajā gadījumā minētā atšķirība nav būtiska, jo Kirliani efektam līdzīgas izlādes struktūra novērojama arī pastāvīgā laukā. Kirliani efekta gadījumā izlāde noris vienlaikus pa visu virsmu, turpretī atmosfēras negaiss aptver tikai relatīvi nelielu rajonu. Bet arī šī atšķirība nav būtiska, jo Kirliani attēlu varētu iegūt ar vienu mazāku elektrodu, pārvietojot to virs lielākā.

Mainoties upju gultnēm, ūdenskrātuvju vietām un deformējoties apakšzemes slāņiem, mainījās arī apskatīto apakšzemes zibensnovedēju izvietojums. Tomēr, apskatot nelielu Zemes eksistences posmu (civilizācija pastāv tikai dažus tūkstošus gadu, kas ir mazs laika sprīdis, salīdzinot ar Zemes pastāvēšanas laiku), mēs šo zibensnovedēju tīklu varam uzskatīt par nemainīgu. Zināmu apstiprinājumu zibens hipotēzei dod rumāņu zinātnieku pētījumi.

«Mūsu planētas atmosfērā ik gadu notiek aptuveni miljards elektriskās izlādēšanās procesu, tas ir, miljards reižu uzzibsnī zibens. Rumānijā pirms kāda laika pabeidza veidot tā dēvēto zibeņu karti. Pēc pēdējos 20 gados iegūto statistikas datu apstrādes noskaidrojās, ka Rumānijā gadā ir 25 dienas, kad zibeņo. Karpatu rajonā gadā vidēji — 30 dienas, Melnās jūras piekrastē — 15, bet Donavas deltas rajonā — tikai divas dienas gadā. Interesanti, ka kalnu rajonos naktī un dienā zibeņu skaits ir aptuveni vienāds. No kokiem, kas aug Karpatos un tuvējos rajonos, vairāk par citiem zibeni «pievelk» ozols, tad pūpolvītols, dižskābardis un bērzs. Apgabalos, kur gruntsūdeņi atrodas tuvāk zemes virsmai, zibeņošana vērojama krietni biežāk nekā rajonos, kur gruntsūdens tek dziji pazemē... Visi šie statistikas dati apkopoti «zibeņu kartē», kurā var izlasīt pamatīgus un interesantus faktus par atsevišķiem Rumānijas kalniem, līdzenumiem un pārējiem ģeogrāfiskajiem rajoniem.»1

Pieņemsim, ka globālās struktūras veidošanās saistīta ar viļņu procesu. Tad reāla liekas šāda hipotēze. Sistēmu «Zeme—atmosfēra—jonosfēra» uzskatām par rezonatoru, kuram viena sieniņa ir Zemes virsma, bet otra — tuvākais jonosfēras slānis ar paaugstinātu elektrisko vadāmību. Šādā rezonatorā ierosinās elektromagnētiskie viļņi ar rezonanses frekvencēm 5—40 Hz diapazonā (attiecīgo viļņu garumi vai to daudzkārtņi sakrīt ar zemeslodes apkārtmēru, t. i., ~ 40 000 km). Dabiskā elektriskā lauka spektrs attēlots att. Jāatzīmē, ka otrs rezonatora izmērs (augstums) ir apmēram 30—60 km, ar ko saistās rezonanses frekvences kilohercu apgabalā.

Dabiskā elektromagnētiskā lauka spektrālais sadalījums vijņvadā «Zemes virsma — jonosfēra»: 1 — teorētiskais, 2 — eksperimentālais


Tomēr, lai elektriskās svārstības pastāvētu, ar rezonatoru vien ir par maz. Vajadzīgs enerģijas avots, kas šo rezonatoru ierosina. Vēl vairāk. Tā kā elektriskās svārstības arī nedaudz tiek absorbētas, tad šādam avotam jādarbojas gandrīz nepārtraukti.

Uzskata, ka šāds avots ir zibens izlādes atmosfērā. Ja ik sekundi uz zemeslodes noris ap piecām zibens izlādēm, šis avots tiešām dod nepārtrauktus ierosmes impulsus. Zibens izlāde noris kā starp mākoņiem, tā arī no mākoņiem uz Zemi. Tas nozīmē, ka var ierosināties zemfrckvcnces svārstības ar elektriskā lauka vektoru paralēli vai perpendikulāri Zemes virsmai.

Zemfrekvences elektromagnētiskie viļņi visumā labi izplatās Zemes virsējos slāņos. So īpašību izmanto ģeofiziķi, zondējot Zemes virskārtu. Tomēr ar šiem viļņiem radīt kaut kādu stāvviļņu struktūru ar izmēriem līdz dažiem desmitiem metru ir bezcerīgi, jo viļņu garums sasniedz tūkstošiem kilometru. Tādēļ atliek pieņemt, ka elektromagnētiskās svārstības transformējas cita veida svārstībās. Apskatīsim iespēju transformēties akustiskajās svārstībās. Zinātniskajā literatūrā šāds process pazīstams kā apgrieztais otrā veida seismoelektriskais efekts (SEEF). Tiešā veida SEEF atbilst akustisko viļņu transformēšanās elektromagnētiskajos. Pēc būtības abi efekti ļoti līdzīgi plaši pazīstamajam pjezo-efektam. Deformējot pjezoelektriķi, uz tā virsmas rodas elektriskie lādiņi, bet, ja savukārt pieliekam ārējo elektrisko lauku, novērojam deformāciju.

Zinātnieki konstatējuši, ka SEEF raksturs atkarīgs no pastāvīga ārējā elektriskā lauka lieluma. Ja ārējā lauka amplitūda daudz mazāka par mainīgā lauka amplitūdu, elektriskās svārstības transformējas akustiskajās ar divas reizes augstāku frekvenci. Turpretī, ja šīs amplitūdas ir līdzīgas pēc lieluma, transformējoties frekvence nemainās. Interesants efekts novērojams, ja pēkšņi izmainām ārējā pastāvīgā lauka virzienu. Tad sākumā rodas haotiski akustiskie trokšņi un tikai pēc 1—3 minūtēm atjaunojas periodiskas akustiskas svārstības, kas nobīdītas pret sākotnējo stāvokli fāzē par 180° (domāta elektrisko un akustisko svārstību savstarpējā fāze).

SEEF joti iespaido arī vielas mitruma pakāpe, kā arī temperatūra. Pilnīgi sausos iežos efekts nav novērots. Tātad ūdens klātbūtnei šeit ir būtiska loma. Pie tam eksperimentos acīmredzot novēro tā saucamo «saistīto ūdeni», kas absorbēts uz mikroporu sieniņām.

Zinātnieki uzskata, ka tieši saistītais ūdens rada iežos kaut ko līdzīgu pjezoefektam, tādā veidā izsaucot SEEF.

Minētie rezultāti iegūti, pētot iežus laboratorijas apstāk|os. Mēģināsim iedomāties, kā SEEF varētu izpausties dabā.

Zemfrekvences elektriskās svārstības iespiežas Zemes virskārtā un apgrieztā SEEF rezultātā ierosina akustiskās svārstības. Atmosfērā pastāv arī ārējais elektriskais lauks. Tātad šajā gadījumā būs jūtams SEEF ārējā pastāvīgā laukā. Atcerēsimies, ka elektriskā lauka virziens ir atkarīgs no tā, vai laiks skaidrs vai apmācies. Pastāv arī laika maiņas apgabali, kuros lauka vērtība tuva nullei. Teiktais attiecas uz laukā Vertikālo komponenti. Vietās, kur vertikālā komponente ir nulle, tad horizontālajai komponentei būs maksimālā vērtība, jo Vienā pusē pārsvarā būs pozitīvi lādiņi, otrā — negatīvi. Ņemot Vērā vēl to, ka zemfrekvences elektrisko svārstību transformācijā atkarīga no mitruma un temperatūras, varam paredzēt sarežģītu apgrieztā -SEEF izpausmi Zemes virsmas tuvumā.

Zemes virskārtai ir slāņveida raksturs. Tā kā akustiskās svārstības rimst J'oti lēni, varētu sāgaidīt stāvviļņu veidošanos. 20 Hz svārstībām Zemes virsslānī viļņu garums ir apmēram 100 m. Ievērojot vēl augstāko harmonisko veidošanos, nevar izslēgt varbūtību, ka novērotā biofizikālo anomāliju struktūra saistās ar šiem zemfrekvences stāvviļņiem. Stāvviļņu struktūra veidojas no tiešiem un atstarotiem viļņiem. Atstarošanās var notikt no Zemes virsmas, kā arī slāņiem ar dažādu blīvumu vai skaņas ātrumu.

Ievērojot to, ka pastāv kā apgrieztais, tā tiešais SEEF, nav izslēgta iespēja, ka lokālās vietās akustiskās svārstības transformējas elektriskajās. Zināms, ka akustiskās svārstības Zemes virsmas tuvumā vēl ierosina dinamiskie procesi Zemes garozā, kā arī Mēness un Saules gravitācijas iedarbība (paisuma un bēguma radītie viļņi).

Apskatot vienlaikus elektromagnētiskās un akustiskās svārstības, faktiski jebkurš veidojums, kura elektriskās un magnētiskās īpašības vai blīvums atšķiras no apkārtējās vides, būtiski iespaidos viļņu izplatīšanos vai jau radušos stāvviļņu struktūru. Varbūt rīkstnieks arī jūt šīs elektriskās vai akustiskās struktūras izmaiņas?

Bez jau apskatītajiem avotiem zemfrekven-ces akustiskās (daļēji arī elektriskās) svārstības ģenerē vējš, lietus, ūdens virsmas viļņošanās, koku un ēku svārstības, transporta līdzekļu kustība u. c. Sie avoti galvenokārt rada haotiskas svārstības. Tomēr, ja avotam ir noteikta lokalizēta vieta (mežmala, upes vai jūras krasts, celtnes utt.), ierosinātās svārstības, līdzīgi kā atstarotās, veido noteiktu viļņu fronti. Viļņi var atstaroties no ūdeni nesošiem slāņiem, veidojot zināmu viļņ-veidā struktūru ap doto objektu.

.kāds mehānisms varētu izraisīt rīkstnieka jutību?

Daudzi dzīvnieki (medūzas, suņi, kaķi ti. c.) spēj uztvert infraskaņu 8—13 Hz dia- . pāzoriā. Tā kā cilvēkam šādu spēju, liekas, nav, varam norādīt, ka tieši šajā diapazonā atrodas smadzeņu elektrisko potenciālu svārstību ritmi (a ritms — 8—14 Hz), p ritms — 15—30 Hz,  ritms — 4—8 Hz un A ritms — 1—3 Hz). Konstatēts, ka rīkstniekiem reakcijas vietās izmainās a ritms. Iespējams, ka, sinhroni iedarbojoties uz ķermeni, zemfrekvences svārstības izsauc atbildes reakciju, kas var izraisīt muskuju saraušanos.

Ja atsevišķu ārējo faktoru iedarbe uz cilvēku ir tik liela, ka pārsniedz cilvēka uztveres robežu jeb tā saucamo jutības slieksni, šāda refleksa, t. i., muskuļu saraušanās, iespēju nebūtu pamata apšaubīt. Tad muskuļu saraušanās ir atbilde uz uztverto signālu. Piemēram, pagriežam rīkstīti pēc spilgta apgaismojuma ieslēgšanas, jūtama elektriskā kairinājuma vai pietiekami stipra skaņas signāla. Tādā gadījumā rīkstnieks varētu biofizikālās anomālijas uztvert ar maņu orgāniem un rīkstīte būtu lieka. Bet varbūt ar rīkstītes palīdzību var uztvert signālus, kas ir zem cilvēka tiešās uztveres sliekšņa? Tad šāds reflekss dotu iespēju uztvert ar parastajiem maņu orgāniem netveramus signālus.

Par zemsliekšņa uztveres iespēju, izmantojot nosacījuma refleksu, jau 1947. gadā minējuši Geršuni un Korotkins rakstā žurnālam «Zinātņu Akadēmijas Vēstis». Apskatīsim sīkāk šo autoru iegūtos rezultātus.

Minētajā darbā par pamatpētījuma objektu izmantoja ādas galvanisko refleksu. So refleksu pirmais atklāja Tarhanovs, pētot ādas galvaniskās īpašības. Reflekss izpaužas kā ādas pastāvīgā elektriskā potenciāla izmaiņa, kas rodas, ierosinot sajūtu orgānus vai ari dažādu psihisku darbību rezultātā. Adas galvanisko refleksu plaši izmanto medicīnas praksē, lai novērtētu pacientu psihiskā sasprindzinājuma pakāpi, izkoptu nosacījuma refleksus, kā arī tuberkulozes diagnostikā u. c. Geršuni un Korotkins ādas galvaniskā refleksa noteikšanai izmantoja nepolarizējošus cinka elektrodus, kurus piestiprināja pie labās rokas delnas un delma. Signālus reģistrēja ar galvanometru. Lai rastos ādas galvaniskais reflekss, elektriski ierosināja ādas virskārtu kreisās rokas rajonā. To panāca, pieliekot nelielu parastās maiņstrāvas spriegumu starp ceturto un piekto kreisās rokas pirkstu. Par elektrodiem izmantoja sudraba plāksnītes, samitrinātas ar fizioloģisko šķīdumu. Maiņspriegumu parasti lietoja 3—5 reizes lielāku par refleksa iestāšanās slieksni. Nosacījuma signāls bija parastā skaņa, ko ierosināja pētāmā cilvēka auss tuvumā ar telefona austiņām. Skaņas frekvenci eksperimenta gaitā varēja mainīt no 200 līdz 5000 Hz.

Eksperimentu veica šada secība. Ar maiņstrāvu ierosināja ādas galvanisko refleksu, vienlaikus dodot skaņas signālu virs dzirdamības sliekšņa. Pēc apmēram 5—10 šādiem signālu kompleksiem izveidojās ādas galvaniskais nosacījuma reflekss uz skaņu. Tas nozīmēja, ka maiņstrāvas ierosme vairs nebija vajadzīga. Lai rastos signāls uz galva-nometra, pietika ar skaņas impulsu. Tomēr šis reflekss saglabājās tikai zināmu laiku, un parasti pēc katrām 3—4 reizēm to vajadzēja nostiprināt, atkārtojot ierosmi nr maiņstrāvu. Šādā veidā visiem izpētei pakļautajiem cilvēkiem izdevās izstrādāt noturīgu nosacījuma refleksu uz skaņas signāliem, kas pārsniedz dzirdamības slieksni. Interesanti, ka ar noteiktu varbūtību refleksus novēroja arī uz skaņas signāliem, kas bija līdz 5 decibeliem zem dzirdamības sliekšņa. Apkopojot rezultātus, rakstā atzīmēts, ka refleksi uz skaņas signāliem zem dzirdamības sliekšņa bija tik izteikti, ka nevarēja rasties nekādas šaubas par to ticamību. Tomēr šādu parādību grūti iepriekš paredzēt. Dienas, kad signālus varēja uztvert droši, mijās ar tādām, kad zem-sliekšņa uztvere neparādījās. Pēc zināma laika efekts atkal atkārtojās ar noteiktu precizitāti.

Eksperimentu laikā bija pilnīgi izslēgta iespēja uztvert kaut kādus papildu skaņas signālus (pētījumus veica slēgtā, skaņas izolētā kamerā). Pēc Geršuni un Korotkina domām, noteicošā loma šajos eksperimentos ir nervu sistēmas izmaiņām.

No minētā darba var izdarīt secinājumu, ka, izveidojot nosacījuma refleksu uz signāliem, kuri ir virs mūsu sajūtu orgānu uztveres sliekšņa, var principā novērot šā refleksa darbību arī zemsliekšņa apgabalā. Nosacījuma refleksa saites ir regulāri jāpastiprina. Refleksa būtība slēpjas kaut kur dzijāk nervu sistēmas darbības specifikā, tādēļ arī nav pilnīgas atkārtojamības laikā.

Minētās īpatnības kaut kādā ziņā |oti atgādina visas tās dīvainības, ko mēs novērojam sakarā ar BLE. Ģeoloģijas zinātņu kandidātss V. Prohorovs, kas daudzus gadus sekmīgi izmanto BLE derīgo izrakteņu noteikšanā, iesaka tiem, kam nūjiņa nedarbojas, staigāt pa zināmas anomālijas vietu un apzināti griezt nūjiņu, līdz tā sāk griezties arī neapzināti. Vai tas neatgādina ādas galvaniskā refleksa izsaukšanu ar skaņas palīdzību?

Vēl novērojams fakts, ka rīkstniekam jāpatrenējas, ja viņš ilgu laiku nav darbojies ar rīkstīti. Tas atgādina refleksa pastiprināšanu. Minēti daudzi gadījumi, kad rīkstnieki savas spējas zaudē uz ilgāku laiku. Šāds gadījums bija arī ar savā laikā plaši pazīstamo rīkst-nieku Krūzi. Vēl dīvaina liekas daudzveidība anomālijās, ko it kā veiksmīgi nosaka rīkstnieki (ūdens āderes, tukšumi, rūdas, kabeji, metāla priekšmeti utt.). Pieredzējis rīkstnieks bez lielas šaubīšanās paskaidro, ka sevi vienkārši jānoskaņo uz doto anomāliju. Tātad refleksu, t. i., musku|u saraušanos, var noskaņot uz ūdens āderēm, tukšumu, rūdu utt. Atgriežoties pie ādas galvaniskā efekta, šķiet acīm redzami, ka nosacījuma refleksu var izkopt ne tikai uz dzirdamo skaņu. Droši vien to var panākt ar gaismas staru, pēkšņu siltuma plūsmas izmaiņu, smaržu u. c. Varbūt šīm sajūtām nosacījuma reflekss saglabājas vēl plašākās robežās zem uztveres sliekšņa? Kādēļ ar BLE tas nevarētu būt līdzīgi? Tomēr mēs atkal nonākam pie Ger-šuni un Korotkina rakstā minētā, ka noteicošā loma šādu refleksu izpausmē ir nervu sistēmai, kuras darbības smalkākās nianses vēl ir neskaidras.

Šādā skatījumā varētu mēģināt arī skaidrot neviennozīmību rīkstnieku rādījumos, neveiksmes pārbaudē autoritatīvas komisijas priekšā u. c.

Daudziem rada izbrīnu zinātnieku nevarība mūsu tehnikas laikmetā radīt aparātu, kas sekmīgi aizstātu rīkstnieku un noņemtu šīs parādības neziņas plīvuru.

Varam atbildēt vienu: nepastāv vēl tādi aparāti, kuriem varētu pavēlēt noskaņot sevi ūdens āderu meklēšanai, pēc tam tukšumu vai rūdu meklēšanai utt. Katrs aparāts mēra kaut ko noteiktu. Varētu mēģināt pierīkot daudz slēdžu ar uzrakstiem «Ūdens», «Rūda», «Apslēpta manta», bet... atkal atduramies pret noslēpumainiem procesiem, kas saistās ar nervu sistēmu. Aparātiem diemžēl vēl neeksistē nervi. Bet varbūt tos iespējams kaut kā modelēt? Lūk, šajos virzienos vajadzētu vērst tālākos pētījumus.

Apskatīsim gadījumu, kad BLE parādās, sadarbojoties sistēmai rīkstnieks — metāla rāmītis vai klūdziņa un kaut kāds ārējās iedarbības avots. Mēģināsim šo procesu apskatīt dinamikā.

Vispirms operators iedarbojas uz rāmīti. Tā kā to starpā ir tiešs kontakts, var notikt tieša darbība, kas izpaužas lādiņa vai masas pārnesē, kā arī elektromagnētisko, elektroki-nētisko vai akustisko viļņu ierosmē. Tā, piemēram, ja uz cilvēka virsmas ir pārsvarā noteiktas zīmes elektriskie lādiņi, paņemot rokā rāmīti, daļa lādiņu noplūdīs uz to. Rāmīša un cilvēka elektriskie potenciāli izlīdzināsies. Varētu domāt, ka būtu jābūt stiprai atšķirībai starp labi vadošu metāla rāmīti un sliktu vadītāju — koka rīkstīti. Tomēr kustīgie elektriskie lādiņi galvenokārt noplūst pa virsmu, un virsmas pretestība ir maza. Lai pārliecinātos par šādu vadāmību, pietiek uzlādētam cilvēkam ar rīkstīti pieskarties elek-troskopam. Teiktais attiecas uz tā saukto statisko izlādi. Saspriegojot rāmīti, mēs radām papildu svārstības no rokas muskuju trīcēšanas, kas izsauc elektriskā potenciāla svārstības. Bez tam vēl, cilvēkam pārvietojoties, viņa elektriskais potenciāls nepārtraukti mainās. Ja apskatām procesu dinamikā, iespējams, ka pēc inerces no rokām uz rāmīti noplūst pārāk daudz lādiņu. Tad dafa lādiņu sāks plūst pretējā virzienā. Citiem vārdiem, var iestāties svārstību process. Tomēr ar laiku visam vajadzētu norimt. So svārstību rimšanas laiku (relaksācijas laiku) nosaka savstarpējā iedarbe sistēmā operators — rāmītis — ārējā vide.

Bet ja relaksācijas laikā operatora potenciāls mainīsies? Tad viss sāksies atkal no sākuma. Ja tādas izmaiņas atkārtojas vēl un vēl, var rasties rezonanse. Proti, ārējā uzspiesto svārstību frekvence sakrīt ar relaksācijas svārstībām. Varbūt spējīgs rīkstnieks pats neapzināti šīs frekvences «pieskaņo»? Nevaram izslēgt arī to, ka, operatoram stāvot uz vietas, vajadzīgais periodiskais raksturs ir ārējai iedarbībai. Tas varētu izskaidrot novērotos gadījumus, kad rīkstīte griežas nekustīga operatora rokās. Jāatzīmē, ka rezonanses gadījumā procesa galīgo attīstību noteiks nelineārie procesi, kas attīstīsies, sistēmas svārstībām pieaugot.

Vēl būtiska loma BLE varētu būt elektriskajiem dubultslāņiem. Uz jebkuras virsmas var uzkrāties elektriskie lādiņi. Pievelkot no apkārtējās vides lādētas vai polarizētas daļiņas, virsmas tuvumā veidojas apgabali ar pretējiem lādiņiem. Tā, piemēram, tīra metāla virsma parasti uzlādēta negatīvi. Tā pievelk pozitīvos jonus, kas plānas plēvītes veidā pārklāj virsmu. Tā veidojas elektriskais dubultslānis. Dažreiz procesam var būt dinamisks raksturs. Proti, daļa lādiņu caur virsmu nokļūst tilpumā. To vietā absorbējas jaunas daļiņas utt.

Nevaram izslēgt iespēju, ka iestājas kaut kāda saskaņa starp dubultskaņu svārstībām un svārstībām sistēmā cilvēks-rāmītis.

Uz virsmas efektiem un it sevišķi dubultslāņiem būtisku iespaidu var atstāt magnētiskie lauki, kas vērsti paralēli virsmai. Tie izmainīs šā procesa dinamiku un tātad arī attiecīgās svārstības frekvences.

Rokas vienmēr nedaudz trīc. Tādēļ starp rīkstīti un cilvēku vienmēr būs akustiskā saite. Svārstību procesiem arī šajā gadījumā var būt rezonanses raksturs. Līdzīgi kā apskatītajā SEEF, nevaram atmest arī kopējo elektrisko un akustisko procesu iedarbību. Tomēr, pēc iegūtās pieredzes vērtējot, jāsecina, ka būtiska loma ir bioloģiskajiem procesiem pašā rīkstniekā. Nonākot anomālijas vietā vai ilgstoši atrodoties saspringtā stāvoklī, iedarbojas kaut kāds iekšējs palaides mehāhisms, kas izsauc muskuļu saraušanos.

Apskatījām vairākas hipotētiskas iespējas, kā skaidrot biofizikālo efektu. Iespējams, ka citu nozaru speciālisti to skaidrotu no pavisam cita viedokļa.

Kur patiesība? To atrast varēsim tikai ar dažādu nozaru speciālistu kopējām pūlēm.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru